Es savā mūžā visā pasaulē esmu redzējis ļoti daudz dzīvnieku, un mani vienmēr ir ārkārtīgi pārsteidzis, ka cilvēki var norādīt uz dzīvnieku vai augu un teikt - "vai nav atbaidošs?" un "cik pretīgs?". Manuprāt, īstam dabas pētniekam jāprot uz visu skatīties objektīvi. Neviens radījums nav pretīgs. Tie visi ir dabas sastāvdaļa. Var negribēt gulēt vienā gultā ar klabur- čūsku vai nātri, var sašust (kā man reiz gadījās) par to, ka teltī ielauzušies milžu gliemeži un notiesājuši visu ēdienu, taču šiem radījumiem ir tādas pašas tiesības dzīvot uz Zemes kā mums.
Nākamais solis manā dabaszinātnieka karjerā sākās piecu vai sešu gadu vecumā - toreiz es vācu mitrenes vai mārītes un, ieslodzītas sērkociņu kārbiņās, nēsāju sev līdzi kabatās. Vēlāk mūsu ģimene pārcēlās uz dzīvi Grieķijas salā Korfu, un tur mana interese par dabu uzplauka pilnos ziedos. Atklāju, ka sala ir pārpilna ar brīnišķīgām dzīvības formām, tādēļ es ne tikai vācu tādus radījumus kā tauriņus un vaboles, bet arī turēju tos dzīvus un pētīju. Manā istabā vai dārzā allaž vienlaikus bija visdažādākie radījumi - no ūpjiem līdz skorpioniem, no bruņurupučiem līdz jūras zirdziņiem. Man ārkārtīgi paveicās, ka tolaik mans draugs un skolotājs bija doktors Teodors Stefani- dis, kuram bija (un joprojām ir) enciklopēdiskas zināšanas par visu dzīvo. Tieši no viņa es astoņu gadu vecumā saņēmu savu pirmo "profesionālo" instrumentu - kabatas formāta mikroskopu. Man atvērās pilnīgi jauna pasaule - es atklāju, ka parasti dīķi un grāvji ir miniatūru radījumu pārpildīti, tādējādi ikkatra peļķe pārvērtās sīciņu radību apdzīvotos džungļos.
Vēlāk es kļuvu par profesionālu dzīvnieku vācēju zoodārzu vajadzībām, es ceļoju uz tik tālām zemēm kā Patagonija un Kamerūna, Gajana un Malaizija. Gadu gaitā man laimējās sastapties ar visapbrīnojamāko savvaļas dzīvnieku pasauli. Esmu zvilnējis Dienvidamerikas piekrastē kopā ar milzīgiem, krokainiem jūras ziloņiem (daži no tiem skaļi krāca, citi, ja piegāju tiem par tuvu, saceldami oļu krusu, saslējās divu metru augstumā, pavēra mutes un dobji, biedējoši rēca). Dienvidamerikas tropu mežos esmu ķēris pusotru metru garus elektriskos zušus, kas ar strāvas triecienu spēja nogalināt medījumu pašu lielumā. Kostarikas lietus mežos esmu vērojis kvezalu brīnumskaisto lidojumu - putnu metru garās, zeltaini zaļās astes, kad tie laidās pāri klajumiem starp kokiem, zvīļoja kā karogi. Savukārt otrā pasaules malā esmu naktī veltījis aizrautīgu, vienīgi zināmā mērā bīstamu pusstundu Āfrikas indīgākās čūskas - melnās mambas - medībām, kad rāpulis bija izmucis no būra. Esmu izbaudījis lielu prieku, iepazīdamies ar kažokos tērptajiem Donaldam Dakam līdzīgajiem pīļknābjiem, taču ar tikpat lielu sajūsmu esmu skatījies pa virtuves logu un vērojis zvirbuļus trokšņojam dzīvžogā.
Dabaszinātnieks ir divkārt laimīgs cilvēks. Pirmkārt, viņš priecājas par itin visu ap sevi, un viņa dzīve ir daudzkārt bagātāka nekā pret dabu vienaldzīgam cilvēkam. Otrkārt, savam hobijam viņš var nodoties jebkurā laikā un jebkurā vietā, jo dabas pētnieks vienlīdz apburts vēros gan dzīvības cīņu par eksistenci lielpilsētas vidū, gan tās dzirkstošo rosību tropu mežā. Viņu vienlīdz interesē gan milzu ganāmpulki Āfrikas līdzenumos, gan spīļastes paša piemājas dārziņā.
Pirmā dala
1925-1945
«Tas bērns ir traks-pilnas kabatas ar gliemežiem!" Lorenss Darels> ap 1931 gadu
Džerijs ir dzimis Indijā, agrīno bērnību pavadījis Londonā un Bornmutā, bet astoņu gadu vecumā kopā ar ģimeni pārcēlies uz Korfu salu Grieķijā. Šis posms bija visnozīmīgākais viņa dzīvē. Savu ierašanos Korfu viņš pats salīdzina ar Dorotejas pāreju no melnbaltās pasaules daudzkrāsainajā Ožas pilsētā. Viņa aizrautīgā interese par dzīvniekiem un pirmās zināšanas par dabu strauji attīstījās, savukārt bērnišķīgi nevainīgais viņa līdzcilvēku atainojums sagādāja bezgalīgu sajūsmu miljoniem lasītāju.
NO GRĀMATAS "MANA ĢIMENE UN CITI ZVĒRI"
Villa bija maza, četrstūraina un stāvēja sīciņajā dārzā ar tādu kā rožainu apņēmību sejā. Slēģi bija saulē izbalojuši maigi krē- mīgi zaļi, vietumis saplaisājuši un uzburbuši. Dārzā, kuru apjoza augsts fuksiju dzīvžogs, atradās dažādas, sarežģītas ģeometriskas formas dobes, apliktas ar gludiem, baltiem akmentiņiem. Baltiem oļiem klātās taciņas, tik tikko grābekļa platumā, čakli vijās ap ērkuļainu, savā vaļā pamestu puķu mudžekļu pilnām dobītēm, kas nebija daudz lielākas par prāvu salmu platmali un izveidotas zvaigznes, pusmēneša, trīsstūra vai apļa formā. Rozes bārstīja ziedlapas, lielas un gludas kā apakštasītes - liesmaini sarkanas, sudrabaini baltas, spožas un nesaburzītas; samtenes kā pinkainas saulesmeitas vēroja savas mātes ceļu debesīs. Zemāk atraitnītes snaikstīja savas nevainīgās, samtainās sejas starp lapām, un vijolītes bija grūtsirdīgi nokārušas galvas zem sirds- veida lapiņām. Bugenvileja bija krāšņi izpletusies pāri mazajam fasādes balkoniņam un, gluži kā gatavodamās karnevālam, piekarināta pilna it kā ar sārtiem lukturīšiem. Fuksiju dzīvžoga tumsā nogaidoši šūpojās ziedi kā tūkstošiem balerīnu. Siltajā gaisā tvanīgi virmoja simtiem vīstošu ziedu smarža, un to pildīja kukaiņu nomierinošie čuksti un sanoņa. Tiklīdz mēs ieraudzījām mājiņu, tūlīt gribējām tajā dzīvot - šķita, ka villa būtu tur stāvējusi un gaidījusi mūsu ierašanos. Mēs jutāmies kā atgriezušies mājās.