Tā kā Zibeņzellis gribēja nokļūt Serklsitijā, bet pēdējais ledus jau kraukšķēja suņiem zem kājām, viņš izmantoja apstākli, ka dienas kļuva arvien garākas, un trenca suņus no agra rīta līdz vēlam vakaram. Turklāt viņš nešaubījās, ka suņu īpašnieks dzenas viņam pa pēdām, tādēļ gribēja pirms ledus sakustēšanās nokļūt Amerikas teritorijā. Taču trešās dienas pievakarē viņš redzēja, ka skriešanās sacīkstēs ar pavasari cietis neveiksmi. Jukona rēca un sagatavojās ledus žņaugu salaušanai. Vajadzēja mest lielus līkumus, jo straume jau daudzās vietās bija pārrāvusi ceļu un tur burzguļoja ūdens, ledus dārdēdams lūza, pavērdams platas spraugas. No tām, kā arī no neskaitāmiem āliņģiem ūdens pārplūdināja ledus virsmu. Kad viņš sasniedza meža cirtēju būdu kādas salas krastā, suņi bija nodzīti pie gala un drīzāk peldēja nekā skrēja. Abi būdas iemītnieki saņēma viņu visai skābi, bet viņš izjūdza suņus un gatavojās vārīt maltīti.
Donalds un Deivijs bija tipiski neprašas, kādu Ziemeļos papilnam. Viņi bija Kanādā dzimuši skoti, pilsētnieki, kas neapdomības brīdī pametuši savus rakstāmgaldus kantorī, izņēmuši no bankas ietaupījumus un devušies uz Klondaiku zeltu rakt. Nu viņi bija iepazinuši visas Ziemeļu grūtības. Palikuši bez pārtikas, zaudējuši drosmi un noilgojušies pēc mājām, viņi beidzot bija nolīguši Klusā okeāna Piekrastes sabiedrībā par malkas cirtējiem sabiedrības tvaikoņiem ar norunu, ka pēc darba pabeigšanas viņus bez maksas nogādās mājās. Neapsverot, ko nozīme ledus iešana, viņi kārtējo reizi bija pierādījuši savu neat- jautību, izvēlēdamies par apmešanās vietu šo salu. Pat Zibeņzellis, kas ari nekā sevišķa nesajēdza par ledus iešanu lielā upē, tomēr bažīgi paraudzījās apkārt un pameta ilgu pilnu skatienu uz tālo upes krastu, kura stāvās kraujas solīja drošību pret ledu, kas gāzīsies šurp no ziemeļiem.
Paēdis pats un pabarojis suņus, viņš aizkūpināja pīpi un izgāja ārā, lai labāk apsvērtu situāciju. Sala, tāpat kā tās pārējās māsas šajā upē, austrumu pusē bija augstāka, un tur Donalds un Deivijs bija uzcēluši savu būdu un sakrāvuši augstus sastrādātās malkas strēķus. Tālais krasts atradās apmēram jūdzi attālu, bet no tuvākā krasta salu šķīra ap simt jardu plata pieteka. To ieraudzījis, Zibeņzellis pirmajā mirklī izjuta kārdinājumu iejūgt suņus un laisties uz cietzemi, taču, pamatīgāk ieskatījies, redzēja, ka ledum pāri brāžas ūdens straume. Gabalu lejāk upe strauji pagriezās uz vakariem, un līkumā bija vesels sīku saliņu labirints.
— Tajā vietā būs sastrēgums, — viņš pats pie sevis noteica. Salas lejasgalam, pa ledaino ūdeni peroties, tuvojās pusducis kamanu, acīm redzot, tās steidzās pa upi uz augšu uz Dausonu. Brauciens pa upi bija ne tikai bīstams, bet kļuva jau neiespējams; gandrīz vai pēdējā mirklī braucēji sasniedza salu un tūliņ devās pa meža cirtēju iemīto taku uz būdu. Viens no viņiem, apžilbis sniega gluži akls, nevarīgi tenterēja kamanām nopakaļis. Atbraucēji bija braši, jauni puiši vienkāršās drēbēs, ceļā noguruši, taču Zibeņzellis šādus ļaudis bija sastapis jau senāk un tūliņ saprata, ka tie nav kauls no viņa kaula.
— Hallo! Kā ir ar ceļu uz Dausonu? — pirmais pienācējs apjautājās, pārlaizdams skatienu Donaldam un Dei- vijam un ļaudams tam apstāties pie Zibeņzeļļa.
Sastopoties Ziemeļos, par pieklājības formām neviens sevišķi nedomā. Sarunas drīz vien kļuva vispārējas, tika stāstīti jaunumi gan no Jukonas augšteces, gan lejteces apvidiem. Taču jaunajiem atbraucējiem nekādu lielo jaunumu ko pastāstīt nebija, jo viņi ziemu bija pārlaiduši Minukā, savas tūkstoš jūdzes lejāk, kur nekas ievērojams nenotika. Turpretim Zibeņzellis tikko bija ieradies no okeāna piekrastes, tādēļ jaunie, sliedami nometni, bērtin apbēra viņu ar jautājumiem par ārpasauli, no kuras bijuši šķirti veselu gadu.
