Выбрать главу

-    Spied viņu nost ar nazi… ar nazi… spied taču nost…

Tā kā neviens nebija pacenties Rodžeram paskaidrot situā­cijas būtību, viņš nonāca maldīgas pārliecības varā, ka ģimenei kāds uzbrūk un tātad viņa pienākums ir mūs aizstāvēt. Tā kā Lugarēcija bija vienīgā svešiniece šajā istabā, Rodžers nonāca pie loģiska secinājuma, ka viņai jābūt vainīgajai, tāpēc iekoda mūsu kalponei potītē. Nevarēja teikt, ka tas daudz palīdzētu.

Ar laiku tika zināmā mērā atjaunota kārtība, visi skorpionu mazuļi paslēpušies zem dažādiem šķīvjiem un galda piederu­miem. Galu galā, pēc maniem kvēlajiem lūgumiem, kuriem pievienojās arī māte, Leslija priekšlikums par visas kompānijas noslepkavošanu tika noraidīts. Kamēr mana ģimene, joprojām niknuma un baiļu pārņemta, atkāpās viesistabā, es veselu pus­stundu uzlasīju mazuļus tējkarotē un tupināju atpakaļ mātei uz muguras. Tad es viņus uz apakštasītes iznesu ārā un gaužām negribīgi palaidu uz mūra sētas. Mēs ar Rodžeru to pēcpus­dienu pavadījām pakalnos, jo es jutu, ka būtu prātīgi ļaut ģi­menei atpūsties, pirms atkal rādīties viņiem acīs.

Šim incidentam bija visai dažādas sekas. Larijam izstrādājās sērkociņkastīšfobija, un viņš tās atvēra ārkārtīgi piesardzīgi, ap- tinis roku ar mutautiņu. Lugarēcija vēl nedēļām ilgi pēc tam, kad koduma brūce bija sadzijusi, kliboja apkārt pa māju, aptinusi ap potīti jardiem apsēju, un katru rītu kopā ar tēju izrādīja mums, kā veidojas krevele. Tomēr no mana viedokļa ļaunākās šī noti­kuma sekas bija tādas, ka māte nolēma - es atkal esmu ticis savā vaļā un pienācis īstais brīdis sniegt man mazliet izglītības.

* * *

Kad vasara gāja uz beigām, es, sev par lielu sajūsmu, vēlreiz paliku bez mājskolotāja. Māte bija atklājusi, ka Margo un Pī- ters, kā viņa smalkjūtīgi aizrādīja, "pārākviens otram iepatiku- šies". Tā kā visa ģimene vienbalsīgi noraidīja Pītera ieprecēša- nos mūsu saimē, kaut ko neapšaubāmi vajadzēja iesākt. Leslija vienīgais piedāvājums problēmas atrisināšanai bija nošaut Pī- teru, taču nezin kāpēc šo plānu pārējie uzņēma ar izsmieklu. Manuprāt, tā bija spoža ideja, tomēr es paliku mazākumā. La­rijs ieteica aizsūtīt laimīgo pāri mēnesi padzīvot Atēnās, lai, kā viņš paskaidroja, tie pārslimotu savu kaiti, taču māte šo iero­sinājumu noraidīja kā amorālu. Beidzot māte atteicās no Pītera pakalpojumiem, viņš slepus un strauji nozuda, un mums vaja­dzēja tikt galā ar traģisku, asarainu un neganti niknu Margo, kura, tērpusies notikumam ārkārtīgi piemērotā tumšā, brīvi krītošā tērpā, savu lomu spēlēja spīdoši. Māte mierinādama bārstīja banalitātes, Larijs lasīja lekcijas par brīvo mīlu, toties Leslijs sev vien zināmu iemeslu dēļ turpināja tēlot aizvainoto brāli un ik pa brīdim parādījās, vicinādams revolveri un drau­dēdams nošaut Pīteru kā suni, ja viņš vēl kādreiz speršot savu kāju villā. Visā šajā jezgā Margo, asarām izteiksmīgi plūstot, traģiski žestikulēja un klāstīja, ka viņas dzīve esot sagrauta. Spiro, kuram, tāpat kā visiem citiem, ļoti patika īsti dramatiskas situācijas, raudāja kopā ar Margo un izvietoja gar ostas malu sa­vus dažādos draugus, lai tie pieskatītu, vai Pīters negrasās atgriezties salā. Mēs visi pamatīgi uzjautrinājāmies. Tieši tad, kad likās, ka kaislības norimst pašas no sevis un Margo jau spēja ieturēt maltīti, neizplūstot asarās, viņa no Pītera saņēma zīmīti, kurā bija teikts, ka viņš brauc tai pakaļ. Margo pārņēma panika par šādu domu, tāpēc viņa parādīja zīmīti mātei, un visa ģimene vēlreiz ar sajūsmu gatavojās farsam. Spiro dubul­toja ostas apsardzi, Leslijs eļļoja ieročus un vingrinājās šaušanā pa lielu, mājas priekšā pienaglotu kartona figūru, Larijs pār­maiņus mudināja Margo vai nu pārģērbties par zemnieci un mesties Pītera skavās, vai arī beigt tēlot Kamēliju dāmu. Margo apvainojās, ieslēdzās bēniņos un atteicās runāt ar ģimeni - iz­ņēmums biju vienīgi es, jo nebiju nostājies nevienā pusē. Tur viņa gulēja, raženi raudāja un lasīja Tenisonu, laiku pa laikam to visu pārtraukdama, lai ar nezūdošu apetīti notiesātu pama­tīgās maltītes, kuras es nesu viņai uz paplātes.

