- Bet visi šie citplanētiešu implanti, par ko tik daudz raksta? Vai tie arī ir izdomāti?
- Ar implantiem ir krietni vienkāršāk. Tagad jau pat sugas suņiem tādi ir. Es tev labprāt to izstāstīšu citreiz, bet tagad saskaņā ar Ēnu ordeņa noteikumu 7. pantu mums šī saruna jābeidz.
- Aha, es pamāju. Kāds vēl 7. pants?
- Par diskrētām lietām, kas saprotamas tikai Ēnu ordeņa biedriem, publiskās vietās var apspriesties vienīgi tad, ja ir ieslēgts apziņas blokators, lai sarunu nedzirdētu tie, kuriem tā nebūtu jādzird. Lai gan esam
Parīzē, kur latviešu valodu diezin vai kāds saprot, visu mūsu sarunas laiku blokators bija ieslēgts, bet tagad, kad tuvojamies vietai, kur pulcējas daudz cilvēku, to labāk ir izslēgt, jo šī ierīce var radīt lielu un neprognozējamu haosu. To, protams, var lietot ārkārtas situācijās īsu laika brīdi, bet šis nudien nav nekāds ārkārtas gadījums. Mēs taču negribam nekārtības, vai ne? teica Gildensterns.
- Jā, protams, es pamāju ar galvu, pie sevis nodomājot, ka vēl joprojām neesmu īsti drošs, vai abi dīvainie sarunbiedri nemēģina mani izjokot.
Tūristu rinda bija gara, bet tā virzījās pietiekami ātri. Apmēram pēc pusstundas gaidīšanas, kas izrādījās pietiekami interesants pasākums, jo garlaikoties neļāva neskaitāmie nelegālie suvenīru tirgotāji Rozenkrancs man uzdāvināja nelielu alvas Eifeļa torņa statueti -, mēs iekāpām liftā un devāmies augšup. Lifts piestāja vispirms pie pirmās, tad otrās skatu platformas. Jāatzīst skats no augšas bija iespaidīgs. Visvairāk mani sajūsmināja Marsa laukuma un otrpus Sēnai esošā Trokadero ģeometriskais kārtojums. Tā vien šķita to veidotājs savu ieceri īstenojis, raugoties no lidojoša putna pozīcijas. Parīze tiešām ir apburoša pilsēta, un, lai cik dīvainos apstākļos biju tajā nonācis, es sāku saprast, kāpēc pārējā pasaule par to tā jūsmo.
Braucot lejup, lifta kabīne bija piepildīta tā, ka prātā nāca vecais un banālais salīdzinājums par kārbiņu ar šprotēm eļļā. Cilvēku masa mani burtiski piestūma cieši blakus kādai jaunai sievietei tumši zilā, piegulošā kleitā. Nevaru ciest šo mīcīšanos drūzmā! Darbadienu rītos, braucot uz skolu pārpildītā autobusā, esmu to atēdies līdz kaklam. Nepatīkami! īpaši, ja laiks ir lietains un
drēbes salijušas. Šoreiz tomēr saspiestībai piemita kas neraksturīgi iedrošinošs. Viņas neuzbāzīgās smaržas un kleitas audums šķita… es pat nezinu, kā lai to pasaku… “Patīkams” nav īstais vārds. Mājīgs? Varbūt mierinošs? Turklāt tajā, kā tas notika, bija kaut kas netverams un smeldzīgs… Sajūta bija kaut kur pagātnē sastapta, neparasti spēcīga, tomēr, pirms paguvu atcerēties, kas, kur un kad, nodžinkstēja zvaniņš un lifts apstājās pie pirmās platformas. Daļa braucēju sāka virzīties uz izeju. Tostarp arī viņa. Uz brīdi es tiku viņai burtiski pielīmēts klāt. Šī kleita, šī smarža! Tad spiešanās mitējās, es pacēlu galvu uz augšu un uz mirkli beidzot ieraudzīju to, ko pirms tam lielajā šaurībā auguma starpības dēļ nebiju varējis ieraudzīt. Piespraudi pie sievietes kleitas nelielu sudraba salamandru un viņas seju.
“Tas taču nav iespējams!” Kā karsta liesma izskrēja man caur smadzenēm. “Vai tiešām?”
Bet tad jau sievietes kleita novīdēja uz platformas. Apjucis gribēju mesties līdzi ārā kāpējiem, lai pārliecinātos, bet Rozenkranca roka dzelžainā tvērienā sakampa manu plecu.