Dārdiens, kas piepe_ši pārmāca upes rēkoņu, lika visiem mesties uz upmalu. Ūdens slānis bija kļuvis krietni biezāks, un ledus, ko ūdens spieda no augšas un apakšas, centās atrauties no krastiem. Vērotāju acu priekšā pavērās plaisa, un gaisu pildīja spalgi, sausi blīkšķi, kas izklausījās pēc apšaudes uguns līnijā skaidrā diena.
No upes augšteces divi cilvēki trenca uz salu suņu pajūgu pa ledus joslu, ko vēl nesedza ūdens. Taču tajā pašā mirklī braucēji iekļuva ūdenī un sāka kulties pa to uz priekšu. Ledus gabals, uz kura viņi nule vēl bija atradušies, atšķēlās un griezdamies aizvirpuļoja lejup. Plaisā ielauzās straume, iegremdēja braucējus līdz jostasvietai, parāva kamanas zem ūdens un draudēja noslīcināt suņus, kas bija sapinušies aizjūgā. Vīri apstājās, lai atbrīvotu, dzīvniekus un dotu tiem iespēju izpeldēt. Stindzinošajā ūdenī viņi aši satvēra aizjūga siksnas un pārgrieza tās. Tad turpināja lauzties uz priekšu pa burzguļojošo ūdeni un ļodzīgo ledu uz krastu, no kurienes viņiem starp krak- šķošajiem ledus gabaliem lēkšiem palīgā steidzās Zibeņzellis.
— Skat, lai nelabais mani parauj, tas taču ir Zibeņzellis no Montānas! — iesaucās vīrs, kuram Zibeņzellis patlaban palīdzēja uzrausties krastā un nostāties uz kājām. Mugurā viņam bija jātnieku policijas sarkanais mundieris, un viņš zobgalīgi pacēla labo roku salūtam.
— Man ir orderis jūsu apcietināšanai, Zibeņzelli, — viņš turpināja, izvilkdams no frenča krūšu kabatas saburzītu, izmirkušu papīru.
Zibeņzellis, noraudzīdamies uz satrakoto upi, paraustīja plecus, un policists, sekodams viņa skatienam, pavīpsnāja.
— Kur suņi? — noprasīja viņa ceļabiedrs.
— Džentlmeņi, — policists viņu pārtrauca, — šis mans biedrs ir Džeks Sazerlends, kuram pieder divdesmit otrais iecirknis Eldorado …
— Vai tikai jūs neesat Sazerlends, kas beidza universitāti deviņdesmit otrajā? — jautāja ar sniega aklumu sasirgušais puisis no Minukas, nedroši taustīdamies uz viņa pusi.
— Tas pats, — atsaucās Sazerlends, satverdams viņa roku.
— Un jūs?
— O, es esmu jaunāks, taču atceros jūs no tiem laikiem, kad vēl biju pirmajā kursā, jūs toreiz rakstījāt diplomdarbu. Puiši, — viņš pagriezies uzsauca pārējiem, — šis ir Sazerlends, Džeks Sazerlends, kādreizējais aizsargs universitātes izlasē. Nāciet šurp, zelta mednieki, iepazīstieties! Sazerlend, šis ir Grīnvičs, kas aizpagāju- šajā sezonā bija pussargs.
— Par to spēli es lasīju, — Sazerlends sacīja sasveicinādamies. — Atceros, kā bija aprakstīts jūsu varenais skrējiens un iedrāšanās pretinieka vārtos.
Grīnviča iedegusi seja tumši pietvīka, un viņš mulsi atkāpās, lai padotu vietu nākamajam.
— Un tas ir Metjūzs, beidzis Berkleju. Mums te ir ari daži brāļi no austrumu štatiem. Ei, prinstonieši, nāciet šurp! Nāciet šurp! Šis ir Sazerlends, Džeks Sazerlends!
Sazerlendu ielenca no visām pusēm, aizveda uz nometni, iedeva viņam sausas drēbes un krietni sadzerties stipru, karstu tēju.
Donalds un Deivijs, gar kuriem neviens nelikās ne zinis, bija aizgājuši uz būdu saspēlēt ikvakara kribidža partiju. Zibeņzellis ar policistu arī devās turp.
— Uzvelciet kādu sausāku apģērba gabalu, — Zibeņzellis piedāvāja. — Domāju arī, ka jums nekas cits neatliks kā pārgulēt kopā ar mani.
— Paskat vien, tu taču esi lāga puika, — policists noteica, audams kājā piedāvātās zeķes. — Zēl gan, ka man jāved tevi atpakaļ uz Dausonu. Jācer, ka pārāk bargi tevi tur netiesās.
— Tas nebūs tik drīz, — Zibeņzellis mīklaini pasmīnēja. — Vēl jau neesam nekur aizbraukuši. Ja es kaut kur braukšu, tad tikai pa straumi uz leju, un jūs, šķiet, — pa to pašu ceļu.