Margo nosēdēja bēniņos veselu nedēļu. Beidzot viņu no tu­rienes novilināja situācija, kas izvērtās par visa notikuma pienā­cīgu kulmināciju. Leslijs bija atklājis, ka no "Jūras Govs" pazu­duši vairāki sīki priekšmeti, un turēja aizdomās zvejniekus, kas naktīs īrās garām mūsu molam. Viņš nolēma zagļus pārmācīt, tāpēc piestiprināja pie savas guļamistabas loga trīs garstobru bises, notēmējis tās lejup uz molu. Ar asprātīgi izveidota auklu sējuma palīdzību viņš spēja izšaut visas bises citu pēc citas, pat nepieceldamies no gultas. Attālums, protams, bija pārāk liels, lai nodarītu kādu kaitējumu, tomēr Leslijs uzskatīja, ka šāviņa svilpšana cauri olīvkoku lapām un skrošu plunkšķi, tām sabir­stot jūrā, varētu iedarboties kā gluži labs iebiedēšanas līdzeklis. Paša ģeniālais izgudrojums Lesliju tik ļoti aizrāva, ka viņš neie­domājās kādam pastāstīt par izliktajām zagļu lamatām.

Mēs bijām izklīduši pa savām istabām un nodarbojāmies, ar ko nu katrs. Mājā valdīja klusums. Ārā, karstajā naktī, maigi sisināja circeņi. Pēkšņi atskanēja apdullinošu sprādzienu zalves, kas nodrebināja visu māju, un lejā sāka riet suņi. Es izskrēju ārā kāpņu telpā, kur jau valdīja īsts jampadracis: suņi visi kā viens traucās augšup, lai piedalītos līksmībā, un ņēmās lēkāt apkārt, aizrautīgi riedami. Māte, mežonīgi pārbijusies, apjomīgajā naktskreklā bija izsteigusies no guļamistabas - pilnā pārliecībā, ka Margo izdarījusi pašnāvību. Larijs nikni izmetās no savas istabas uzzināt, jo šis tracis nozīmē, savukārt Margo iedomā­jās, ka Pīters ieradies viņai pakaļ un nu Leslijs viņu noslepka­vojis, tāpēc grābstījās ap bēniņu durvju slēdzeni un spiedza, cik jaudāja.