- Ak, Parīze, kā man patīk šī demokrātiskā attieksme! Vai varat iedomāties vēl kādu pilsētu, kuras parkā iespējams mierīgi sēdēt ar slapjām biksēm uz soliņa un liet no kurpēm ārā ūdeni, nepievēršot sev publikas uzmanību? neveiklo klusuma bridi pārtrauca Gildensterns un izgrieza slapjās zeķes.
- Ielien krūmos un izgriez ari bikses tāpat jau izskaties kā apčurājies, bet vismaz nepilēs! noteica Rozenkrancs.
- Nu labi, pieņemu, ka jums ir taisnība, cilvēki var ceļot laikā, sakopojis domas, teicu. Bet ko nozīmē visa šī pakaļdzīšanās, ordenis, portāli?
- Izstāsti viņam, Rozenkranc! Es tiešām pa to laiku izgriezīšu savas slapjās bikses. Laime, ka ārā ir tik silts. Neciešu šos sarkanos portālus! noburkšķēja Gildensterns un ielīda milzīgā rododendru dobē.
- Tu pats labi zini, cik ziņkārīga ir cilvēka daba, Kristofer! Liels vai mazs vienalga, jābāž savs deguns visur, kur vien to var iebāzt. Iedomājies, kas notiktu, ja cilvēce uzzinātu, ka ar samērā vienkārša aparāta palīdzību var
puslīdz brīvi pārvietoties laikā. Visi taču mestos pagātnē, lai apciemotu savus mūžībā aizgājušos tuviniekus, lai redzētu, kā Ēģiptes faraoni cēla piramīdas, un to, vai Žannu d’Arku tiešām sadedzināja sārtā. Un ne jau tikai mīlestība vai zinātkāre vien! Iedomājies visus tos gudriniekus, kas gribētu savā savrupmājas interjerā 15. gadsimta zeltkaļu darinātos dārgmetāla traukus, Rembranta gleznu oriģinālus vai īstu Ķīnas Ciņu dinastijas laika porcelānu. Atrastos taču nekrietni ļautiņi, kas tādēļ būtu gatavi doties pagātnē, laupīt un slepkavot. Vai arī gluži otrādi cēlsirži, kas nolemtu: ja es tagad došos uz 1922. gada vasaru Berlīnē un nogalināšu Hitleru, pirms viņš būs nācis pie varas, cilvēce tiks glābta no kara un holokausta. Diemžēl neko viņš neizglābtu.
Vienmēr atceries šo salīdzinājumu par sevi izplatījumā un izplatījumu sevī. Viss ir ļoti nosacīti. Ziņkārīgo pūļi, atgriežoties pagātnē, neglābjami izpostītu lietu dabisko ritējumu. Saki, nu kāda būtu jēga iedot Kromanjonas cilvēkam mp3 atskaņotāju vai mikroviļņu krāsni? Vai viņš no tā kļūtu laimīgāks? Kurš tam ticētu, ja no nākotnes ieradies svešinieks pateiktu topošai māmiņai tavs vēl nedzimušais bērns būs briesmonis, labāk nelaid to pasaulē? Varbūt būs, bet varbūt ne. Ja nu kāds ļaunprātis aizietu pie Jaunavas Marijas? Ko tad?
Iedomājies, ja visas Rembranta vai Leonardo da Vinči gleznas no pagātnes, tieši no abu mākslinieku darbnīcām ar vēl īsti pat nenožuvušu krāsu un neierāmētas, pārceltos uz šodienas bagātnieku savrupmājām! Vai cilvēce tad vispār uzzinātu, ka ir tāds Rembrants vai dievišķais Leonardo? Jā, Mona Liza varbūt greznotu kāda miljardiera ēdamistabu, bet pasaulei uz visiem laikiem
būtu atņemta iespēja apbrīnot un pielūgt viņas mistisko smaidu. Iedomājies, kā mēs sevi apzagtu! Gan materiāli, gan kultūras ziņā.
Tāpat ir arī ar šo šķietami cēlo domu glābt cilvēci no kāda varmākas diktatora, pirms vēl tāds piedzimis. Varbūt tas skan ļoti sarežģīti vai nesaprotami, bet par to raksta ari tev zināmais Hokings ir tāds antropais princips. Mēs redzam Visumu tādu, kāds tas ir, tāpēc, ka eksistējam. Kaut ko izjaukt nozīmē izjaukt Visuma kārtību. Diemžēl arī visas tās ļaunās lietas, kas ar mums notiek, notiek tāpēc, ka tām ir jānotiek. Ēnu ordenī strādā diezgan labi analītiķi. Viņi reiz mēģināja modelēt, kas notiktu ar pasauli 20. gadsimtā, ja no spēles izslēgtu Hitleru, Staļinu, Polu Potu un vēl virkni diktatoru. Izrādījās, ka deviņdesmit deviņās varbūtībās no simta viņu vietā pie varas nāktu citi monstri citās valstīs. Diemžēl globāls atomkarš un Eiropas civilizācijas krahs būtu labākais, kas mūs sagaidītu, ja kāds mēģinātu uzlabot briesmīgo un baiso 20. gadsimta vēstures ritējumu. Rozenkrancs apklusa un ievilka elpu.
