Sākumā šī dzīvības pārpilnība pašā durvju priekšā mani tik ļoti apstulbināja, ka es spēju vienīgi samulsis klaiņot pa dārzu, vērodams te vienu, te otru radījumu, turklāt manu skatienu pastāvīgi iztraucēja brīnišķīgu tauriņu lidojums pāri dzīvžogam. Pamazām es pieradu pie kukaiņu rosīgās dzīves puķēs un spēju vairāk koncentrēties. Es stundām ilgi mēdzu tupēt vai gulēt uz vēdera, vērodams apkārtējo radījumu privāto dzīvi, kamēr Ro- džers sēdēja līdzās ar rezignētu izteiksmi sejā. Šādā veidā es iemācījos daudzko interesantu.
Atklāju, ka mazie krabjzirneklīši spēj mainīt krāsu tikpat sekmīgi kā hameleoni. Vajadzēja tikai noņemt zirnekli no vīn- sarkanas rozes, kurā tas bija tupējis kā koraļļu krellīte, un nolikt vēsi baltas rozes ziedā. Ja zirneklītis tur palika - pārsvarā tā arī notika -, varēja redzēt, kā krāsa pamazām izbalo, it kā radījums no pārvietošanās būtu saslimis ar mazasinību, un pāris dienas vēlāk viņš jau rāpoja starp baltajām ziedlapām kā pērlīte.
Es atklāju, ka sausajās lapās zem fuksiju dzīvžoga mitinās cita veida zirneklis - mazs, nežēlīgs mednieks, kam piemita tīģera viltība un niknums. Šis zirneklis cēli pastaigājās pa savu lapu kontinentu, acīm saulē vizot, un laiku pa laikam apstājās, saslējās uz spalvainajām kājām un pablenza apkārt. Ieraudzījis sauļojamies kādu mušu, zirneklis sastinga, tad sāka kustēties uz priekšu tik lēni un nemanāmi kā lapa aug, virzījās arvien tuvāk, laiku pa laikam apstādamies, lai piestiprinātu savu zīda glābšanas trosi pie lapas virspuses. Pienācis gana tuvu, mednieks apstājās, pakustināja kājas, iegūdams labāku atbalsta punktu, un tad lēca tieši virsū sapņainajai mušai, atplētis kājas spalvainā apskāvienā. Es nekad netiku redzējis kādu no šiem mazajiem zirnekļiem aizšaujamies garām, ja vien tas bija nostājies pareizā pozīcijā.
Visi šie atklājumi man sagādāja neizsakāmu prieku, un es vēlējos tajā dalīties, tāpēc mēdzu pēkšņi iebrāzties mājā un pārsteigt ģimeni ar paziņojumu, ka dīvainie, durstīgie melnie tārpiņi uz rozēm nemaz nav tārpi, bet gan mārīšu kāpuri, vai arī ar tikpat apbrīnojamu ziņu, ka zeltactiņas dēj olas uz "kājiņas". Šo pēdējo brīnumu man laimējās pašam redzēt. Es ieraudzīju zeltactiņu uz rozes zieda un sāku viņu vērot, apbrīnodams tās brīnišķīgos, trauslos spārnus, kas likās veidoti no zaļa stikla, un milzīgās, miklās, zeltainās acis. Tobrīd zeltactiņa apstājās uz rozes lapas un pietupās uz vēdera. Viņa palika šādā stāvoklī kādu mirkli, tad pacēla asti un no tās, man par lielu pārsteigumu, iznira tievs pavediens kā blāvs mats. Vēlāk pašā mata galā parādījās oliņa. Mātīte atpūtās un tad atkārtoja šo priekšnesumu, kamēr rozes lapas virspuse izskatījās kā noklāta ar vālīšu sūnu. Pabeigusi dēšanu, mātīte aši noskurināja taustekļus un aizlidoja, spārniem zaļi mirgojot.
Laikam gan visapbrīnojamākais atklājums, kāds man gadījās šajā personīgajā, daudzkrāsainajā Liliputijā, bija spīļastes perēklis. Es jau sen biju vēlējies tādu atrast un nesekmīgi visur izmeklējies, tāpēc paklupšana pret vienu perēkli man sagādāja tik nebeidzamu prieku, it kā es būtu negaidot saņēmis brīnišķīgu dāvanu. Pacēlu mizas gabalu, un zem tā atradās bērnistaba - maza bedrīte zemē, kuru kukainis droši vien pats bija izracis. Spīļaste tupēja bedrītes vidū, ar savu ķermeni sargādama vairākas baltas olas. Viņa tupēja uz olām kā vista un nepakustējās, kad es pacēlu mizu un viņai uzspīdēja saulesgaisma. Nevarēju saskaitīt olas, bet nelikās, ka to ir daudz, tāpēc nospriedu, ka viņa vēl nav visas izdējusi. Saudzīgi noliku mizas gabalu vietā.
No šī brīža es neprātīgi sargāju perēkli. Uzcēlu tam apkārt akmens sienu un kā papildu aizsardzības līdzekli pie mietiņa piespraudu ar sarkanu tinti uzrakstītu brīdinājuma zīmīti visai ģimenei. Zīmīte vēstīja: "UZMNIGI - SPĪĻASTES PERĒKLIS - LUDZU NEISTRAUCET." Zīmīgi, ka divi pareizi uzrakstītie vārdi bija bioloģiskas dabas. Apmēram reizi stundā es pakļāvu spīļastu māti desmit minūšu ilgai rūpīgai izpētei. Biežāk pētīt es neuzdrošinājos, jo baidījos, ka viņa varētu pamest ligzdu. Beidzot olu kaudzīte zem viņas pieauga, un likās, ka mātīte jau pieradusi pie mizas biežās pacelšanas. Es pat nospriedu, ka viņa pazina mani, jo draudzīgi kustināja taustekļus.
Man par lielu sarūgtinājumu, pēc visiem maniem pūliņiem un pastāvīgās uzmanišanas mazuļi izšķīlās naktī. Man gan šķita, ka pēc visa, ko tiku mātītes labā darījis, viņa būtu varējusi aizkavēt izšķilšanos, kamēr es ieradīšos un varēšu to novērot. Tomēr te nu viņi bija, jauks jauniņu spīļastu perējums - sīciņi, trausli, kā izgrebti no ziloņkaula. Mazuļi uzmanīgi kustējās zem mātes ķermeņa, pastaigājās starp viņas kājām, pārdrošākie pat uzrāpās uz spīlēm. Tas bija aizkustinošs skats. Nākamajā dienā bērnistaba bija tukša - mana brīnišķīgā ģimenīte bija izklīdusi pa visu dārzu. Kādu laiku vēlāk es ieraudzīju vienu no mazuļiem: viņš, protams, bija paaudzies, kļuvis brūnāks un stiprāks, tomēr es viņu tūlīt pazinu. Mazulis bija saritinājies rožu ziedlapu labirintā un aizmidzis; kad es viņu iztraucēju, tas tikai aizkaitināti pacēla uz augšu spīles. Man būtu gribējies domāt, ka tas ir draudzīgs sveiciens, taču godīgums liek atzīt, kas šis žests bija vienīgi spīļastes brīdinājums potenciālajam ienaidniekam. Es tomēr viņam to neņēmu ļaunā. Galu galā viņš bija tik jauniņš, kad pēdējo reizi tikāmies.