- Nerunā tā, nerunā tā! - Spiro ieaurojās. - Dievvārds, ja man būtu tāds māte kā jums, es katru rītu kristu ceļos skūpstīts viņai kājas.
Tā nu mēs ievācāmies villā, iekārtojāmies un pieskaņojāmies apkārtnei katrs pēc savas gaumes. Margo, tērpusies vienīgi mikroskopiskā peldkostīmā, sauļojās olīvu birzīs un sapulcināja ap sevi dedzīgu pulku skaistu zemnieku jaunekļu, kuri brīnumainā kārtā parādījās šķietami tuksnesīgajā ainavā ikreiz, kad Margo pārāk tuvu garām aizlidoja bite vai bija jāpārvieto viņas guļamkrēsls. Māte juta nepieciešamību aizrādīt, ka šī sauļošanās, viņasprāt, ir diezgan neapdomīga.
- Galu galā, mīļā, tas kostīms pārāk daudz vis neapsedz, vai ne? - viņa piezīmēja.
- Ak, māt, neesi tik vecmodīga, - Margo nepacietīgi atteica.
- Galu galā, cilvēks mirst tikai vienreiz.
Šī piezīme bija tikpat mulsinoša, cik patiesa, un māti veiksmīgi apklusināja.
Trīs spēcīgi zemnieku puiši pusstundu svīda un stenēja, līdz iedabūja villā Larija lādes, kamēr pats Larijs rosījās apkārt un vadīja operāciju. Viena lāde bija tik liela, ka to nācās iestumt pa logu. Kad lādes bija dabūtas iekšā, Larijs pavadīja laimīgu dienu, tās izsaiņodams, un istaba nu bija tik pilna ar grāmatām, ka šķita gandrīz neiespējami tikt tajā iekšā vai no tās ārā. Uzbūvējis visapkārt istabai īstus grāmatu aizsargvaļņus, Larijs caurām dienām klabināja rakstāmmašīnu un aizsapņojies iznira no istabas vienīgi ēdienreizēs. Otrajā rītā viņš parādījās ārkārtīgi aizkaitināts, jo kāds zemnieks esot piesējis savu ēzeli tieši otrpus dzīvžogam. Lops regulāri ik pa laikam atmetot galvu un laižot vaļā garu un sērīgu brēcienu.
- Sakiet nu! Vai nav smieklīgi apzināties, ka nākamajām paaudzēm būs laupīti mani darbi tikai tāpēc vien, ka rupjš idiots piesējis smirdīgu nastu lopu pie mana loga? - viņš noprasīja.
- Jā, mīļais, - māte piekrita. - Kāpēc tu to nepadzen tālāk, ja viņš tevi traucē?
- Mīļā māt, no manis nudien nevar prasīt, lai es šķiežu laiku, trenkādams ēzeļus pa olīvu birzīm. Es sviedu viņam ar brošūru par kristīgo zinātni. Ko vēl es būtu varējis darīt?
- Nabaga radījums taču ir piesiets. Tu nevari gribēt, lai viņš pats atsien sevi vaļā, - Margo aizrādīja.
- Vajadzētu izdot likumu, kas aizliedz novietot šos pretīgos lopus māju tuvumā. Vai kāds no jums nevar aiziet un padzīt viņu?
- Kāpēc lai mēs to darītu? Mūs viņš netraucē, - Leslijs atteica.
- Lūk, tāda ir šīs ģimenes problēma, - Larijs rūgti secināja, - nekādas izpalīdzības, nekādas uzmanības pret citiem.
- Tu pats nemaz neizrādi uzmanību pret citiem, - Margo aizrādīja.
- Tā ir tava vaina, māt, - Larijs bargi teica, - nevajadzēja mūs izaudzināt tik savtīgus.
- Tas gan ir jauki! - māte iesaucās. - Nekad neko tādu neesmu darījusi!
- Nu, bez zināmas ievirzes mēs nebūtu izauguši savtīgi, - Larijs nerimās.
Galu galā mēs ar māti atraisījām ēzeli un aizvedām gabalu tālāk lejup pa kalnu.