- Tas viss izklausās pārāk neaptverami, bet pēc tā, kas šodien ar mani noticis, es vairs ne par ko nebrīnos. Es tiešām jutos apmulsis, to dzirdot. Kas, lūdzu, ir šis Ēnu ordenis, un kāpēc jūs mani vajājat?
Šajā brīdī no milzīga rododendru krūma atgriezās Gildensterns. Kristofer, Ēnu ordenis tevi nevajā. Gluži otrādi, mēs tevi aizstāvam! Tevi mēģināja nolaupīt Dornbuša ļaudis.
- Nejauc puikam galvu vēl vairāk! iebilda Rozenkrancs. Pārdzīvot visu to, ko viņš šodien piedzīvojis, jau tā ir smags pārbaudījums.
- Patiesībā arī tas ir diezgan vienkārši! Gildenstems ievilka elpu. Kopš senseniem laikiem cilvēki interesējas par iespēju ceļot laikā un paralēlajās pasaulēs. Arī latviešu brīnumu pasakas ir pilnas ar stāstiem par trešo tēvadēlu, kas noveļ pie kalna gulošu akmeni, atklāj aiz tā alu un pa to nonāk, piemēram, pazemes valstībā. Tas, starp citu, ir tipisks tārpejas teorijas piemērs, paralēlā pasaule, kas pasniegta to seno laiku izpratnē, kad šīs pasakas tika sacerētas. Ja par to vēlas runāt mūsdienām tuvākā un tev saprotamākā valodā, ir, nu… teiksim, tā!
Uz zemeslodes tiešām var atrast vietas, kas kalpo kā vārti pārejai citā dimensijā, laikā un telpā. Tās ierīkoja senās civilizācijas, kuras aizvēsturiskos laikos apdzīvoja planētu Zeme. Te man atkal jāpiesauc Hokings un Rozenkranca pieminētais antropais princips, kaut gan tas līdz galam nav izskaidrots un saprotams pat pašiem zinātniekiem. Mūsdienu gudrākie prāti ir secinājuši, ka, iespējams, mēs pastāvam tieši šeit uz Zemes, jo tas atbilst mūsu attīstības līmenim. Hokings cilvēci salīdzina ar turīgu cilvēku, kurš dzīvo bagātnieku rajonā tieši tāpēc, ka viņa materiālais un garīgais līmenis atbilst šim rajonam. Lai nu paliek šis greizais salīdzinājums. Senās civilizācijas, piemēram, leģendārie atlanti, tomēr sasniedza tādu attīstības pakāpi, kurā viņiem mūsu planēta kļuva nepiemērota. Gandrīz kā gliemezim, kas izaudzis no savas čaulas. Tad viņi atrada pārejas uz to jauno dzīves telpu, kas atbilda šo civilizāciju līmenim.
- Bet kā viņi to izdarīja?
- To mēs nezinām! Varbūt tās izveidoja atnācēji no Visuma dzīlēm, varbūt tās radās kopā ar izplatījumu, bet varbūt ir vēl senākas par to. Kurš gan var pateikt, kas
notika pirms Lielā Sprādziena, ja tāds vispār maz bija? Mēs tikai izmantojam seno civilizāciju atstāto mantojumu. Mūsdienu zinātnei gan sāk veidoties daži pieņēmumi par to, kā tas varētu notikt, bet tas viss vēl ir lielā miglā. Nav laika tagad iedziļināties detaļās par stīgu teoriju un tārpejām, ko nupat pieminēju, palasīsi mājās. Senās civilizācijas vai varbūt kādi citi pirms viņiem izveidoja to, ko fantastikas literatūrā dēvē par portāliem. Tu taču zini visas tās filmu banalitātes izej cauri vārtiem un pēkšņi esi uz Marsa. Gildenstems nosmīnēja.
- Kā tad! māja ar galvu Rozenkrancs. Vistīrākais sviests! Pamēģini gan! Izej cauri vārtiem šortos un krekliņā, nonāc uz Marsa virsmas, kur nav atmosfēras, bet valda briesmīga radiācija, un esi beigts kā muša sekundes laikā. Čuš! Seriāls ir beidzies, pat īsti vēl nesācies!
- Nūja! Gildensterns piebilda. Senie bija pietiekami gudri un pārejas izveidoja tā, ka nezinātājs, tās izmantojot, ātri vien dabūtu galu.
- Vai tādā gadījumā ar šiem portāliem nav izskaidrojama vismaz daļa stāstu par bezvēsts pazudušajiem? es ievaicājos.
- Tieši tā, Kristofer! Ir arī daudz citu iemeslu, ne vienmēr tie ir briesmīgi. Kāds vienkārši pārceļas uz citu valsti un sāk jaunu dzīvi, neko nepasakot saviem tuviniekiem, un tamlīdzīgi. Tomēr pēc ordeņa aplēsēm pasaulē ik gadu, nejauši iemaldoties senajos portālos, pazūd pat vairāki tūkstoši cilvēku. Daļu no viņiem izdodas glābt, citus ne. Tas ir viens no mūsu ordeņa uzdevumiem pasargāt ziņkārīgos no visiem cilvēkiem tik dabiskās vēlmes bāzt degunu, kur nevajag. Nelaime ir tā, ka daļa portālu kaut kāda nenoskaidrota iemesla dēļ peld laikā