Džeks Londons
KUR BEIDZAS VARAVĪKSNE
Bija divi iemesli, kādēļ Zibeņzellis no Montānas nometa kovboja bikses un meksikāņu piešus un nokratīja Aidalio rančo putekļus no kājām. Pirmkārt, stabilā, saprātīgā un morāli stingrā civilizācija bija iznīcinājusi Rietumu lopaudzētāju rančo pirmatnējo kārtību un smalkā sabiedrība sākusi vērst saltus, nosodošus skatienus uz viņu un viņam līdzīgiem. Otrkārt, kādā izcilas pacilātības brīdī civilizētā rase bija saņēmusies un pārcēlusi savas robežas par vairākiem tūkstošiem jūdžu uz ziemeļiem. Tādā veidā nobriedusi sabiedrība neapzinātā tālredzība sagādāja dzīves telpu savai jaunajai paaudzei. Tiesa gan, turpat vai visa jaunā teritorija bija neauglīga, taču simtiem kvadrātjūdžu mūžīgā sasaluma plašumi vismaz sagādāja iespēju brīvi uzelpot tiem, kam mājās draudēja nosmakšana.
Zibeņzellis bija viens no šiem ļaudīm. Dodamies uz jūras piekrasti, viņš ļoti steidzās, un daži šerifa patruļnieki gluži labi būtu pratuši šo steigu izskaidrot; vairāk ar nekaunības nekā ar skaidras naudas palīdzību viņam tomēr izdevās kādā no Pjudžetsaundas līča ostām tikt uz kuģa un pārciest visas likstas — jūras slimību un nejēdzīgo ēdienu, ar kādu baroja starpklāja pasažierus, un palikt dzīvam. Pavisam dzeltens un nonīcis, taču joprojām nepieveicams — viņš kādā pavasara dienā nokapa no kuģa Daijā. Uzzinājis suņu, pārtikas un ekipējuma cenas, kā arī divu savā starpā naidīgu valdību muitas spaidus, viņš drīz vien saprata, ka Ziemeļi nav nekāda Meka ne- naudīgajiem. Tādēļ viņš tūliņ sāka skatīties un ausīties, kur varētu viegli un ātri ievākt ražu. Starp piekrasti un kalnu pārejām bija saradies daudz kaismīgu svētceļnieku, šos svētceļniekus Zibeņzellis nolēma apstrādāt. Iesākumam viņš ierīkoja spēļu ellīti no priedes dēļiem sameistarotā būdā; taču netīkama nepieciešamība piespieda viņu steidzami izbeigt šo nodarbību, aut kājas un doties tālāk. Pēc tam viņš spekulatīvos nolūkos uzpirka pakavu naglas, tin kopā ar naglām, ko pārdeva par likumīgu cenu, tās gāja apgrozībā — četras par dolāru, līdz negaidot tika atsūtītas simt mucas pakavu naglu, bodītei pienāca gals, un viņam vajadzēja atlikumu pārdot ar zaudējumiem. Tad viņš piemetās Aitu Nora, saorganizēja profesionālos krāvējus un vienā pašā dienā pacēla kravu transporta cenas par desmit centiem mārciņā. Par pateicības zīmi nesēji labprāt iegriezās viņa spēļu ellītēs, kur, spēlējot faraonu un ruleti, spēlmaņiem it laipni tika izblēdīta visa nopelnītā naudiņa. Taču viņš savu komerciālismu attīstīja tik naski, ka drīz vien kļuva neciešams; kādu vakaru nesēji iebruka viņa būdā, nodedzināja to, sadalīja banku un palaida viņu ceļā ar tukšu kabatu.
Neveiksmes viņu vajāt vajāja. Ar dažiem veikliem vīriem viņš vienojās par viskija vešanu pāri robežai pa slepenām, nevienam nezināmām takām, bet pazaudēja savus indiāņu ceļvežus, un jātnieku policija konfiscēja preci jau pirmajā reizē. Šīs un vēl daudzas citas neveiksmes viņu tā sarūgtināja un satracināja, ka, nonācis zeltraču nometnē pie Beneta ezera, viņš svinēja savu ierašanos, ālēdamies veselu diennakti. Zeltrači sagāja vienkop, piesauca arī viņu un pavēlēja tūdaļ vākties projām. Pret šādām sanāksmēm viņš juta dziļu bijāšanu, tādēļ nekavējoties paklausīja, turklāt tādā steigā, ka nejauši paķēra līdzi kāda zeltrača suņu pajūgu. Maigākā klimatā šāda rīcība būtu pielīdzināma zirga zagšanai; tāpēc viņš ceļam izraudzījās vienīgi neapdzīvotas vietas, šķērsoja Benetu, tālāk brauca lejup pa Tagišu un pirmo reizi apstājās atpūsties tikai tad, kad bija nokļuvis krietnas simt jūdzes uz ziemeļiem.
Tuvojās pavasaris, un daudzi ievērojamākie Dausonas iedzīvotāji steidzās uz dienvidiem, kamēr ledus vēl turējās stingrs, šos ļaudis viņš sastapa, ielaidās ar tiem valodās, iegaumēja to vārdus un mantas stāvokli. Viņam bija laba atmiņa un lieliska iztēle, un patiesības mīlestība nepiederēja pie viņa tikumiem.