Leslijs pa to laiku bija izsaiņojis savus revolverus un biedēja mūs ar šķietami nebeidzamām šāvienu sērijām, šaudams uz vecu skārda bundžu no savas guļamistabas loga. Pēc kāda īpaši apdullinoša rīta cēliena Larijs izsprāga no istabas un paziņoja, ka nespējot strādāt, ja villa ik pēc piecām minūtēm nodrebot līdz pamatiem. Leslijs sarūgtināts aizstāvējās, ka viņam vajagot trenēties. Tas neizklausoties pēc treniņa, Larijs atcirta, bet gan pēc dumpja Indijā. Māte, kuras nervus arī plosīja rībieni, ierosināja, ka Leslijs varētu trenēties ar nepielādētu revolveri. Leslijs veselu pusstundu ņēmās pierādīt, kāpēc tas nav iespējams. Beidzot viņš negribīgi bundžu aiznesa gabaliņu tālāk no mājas, tā ka tagad šāvienu troksnis bija mazliet slāpēts, tomēr joprojām lika mums satrūkties.
Vienlaikus paturēdama acīs mūs visus, arī māte ierīkojās pēc savas gaumes. Māju pārplūdināja garšaugu smarža un sīpolu un ķiploku asais smārds, virtuve pildījās ar burbuļojošiem katliem, starp kuriem māte rosījās ar greizi sašķiebtām brillēm uz deguna, kaut ko pie sevis murminādama. Uz galda slējās ļodzīga pavārgrāmatu kaudze, kurās viņa laiku pa laikam ieskatījās. Kad izdevās atrauties no gatavošanas, māte laimīga klīda pa dārzu, negribīgi šo to apcirpdama un apgriezdama, toties ar aizrautību ravēdama un stādīdama.
Man pašam dārzs izraisīja pietiekami lielu interesi; mēs abi ar Rodžeru uzzinājām šo to pārsteidzošu. Rodžers, piemēram, atklāja, ka nav prātīgi apostīt sirseņus, ka zemnieku suņi kaukdami metas bēgt, kad vien viņš uz tiem paskatās cauri vārtiņiem, un ka vistas, kas pēkšņi, mežonīgi klaigādamas, mēdz pārlais- ties fuksiju dzīvžogam, ir tīkams, tomēr aizliegts medījums.
Šīs leļļu mājiņas dārzs bija apburta pasaule; cauri puķu mežam klīda radījumi, kurus nekad agrāk nebiju redzējis. Starp katra rozes pumpura biezajām, zīdainajām ziedlapām dzīvoja sīki, krabjveidīgi zirneklīši, kas sāniski metās bēgt, kad tos iztraucēja. Viņu mazie, caurspīdīgie ķermenīši bija iekrāsoti tā, lai pieskaņotos apdzīvotajam ziedam: rožaini, ziloņkaula krāsā, vīnsarkani vai sviesta dzelteni. Pa laputu klātajiem rožu zariem kā tikko nokrāsotas rotaļlietas rāpoja mārītes - gaiši sārtas ar lieliem, melniem plankumiem, koši ābolsarkanas ar brūniem raibumiem, oranžas ar pelēkiem un melniem raibumiem. Tuklās, labsirdīgās mārītes ložņāja un barojās bālo laputu baros. Namdaru bites kā pūkaini, elektrozili lācēni līču loču lidinājās starp ziediem un lekni, darbīgi rūkuļoja. Slaidie, glītie sfingi rosīgi laidelējās augšup un lejup, laiku pa laikam sastingstot spārnu virpuļa migliņā, lai iegremdētu garo, slaido smeceri ziedā. Lielas, melnas skudras rosījās starp baltajiem oļiem, sapulcējās grupās un žestikulēja pie dīvainām trofejām: beigta kāpura, rozes ziedlapas gabaliņa vai sausas smilgas ar sēklām. Kā pavadījums visai šai rosībai no olīvu birzīm viņpus fuksiju dzīvžogam sanēja nemitīga cikāžu dziesma. Ja neparastajai, izplūdušajai tveicei piemita kāda skaņa, tad tā bija tieši šo kukaiņu dīvainā, zvanošā dziesma.