Man šie skorpioni ļoti iepatikās. Es viņus uzskatīju par patīkamiem, pieticīgiem radījumiem ar ārkārtīgi pievilcīgām manierēm. Ja vien cilvēks nedarīja kaut ko muļķīgu vai nepiedienīgu (piemēram, mēģināja tiem pieskarties), skorpioni izturējās pret to ar cieņu, un viņu vienīgā karstā vēlēšanās bija pēc iespējas ātrāk aizbēgt un paslēpties. Viņi droši vien uzskatīja mani par īstu sodību, jo es visu laiku plēsu nost apmetuma gabalus, lai varētu viņus apskatīt, vai arī gūstīju tos un liku staigāt pa ievārījuma burkām, lai redzētu, kā tie kustina kājas. Savu pēkšņo un negaidīto uzbrukumu laikā es atklāju par skorpioniem krietni daudz. Es uzzināju, ka viņi ēd gaļas mušas (kaut ari es nekad neredzēju, kā viņi tās noķer), sienāžus, naktstauriņus un zeltactiņas. Vairākas reizes es pieķēru, ka viņi ēd cits citu, un šāds citādi tik nevainojama radījuma paradums mani gauži sāpināja.
Naktī tupēdams uz mūra ar kabatas lukturīti, es pamanījos novērot dažus mirkļus no skorpionu brīnišķīgajām aplidošanas dejām. Redzēju skorpionus stāvam ar kopā sakļautām spīlēm, saslietiem augumiem un maigi kopā savītām astēm; redzēju viņus spīli spīlē lēni valsējam lokos starp sūnu spilventiņiem. Tomēr man izdevās šos priekšnesumus novērot tikai pavisam īsu brīdi, jo, tiklīdz es ieslēdzu kabatas lukturīti, partneri apstājās, mirkli nogaidīja, tad, redzēdami, ka es negrasos novākt gaismu, pagriezās un apņēmīgi - spīli spīlē, plecu pie pleca - soļoja prom. Tie nu noteikti bija radījumi, kas labprātāk turējās savrup. Ja es drīkstētu dibināt koloniju nebrīvē, droši vien varētu novērot visu rituālu, bet ģimene bija aizliegusi ienest skorpionus mājā, par spīti visiem maniem argumentiem.
Tad kādu dienu es mūrī atradu resnu skorpionu mātīti, kura no pirmā acu uzmetiena likās ģērbusies bāli dzeltenbrūnā kažokā. Rūpīgāka izpēte pierādīja, ka šo dīvaino apģērbu veido liels daudzums sīciņu mazuļu, kas bija pieķērušies mātei pie muguras. Mani šī ģimenīte sajūsmināja, un es nolēmu slepus ienest viņus mājā un turēt savā guļamistabā, lai varētu vērot mazuļus izaugam. Ārkārtīgi uzmanīgi iemanevrēju māti kopā ar mazuļiem sērkociņu kastītē un steidzos atpakaļ uz villu. Nelaimīgā kārtā tūlīt pēc tam, kad pārrados, vajadzēja sēsties pie pusdienu galda; es uzmanīgi noliku kastīti viesistabā uz kamīna malas, lai skorpioniem pietiktu svaiga gaisa, un devos uz ēdamistabu, lai pievienotos ģimenei pie galda. Niekodamies ar ēdienu, paslepus barodams Rodžeru zem galda un klausīdamies ģimenes strīdos, es pilnīgi aizmirsu savus aizraujošos jaunieguvumus. Visbeidzot Larijs, pabeidzis maltīti, atnesa no viesistabas cigaretes, atlaidās krēslā, iesprauda vienu mutē un paņēma sērkociņu kastīti. Aizmirsis draudošo likteni, es ar interesi vēroju, kā viņš, joprojām veikli tērzēdams, atver sērkociņu kārbiņu.
Es līdz pat šai dienai esmu pārliecināts, ka skorpionu mātītei nebija ļaunu nodomu. Viņa bija uzbudināta un mazliet aizkaitināta par ilgo ieslodzījumu sērkociņu kastītē, un, protams, izmantoja pirmo iespēju izmukt. Viņa strauji izrāpās no kastītes, mazuļiem izmisīgi turoties pie muguras, un steidzīgi aizskrēja pa Larija roku. Tad, īsti nebūdama pārliecināta, ko darīt tālāk, viņa apstājās, sacēlusi dzeloni gatavībā. Larijs, sajutis viņas spīļu pieskārienu, pameta skatienu uz roku, un kopš tā mirkļa sākās pilnīgs juceklis.
Viņš bailēs tā ieaurojās, ka Lugarēcijai izkrita no rokām šķīvis, un Rodžers, mežonīgi riedams, izšāvās no pagaldes. Larijs sapurināja roku, un nelaimīgā skorpionu mātīte aizlidoja pāri galdam, piezemēdamās starp Margo un Lesliju, un mazuļi pašķīda visapkārt kā konfeti. Ārkārtīgi saniknojusies par šādu apiešanos, mātīte metās uz Leslija pusi, niknumā raustīdama dzeloni. Leslijs pielēca kājās, apgāzdams krēslu, un izmisīgi novēcināja ar salveti, aiztraukdams skorpionu kūleņu kūleņiem pie Margo, kura nekavējoties laida vaļā tādu spiedzienu, ar kādu būtu lepojusies jebkura tvaika lokomotīve. Māte, kuru mierīgās atmosfēras pēkšņā, spējā pārvēršanās haosā bija bezgalīgi samulsinājusi, uzlika brilles un pablenza uz galdu, vēlēdamās redzēt jandāliņa cēloni; tajā mirklī Margo, veltīgi pūlēdamās apturēt skorpiona tuvošanos, gāza tam virsū glāzi ūdens. Ūdens šalts aizšāvās skorpionam garām, toties precīzi trāpīja mātei, kura nepavisam nepanesa aukstu ūdeni - viņa palika bez elpas un sēdēja galda galā, kampdama gaisu un nespēdama neko iebilst. Skorpionu mātīte pa to laiku bija atradusi patvērumu zem Leslija šķīvja, bet mazuļi izmisīgi kūņojās pa visu galdu. Rodžeru šī panika mulsināja, bet viņš bija cieši apņēmies dot arī savu ieguldījumu, tāpēc skraidīja apkārt pa istabu un histēriski rēja.
- Atkal tas sasodītais puika… - Larijs rēca.
- Uzmanies! Uzmanies! Viņi nāk! - Margo spiedza.
- Mums vajadzīga grāmata, - Leslijs auroja, - bez panikas, sitam viņus ar grāmatu!
- Kas jums visiem lēcies, Dieva dēļ? - māte joprojām centās izprast situāciju, slaucīdama brilles.
- Tas sasodītais puika… viņš mūs visus nogalinās… paskaties uz galdu… mudž no skorpioniem…
- Ātri… ātri… dariet kaut ko… Uzmanies! Uzmanies!
- Beidz spiegt un, Dieva dēļ, dabū grāmatu… tu uzvedies vēl sliktāk par to suni… muti ciet, Rodžer…
- Tikai Dieva Žēlastības dēl es netiku sadzelts…
- Uzmanies… tur ir vēl viens… ātri… ātri…
- Ak kungs, aizveries un dabū man kādu grāmatu…
- Bet kā gan skorpioni tika uz galda, mīļais?
- Tas sasodītais puika… no katras sērkociņu kastītes šajā mājā uzglūn nāve…
- Skaties, viņš nāk man virsū… ātri, ātri… dari kaut ko…