Dausonas iedzīvotāji, allaž kārodami uzzināt kaut ko jaunu, apturēja Zibeņzeļļa kamanas, kad viņš traucās lejup pa Jukonu, un izgāja uz ledus viņam pretī. Nē, avīžu viņam nebija; viņš nezināja, vai Dirāns pakārts, nedz ari, kas uzvarējis Pateicības dienas sacīkstēs; viņš nebija dzirdējis, vai Savienotās Valstis uzsākušas karu ar Spāniju; viņam nebija ne jausmas, kas ir Dreifūss; bet vai neesot kaut ko dzirdējis par O'Braienu? Kā — vai viņi nekā nezinot? O'Braiens taču noslīcis Baltā Zirga krācēs; no visas partijas izglābies vienīgi Sitka Čarlijs. Džo Ladī? Tas pie Piecu Pirkstu krācēm nosaldējis abas kājas, un tās amputētas. Džeks Daltons? Kopā ar visiem saviem puišiem gājis bojā katla eksplozijā uz «Jūras lauvas». Un Betlzs? Cietis avāriju ar «Kartagianu» Seimūras šaurumā — no trīssimt vīriem dzīvi palikuši tikai divdesmit. Un Straujo Ūdeņu Bills? Iebrucis Lebarža ezera irdenajā ledi! kopā ar sešām «Operas» trupas dziedātājām. Gubernators Volšs? Pazudis ar visiem ļaudīm un astoņām kamanām. Trīsdesmitajā Jūdzē. Devero? Kas esot Devero? Ak tā, kurjers! To pie Mārša ezera nošāvuši indiāņi.
Un tad sākās. Ziņas izplatījās ātri. Cilvēki spiedās tuvāk, lai apvaicātos par saviem draugiem un partneriem, un, kad jauni pienācēji stūma pirmējos nost, viņi bija pārāk satriekti, lai lādētos. Kad Zibeņzellis sasniedza krastu, viņu jau ielenca pāris simti zvērādu drānās ģērbušos zeltraču. Kad viņi sasniedza Kazarmas, viņš jau atradās veselas procesijas centrā, bet līdz «Operas» namam kļuva par kodolu satrauktam pūlim, kurā ikviens tīkoja kaut ko uzzināt par kādu ceļā devušos biedru. Katrs uzaicināja viņu iedzert. Vēl nekad neviens jaunatnācējs Klondaikā nebija uzņemts tik atplestām rokām. Visa Dau- sona dūca kā bišu strops. Tik daudz nelaimju tās vēsturē nekad nebija sagadījies vienkop. Visi ievērojamākie ļaudis, kas pavasarī devušies uz dienvidiem, gājuši bojā. Cilvēki birtin bira ārā no būdām. Iztrūcināti vīri skrēja šurp no strautiem un aizām, lai sameklētu cilvēku, kas atnesis tādas posta vēstis. Betlza sieva, kuras dzīslās ritēja arī krievu asinis, izmisusi čurnēja pie pavarda, šūpodamās šurp un turp un kaisīdama palsos pelnus savos ogļmelnajos matos. Pie Kazarmām sēri plandījās pusmastā nolaists karogs. Dausona apraudāja savus mirušos.
Dievs vien zina kādēļ Zibeņzellis izspēlēja šādu joku. Par vienīgo izskaidrojumu var pieņemt tikai to, ka viņš bija melis jau no dzimšanas. Piecas dienas viņš Klondaikā sēja asaras un sirdēstus un veselas piecas dienas bija Klondaikas vienīgais varonis. Vislabākajās mājās viņam piedāvāja pajumti un klātu gaidu. Krodzinieki deva dzert par velti. Apmeklējumi nebeidzās. Augstākie ierēdņi paši devās pie viņa, Konstantīns un citi policijas virsnieki viņam par godu sarīkoja Kazarmās mielastu. Bet tad kādu dienu valdības kurjers Devero apturēja piekusušos suņus pie zeltraktuvju inspektora kantora. Viņš esot pagalam? Kas to teicis? Lai tikai iedodot viņam vispirms gabalu aļņa cepeša, tad viņš parādīšot gan, cik beigts esot. Gubernators Volšs pašlaik esot Mazajos Lašos, O'Braiens ieradīšoties, tikko ūdeņi nāks vaļā. Beigts? Lai tikai vispirms pacienājot viņu ar ceptu aļņa gaļu, tad viņš gan parādīšot.
Un Dausona atkal dūca kā bišu strops. Karogs virs Kazarmām uzvijās masta galā, Betlza sieva nomazgājās un uzvilka tīras drānas. Sabiedrība smalkjūtīgi norādīja Zibeņzellim, ka viņam vajadzētu prasties. Un Zibeņzellis pratās — kā parasts, kopā ar cita saimnieka suņu pajūgu. Dausona gavilēja, kad viņš drāzās prom pa Jukonu, un novēlēja viņam pēc iespējas drīzāk nokļūt tur, kur beigu beigās likumīgā kārtā nonāk visi viņam līdzīgie. Tikai tad suņu īpašnieks atjēdzās, aizgāja sūdzēties pie Konstantīna, un viņam iedeva palīgos policistu.