- Ir nu gan pie jums bērnudārzs!
- Piedod, tā jau notiek visur pieaugušo pasaulē, tikai likmes šeit ir krietni augstākas nekā vidusmēra bērnudārzā.
- Būšu ļoti racionāls. Sakiet kāds man no tā labums?
- Kristofer, es zinu, ka tu, piemēram, pagājušajā nedēļā ar lielu aizrautību lasīji rakstu par to, ka cilvēks izmanto tikai apmēram divdesmit procentu no sava smadzeņu potenciāla. Sadarbība ar mums nenozīmē lētus teatrālus efektus Fausta un Mefistofeļa garā. Nekādi līgumi ar asinīm nav jāparaksta. Arī līguma darbību ir iespējams lauzt gadījumos, ja jutīsi, ka vairs nespēj veikt savus pienākumus, vai atklāsies, ka vari cilvēcei kādā citā
jomā dot vairāk, nekā sadarbojoties ar ordeni. Tad tev tiks nobloķētas tās specifiskās zināšanas, kas ir pieejamas mūsu darbiniekiem. Tu tās vienkārši aizmirsīsi un dzīvosi citu dzīvi, kurā nebūs nekāda ordeņa. Savukārt, ja piekritīsi ar mums sadarboties, tu nonāksi sabiedrībā, kādu nerāda pat visizsmalcinātākajos fantastikas seriālos. Kā īpašs bonuss tev uzreiz pēc līguma parakstīšanas tiks pieslēgti vēl papildu pieci procenti smadzeņu enerģijas. Šī enerģija, protams, ar bloķētām specifiskajām zonām paliks tavā rīcībā arī tad, ja līgums tiks lauzts pēc abpusējas vienošanās. To izmantojot, varēsi, piemēram, uzstāties cirkā un rādīt burvju trikus. Vai tēlot ekstrasensu kaut kur provincē, kur daudz lētticīgu cilvēciņu tic tam, ka ar domu spēku var locīt karotītes. Teikšu godīgi tu neko nezaudēsi, ja pateiksi nē, bet tu vari tikai iegūt, pasakot jā. Reizi piecos gados līgums tiek pārskatīts. Tā nav nekāda mūža verdzība vai dvēseles pārdošana kā Gētes kunga opusā par Faustu!
Turklāt tu vari atteikties, ja vēlies, bet es pieļauju, ka tādā gadījumā jau tuvāko pāris dienu laikā pie tevis ieradīsies Dornbuša aģenti. Lai nu ko, bet šie vīri savu darbiņu prot. Parakstīsi līgumu kā likts! Negribēsi ar labu, viņi piedraudēs, ka izstāstīs tavai skolotājai, kādas interneta vietnes tu atmūķēji pagājušajā nedēļā, atklās vēl dažus citus tavus noslēpumus. Tici man, viņi šajā ziņā ir diezgan lieli nekauņas. Ja nonāksi Dornbuša nagos, tava dzīve nudien nebūs rozēm kaisīta. Ja parakstīsi līgumu ar mums, tev tas vairs nekad nedraudēs. Saskaņā ar konvenciju pārvervēšana nav iespējama. Piedod, bet savā ziņā tev nav izvēles! Vismaz tu tagad nevari pateikt es
nesadarbošos ne ar vienu no jums! Tomēr tev ir izvēle, ar ko sadarboties.
Jāatzīst, Rozenkranca teiktais par interneta vietnēm bija sitiens zem jostasvietas. Pagājušajā nedēļā es tiešām no interneta kafejnīcas iekļuvu skolas datortīklā un nokopēju algebras kontroldarba uzdevumus ar visām atbildēm. Ja kāds to uzzinātu, es droši vien izlidotu no skolas! Mirkli padomāju un pamāju ar galvu.
- Kā saprotu, miera man no jums tāpat nebūs. Es tomēr gribētu izlasīt līgumu, lai zinātu, ko parakstu.
- Bravo, Kristofer! Tā ir īstu vīru runa, nopriecājās Rozenkrancs. Mēs tūlīt pat varam doties uz mūsu Parīzes biroju, lai nokārtotu formalitātes. Tas atrodas pie Operas bulvāra, pāri Sēnai. Varētu braukt ar metro, bet tas nav interesanti, jo uz turieni nesteidzīgā gaitā var aiziet pusstundā. Iznāks neliela ekskursija pa Parīzi! Bet vispirms ja jau reiz tu esi šeit uzbrauksim Eifeļa tornī, skats no augšas ir tiešām fantastisks, tas vienkārši jāredz! Gildenstern, vai tavas bikses ir izžuvušas?
- Ne gluži, bet paciest var! Par laimi, tās ir viscaur vienādi samirkušas, tāpēc nezinātājs nemaz nevarēs pateikt, ka sēdēju ar tām strūklakā, atbildēja Gildensterns.
- Pirms mēs kaut kur ejam, es gribu zināt: kur palika tie vīri, kas dzinās mums pakaļ? Vai viņus tur, Rīgā, aizturēja Ceļu policija?
- Diezin vai! Varu derēt, ka pēc tam, kad mēs šos pacienājām ar staru lielgabalu, viņu busiņam turpat uz ielas ieķīlējās dzinējs. Kādu brīdi tie abi tur pasēdēja, pamatīgi apdulluši, bet Ceļu policija viņiem pašāvās
garām, jo mēs laikus ieslēdzām apziņas blokatoru. Man žēl, bet brašie vīri formastērpos, sirēnām gaudojot, pārbrauca pāri Gaisa tiltam, lai kaut kur pie Teikas pēkšņi attaptos, ka nezina, uz kurieni brauc un kam dzenas pakaļ. Bet abi Dombuša vīri tagad droši vien jau ir teleportējušies uz kādu drošāku vietu. Tev no viņiem vairs nav jābaidās.
