- Un te ir ciklops… cyclops viridis… ko es nesen noķēru netālu no Govino. Tā ir mātīte ar olu maisiņiem… tā, tūlīt ieregulēšu… un tu varēsi skaidri saskatīt olas… Es tikai ielikšu viņu kastītē… ēēē… hm… te, Korfu, sastopamas vairākas ciklopu sugas.
Baltās gaismas spožajā lokā parādījās dīvains radījums ar bumbierveida ķermeni, gariem taustekļiem, kas aizkaitināti raustījās, asti kā viršu zariņu un diviem lieliem, izspīlētiem maisiem ar rožainām pērlītēm katrā ķermeņa pusē (tie izskatījās pēc sīpolu maisiem ēzeļa mugurā).
- …tos sauc par ciklopiem, jo, kā tu redzi, viņiem ir tikai viena acs pieres vidū. Es gribēju teikt, tā būtu pieres vidū, ja ciklopiem būtu piere. Kā jau tu zini, senās Grieķijas mitoloģijā ciklopi bija milži… ēēē… katram bija viena acs. Viņu uzdevums bija kalt Hēfaistam dzelzi.
Silts vējš ārpusē glaudās pret slēģiem, tos krikstinādams, un lietus lāses ritēja cita citai pakaļ pa loga rūtīm kā caurspīdīgi
kurkuli.
- Aha! - Interesanti, ka tu to pieminēji. Saloniku zemniekiem ir ļoti līdzīga… ēēē…. māņticība. Nē, nē, tikai māņticība. Man te ir grāmata, kurā ir ārkārtīgi interesanti stāstīts par vampīriem… ēēē… Bosnijā. Izskatās, ka turienes iedzīvotāji…
Tika pasniegta tēja; kūkas tupēja uz krēma spilventiņiem, grauzdiņi mirka kūstošā sviestā, tasītes mirdzēja, un no tējkannas snīpja stīdza tieva tvaika strūkliņa.
- …no otras puses, nav iespējams apgalvot, ka uz Marsa nav dzīvības. Pēc manām domām, ir gluži iespējams, ka tur tiks… ēēē… atrastas dažas dzīvības formas, ja mums reiz laimēsies tur
nokļūt. Taču nav pamata pieņemt, ka jebkāda tur atrasta dzīvības forma būtu identiska…
Tērpies tvīda uzvalkā, Teodors izskatījās glīts un akurāts; viņš lēni un metodiski košļāja grauzdiņu, bārda spurojās, un acis aizrautīgi iemirdzējās, tiklīdz mūsu sarunā uzpeldēja jauns temats. Viņa zināšanas man šķita neizsmeļamas. Viņš bija bagātīga informācijas krātuve, un es nepaguris smēlu no šā avota. Lai arī kāds būtu temats, Teodors par to varēja pastāstīt kaut ko interesantu. Beidzot es sadzirdēju uz ielas Spiro mašīnas au-
totauri un negribīgi cēlos, lai dotos prom.
* * *
Drūpošais mūris, kas apjoza iegrimušo dārzu līdzās mājai, man bija bagātīgu medību lauks. Tā bija mūžveca mūra siena, kas reiz tikusi apmesta, bet tagad biezi noaugusi ar sūnām, apmetums daudzu ziemu mitrumā bija uzburbis un atlobījies. Visa virsma bija pārklājusies ar plaisiņu tīklu, dažas no tām vairākas collas platas, citas tik šauras kā mats. Šur un tur lieli apmetuma gabali bija nokrituši un atsedza ribām līdzīgas rož- sārtu ķieģeļu rindas. Ja mūri aplūkoja tuvāk, tajā atklājās vesela ainava: simtiem sīku, sarkanu, dzeltenu un brūnu suņusēņu cepurīšu mitrākajās vietās vīdēja puduros kā māju jumti ciematos; pudeļzaļu sūnu pakalni bija saauguši tik simetriski, it kā būtu īpaši te iestādīti un apcirpti; ēnainās vietās no spraugām apmetumā spraucās papardīšu meži un rāmi nokarājās kā mazi, zaļi ūdenskritumi. Mūra augšdaļa bija tuksnesīga - pārāk sausa, lai tur jebkas augtu, tā kalpoja vienīgi par sauļošanās vietu spārēm. Mūra pamatnē auga milzums zaļumu - ciklame- nas, krokusi, asfodeli, kuru lapas spraucās cauri sadrupušiem, salauzītiem jumta kārniņiem, kas tur bija sabērti. Visu mūra joslu apsargāja kazeņu labirints, kas sezonas laikā bija piebērts ar treknām, sulīgām ogām, tumšām kā melnkoks.
Mūri apdzīvoja visdažādākie radījumi - dienas un nakts strādnieki, mednieki un medījumi. Naktī mednieki bija krupji, kas dzīvoja starp kazenājiem, un bālie, caurspīdīgie gekoni ar izvalbītām acīm, kas mitinājās augstākajās mūra spraugās. Viņu medījums bija muļķīgu, izklaidīgu garkāju odu populācija, kas zumēja un grīļīgi laidelējās starp lapām; visu veidu un izmēru naktstauriņi - svītraini, rūtaini, raibi kā mozaīka, plankumaini un traipaini - tie pūkainos mākoņos laidelējās gar sakaltušo apmetumu; vaboles, tuklas un glītas kā biznesmeņi, kas iznesīgi traucas savos nakts darbos. Kad pēdējais jāņtārpiņš bija ar visu vēsi smaragdzaļo lākturi devies pie miera zem sūnu pakalniem un uzlēca saule, mūra sienu savā ziņā pārņēma citi tās iemītnieki. Nu bija grūtāk saskatīt atšķirību starp medniekiem un medījumiem, jo tā vien likās, ka ikviens ēd otru bez aizspriedumiem. Mednieklapsenes uzglūnēja kāpuriem un zirnekļiem, zirnekļi medīja mušas, lielās, trauslās, gluži kā mednieku kamzoļos tērptās spāres barojās ar zirnekļiem un mušām, bet ašās, muskuļotās, daudzkrāsainās ķirzakas, kas mitinājās mūrī, tiesāja nost itin visus.
Tomēr kautrīgākie un biklākie mūra sabiedrības iemītnieki bija arī visbīstamākie; ja vien īpaši nemeklēja, nevienu no tiem pat nevarēja ieraudzīt, un tomēr mūra apmetuma spraugās droši vien mitinājās vairāki simti šo radījumu. Ja zem vaļīga apmetuma gabala uzmanīgi pabāza naža asmeni un atšķēla to no sienas, apakšā varēja ieraudzīt sarāvušos tupam mazu, melnu, apmēram collu garu skorpionu, kas izskatījās kā veidots no pulētas šokolādes. Skorpioni ar saplacinātajiem, ovālajiem ķermeņiem, glītajām līkajām kājām, milzīgajām krabju spīlēm, kas bija izliektas un ar glītiem salaidumiem kā bruņām, un astēm, kas izskatījās pēc brūnu pērMšu virtenes ar tādu kā rozes ērkšķi galā, bija dīvaina izskata radījumi. Kamēr viņu aplūkoja, skorpions tupēja pavisam mierīgi, vienīgi itin kā attaisnodamies pacēla asti brīdinošā žestā, ja tam pārāk spēcīgi uzpūta elpu. Ja vērotājs ļāva saulei pārāk ilgi apspīdēt skorpionu, viņš vienkārši pagrieza muguru un devās prom, lēni, bet neatturami paspraucās zem cita apmetuma gabala.