- Atceries pirmo noteikumu! Tam nav izņēmumu! viņš pavēloši nošņāca.
Vēl viena liesma izskrēja caur manām smadzenēm. No pagātnes. Manas mammas balss!
Kad studēju Parīzē, ja nebija jāsēž bibliotēkā, gāju pastaigās. Pārāk bieži gan tā negadījās. Reiz atkal nonācu Marsa laukumā un nolēmu uzbraukt Eifeļa tornī. No tā paveras ļoti skaists skats! Kad aizbrauksim, es tev to noteikti parādīšu. Bija vasaras sākums, bet diezgan dzestra diena. Lai nokļūtu tornī, ir jānopērk biļete un jābrauc ar liftu. Var, protams,
kāpt kājām, bet tas ir diezgan neērti. Liftā parasti drūzmējas ļoti daudz cilvēku. Pūlis liftā man piespieda klāt mazu puisēnu. Viņam bija varbūt gadu divpadsmit un tādas lielas, zilas acis. Toreiz nezin kāpēc nodomāju ja man kādreiz būs dēls, es arī gribētu, lai viņam ir tik skaistas acis. Bet tavas acis, Kristofer, ir vēl lielākas un zilākas…
Mamma!
Vēl pēc brīža es kā apdullis gāju pa grantēto Eifeļa torņa pakāji. Tveice bija nezin kur izgaisusi. Debesis bija zilas, bet laiks dzestrs. Tieši tāds kā mammas stāstā. Nezin no kurienes sacēlies vējš dzenāja putekļus, konfekšu papīriņus un kādu nomestu avīzi franču valodā. Tā izplājās man acu priekšā, un tad es pamanīju datumu. Galīgi neesmu drošs par savām franču valodas ne-zināšanām, jo mūsu franču valodas skolotāja nudien nav necik laba, bet, manuprāt, uz tās bija rakstīts 1995. gada 8. jūnijs. Manis taču tolaik nemaz nebija!
- Tā tiešām bija viņa, Kristofer! ierunājās Gildenstems. Tava mamma!
Es jau sen biju nozvērējies vairs nekad mūžā neraudāt, bet tas nu tomēr bija maķenīt par daudz! Asaras pašas vēlās laukā no acīm un ritēja pār maniem vaigiem. Mēs apsēdāmies uz soliņa, Rozenkrancs gādīgi aplika man roku ap pleciem un mierinoši teica: Neķer kreņķi, reizēm raud arī īsti vīri… Izraudies, Kristofer, arī tu, tev noteikti kļūs vieglāk.
Vieglāk nekļuva, bet es pamazām nomierinājos. Kad atguvos, jau atkal bija tveicīgs novakars. Pat nepamanīju, kurā mirklī mēs atgriezāmies šodienā.
- Piedod, Kristofer, varbūt tas tev šķiet nežēlīgi vai netaisnīgi, bet tu nupat izgāji pārbaudi! teica
Gildensterns. Tādai tiek pakļauts katrs ordeņa jaunpienācējs. Noteikumi ir skarbi un nepielūdzami, tie ir vienādi visiem. Mums jāzina, vai nestandarta situācijā tu nesāksi rīkoties neadekvāti.
Šajā bridi Rozenkranca kabatā iezvanījās mobilais telefons. Viņš to izvilka, nospieda savienojuma podziņu un klusējot noklausījās to, ko sacīja neredzamais runātājs. Tad nopūtās, iebāza klausuli atpakaļ ķešā un uzsmaidīja. Labā ziņa ir tā, ka tu, Kristofer, šo pārbaudi esi godam izturējis. Iesim uz biroju, Sāra jau gatavo līgumu.
Mēs gājām, īpaši neko nerunājot. Lai gan manā galvā rosījās neskaitāmi kāpēc, saņemt atbildes uz tiem šobrīd nešķita sevišķi svarīgi. Turklāt arī mana uztvere pēc daudzajiem šās dienas notikumiem bija krietni sliktāka, nekā devīto stundu sēžot klasē un klausoties jauno vielu.
Uz Rue Royale atkal notika kas dīvains. Gājēji un auto atkal kaut kur izzuda, gaiss savirmojās, un pēkšņi no būtībā nekurienes parādījās man jau pazīstamie nīgrie, pavecie vīri, kas, kombinezonos tērpušies, pirms dažām stundām Rīgas centrā mēģināja ievilkt mani savā busiņā. Viņi izskatījās pagalam nikni un neapmierināti.