Trešā nodaļa pirmais pārbaudījums
Līdz koši izgaismotajam Eifeļa tornim pa grantētajiem Marsa laukuma celiņiem nācās iet krietnu bridi. Biju aizņemts ar skatīšanos apkārt, tāpēc nepievērsu uzmanību tam, ka Rozenkrancs izņēma no kabatas kaut ko līdzīgu mobilajam telefonam un nospieda dažas podziņas. It kā nekas jau no tā nemainījās. Varbūt vienubrīd viss viegli nolīgojās apmēram tā, kā filmās rāda zemestrīces grūdienus. Kāds gan tur brīnums es tobrīd nospriedu, ka no visa piedzīvotā man reibst galva.
- Kamēr ejam ieņemt vietu tūristu rindā, lai paceltos augšup Eifeļa tornī, gribu tev izstāstīt vēl kādu lietu, kas ir jebkura laika ceļotāja goda kodeksa pamatā, iekremšļojās Gildensterns. Atgriežoties pagātnē vai dodoties nākotnē, ir jāievēro daudz noteikumu. Svarīgākais no tiem ceļotājs nedrīkst nevienam stāstīt, kas viņš ir un no kurienes ieradies. Vairāki mūsējie šo šķietami vienkāršo pārbaudījumu nav izturējuši. Reiz kādam puisim, kas pirmoreiz devās uz agrīnajiem viduslaikiem, galīgi nepaveicās. Viņš izpļāpājās savai vecvecmāmiņai nez kurā pakāpē, ka ieradies no 20. gadsimta. Rezultāts?
Toreiz ordeņa ceļotājus vēl īpaši nekontrolēja, un, kad mūsu dežurants attapās, puisis jau kā burvis cepās uz sārta pilsētas tirgus laukumā. Kopš šī briesmīgā gadījuma pirmajos ceļojumos laikā jaunie ordeņa darbinieki dodas tikai pieredzējušu instruktoru uzraudzībā. Nekādas pašdarbības! Cilvēciski to var saprast. Tu labi zini, kā pats juties pirms mirkļa, kad atklāji, ka esi caur portālu pārvietojies telpā. Nupat biji Rīgā, bet te pēkšņi esi Parīzē. Tāpēc vari arī iztēloties, kāds ir kultūršoks, kad ceļotājs pirmoreiz nonāk vairākus gadsimtus senā pagātnē! Ja vēl viņam izdodas satikt savus senčus, tad vēlme padalīties iespaidos un atklāt lielo noslēpumu ir nepārvarama. Tomēr iedomājies, kā izskatītos, ja tu, piemēram, nonāktu sava tēta pirmajā skolas dienā un mēģinātu iestāstīt viņa mammai savai vecmammai ka esi šī mazā puisīša lielais dēls. Ko viņa par tevi teiktu? Nabadziņš! It kā patīkams puisēns, bet tāda slima galviņa gadījusies kāda nelaime vecākiem!
- Njā, tas patiesi būtu visnotaļ dīvaini! Ja man kāds mēģinātu iestāstīt, ka ieradies no 24. gadsimta, ari es noteikti nodomātu, ka viņš ir psihiatra uzskaitē. Tā runājot, tiešām viegli var iekulties nepatikšanās!
- Šī iemesla dēļ mums pat ir īpaša vienība, kas kontrolē personas, kuras ievietotas nervu klīnikās un apgalvo, ka esot ceļotāji laikā. Tas gan nav sevišķi patīkams darbs.
- Un kāds ir rezultāts?
- Šad un tad tiešām izdodas atrast kādu neveiksminieku, kurš nejauši iekūlies portālā un apmaldījies laikā vai telpā. Ja vien tas ir iespējams, mēs klusi nogādājam viņu atpakaļ, tomēr tas ne vienmēr palīdz.
- Ko nozīmē ja ir iespējams un ne vienmēr palīdz?
- Dažu cilvēku gara spējām šis pārdzīvojums tiešām ir par stipru. Atgriezušies savā laikā, viņi stāsta visiem, kas gatavi klausīties, ka tikuši nolaupīti, ka marsieši veikuši ar viņiem dažādus eksperimentus. Padomā pats cilvēks no 1965. gada nejauši aizkuļas uz 2445. gadu. Viņu tur, protams, pamana jau pa gabalu kā tādu aizvēsturisku reliktu, kurš, saģērbies pēc sava laika muļķīgās hipiju modes, no pārsteiguma un šoka acis izvalbījis, izceļas pat visraibākajā nākotnes pūlī Ņujorkas centra burzmā. Dabiski, ka beigu beigās neveiksmīgais ceļotājs nonāk klīnikā uz pārbaudēm. Tur viņš redz tādus aparātus, kas viņa laikā nav vēl izgudroti, bet radījumi īpašos tērpos un maskās veic savus “slepenos eksperimentus” noņem, piemēram, veco labo urīna un asins analīzi. Tad kādā brīdī ierodamies mēs, izglābjam viņu, aiztransportējam atpakaļ uz 1965. gadu. Visi šim cilvēkam prasa: kur biji pazudis? Viņš tad arī atbild mani nolaupīja citplanētieši, jo nekāda cita loģiska izskaidrojuma redzētajam nav. Bet pārējie smejas, vēderus turēdami.