Izrādījās, ka nākamajā dienā filmēšanai piemērota saules gaisma bija tikai divas stundas, tādēļ atlikušo daļu laika mēs pavadījām, dīvainās embriju pozās rāpodami pa smilšu kāpām un meklēdami bultu uzgaļus un citas indiāņu sadzīves atliekas. Ļoti drīz es sapratu, ka tas nepavisam nav tik vienkārši, kā izklausās. Savas ilggadīgās pieredzes mācīts, Uiči prata nekļūdīgi pamanīt priekšmetus no ievērojama attāluma.
- Esto, una[18], - viņš ik pa brīdim teica un smaidīdams ar kurpes purngalu norādīja uz lielu oļu kaudzi. Es tādos gadījumos cieši nopētīju norādīto vietu, tomēr nespēju saskatīt neko citu, kā vien neapstrādātas akmens šķembas.
- Esto, - viņš tad vēlreiz atkārtoja un noliecies pacēla brīnišķīgu lapas formas bultas uzgali, kas bija atradies tikai kādas piecas collas no manas rokas. Protams, tiklīdz atrašanās vieta bija norādīta, priekšmets bija tik nepārprotami saskatāms, ka nespēju noticēt, kā esmu to iepriekš palaidis garām. Laikam ritot, mēs pamazām iemanījāmies saskatīt labāk, un arī mūsu atradumu kaudzīte auga lielāka, tomēr, kamēr es čakli rāpoju pāri kāpām, Uiči joprojām uzjautrinājās, sekodams man, visā augumā izslējies, un paceldams manis tikko rūpīgi pārmeklētajā vietā trīs bultu uzgaļus, ko es tomēr biju pamanījies neieraudzīt. Tas atkārtojās tik regulāri, ka es, sāpošās muguras un smilšu kņudoņas acīs nomocīts, sāku turēt Uiči aizdomās, ka patiesībā viņš uzgaļus slēpj saujā un tikai izliekas tos atrodam, lai mani muļķotu. Tomēr Uiči pats izkliedēja manas nelāgās aizdomas, piepeši noliekdamies un norādīdams uz šķembu laukumiņu, ko tobrīd pārmeklēju.
- Esto, - viņš noliekdamies teica un rādīja uz pavisam niecīgu dzeltenu plankumiņu, kas vīdēja starp akmens šķembām. Es neticīgi blenzu uz norādīto vietu, tad uzmanīgi saņēmu pirkstos un izcēlu no šķembām brīnišķīgu dzeltenu bultas uzgali ar precīzi izveidotu atskabargainu maliņu. Starp akmeņiem bija saskatāma tikai kāda ceturtdaļcolla uzgaļa, bet Uiči to tik un tā bija ieraudzījis.
Tomēr drīz vien man izdevās viņam atspēlēties. Rāpdamies pāri smilšu laukumam uz nākamo oļu kaudzi, es ar kāju aizķēru kaut ko vizoši baltu. Noliecies es to pacēlu un pārsteigts konstatēju, ka tā ir skaista, aptuveni sešas collas gara harpūnas smaile, brīnišķīgi izgatavota no roņa kaula. Es pasaucu Uiči, un, kad parādīju savu atradumu, viņa acis iepletās. Viņš uzmanīgi paņēma smaili rokā, noslaucīja no tās smiltis un, sajūsmināti smaidīdams, vairākas reizes apgrozīja rokās. Viņš paskaidroja, ka šādas harpūnu smailes esot visgrūtāk atrodamas; viņš pats esot atradis tikai vienu, un tā pati esot bijusi tik salauzīta, ka neesot bijis vērts uzglabāt. Kopš tās reizes viņš esot nesekmīgi pūlējies atrast nebojātu harpūnas smaili, ko pievienot savai kolekcijai.
Pamazām tuvojās vakars; izklīduši pa kāpām, mēs joprojām bijām iegrimuši darbā. Apgājis apkārt smilšu valnim, es starp augstajām kāpām atradu mazu ieleju, ko greznoja divi trīs vēja izpluinīti, kropli kociņi. Apstājos, lai aizkūpinātu cigareti un atpūtinātu sāpošo muguru. Tuvojās saulrieta laiks, debesis iekrāsojās rožaini zaļas, un visapkārt valdīja miers un klusums, ko pārtrauca vienīgi jūras klusie čuksti. Es lēni soļoju uz priekšu pa mazo ieleju, kad pamanīju priekšā vieglu kustību. Pa kāpas muguru, vakara maltīti meklēdams, kā uzvelkamā rotaļlieta tecēja mazs, ļoti spalvains bruņnesis. Es vēroju dzīvnieciņu, kamēr tas nozuda kāpas otrā pusē, tad turpināju soļot. Zem viena no krūmiem pārsteigts ieraudzīju pingvīnu pāri, jo tik mīkstas smiltis viņi savām ligzdalām parasti neizvēlas. Tomēr šis pāris tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ bija izlēmis apmesties tieši šeit un izkārpījis smiltīs nelīdzenu ligzdalu, kurā tupēja viens pats pūkains pingvīnēns. Mazuļa vecāki, mani vērodami, ņēmās klabināt knābjus un šūpot galvas sānis, noskaitušies par savas vientulības iztraucēšanu. Es abus kādu brīdi vēroju, un tad ieraudzīju viņu ligzdalas rakšanas laikā izkārpīto smilšu kaudzē vīdam kaut ko baltu un gludu. Neņemdams vērā gandrīz histēriskos pingvīnu protestus, piegāju tuvāk un notrausu no priekšmeta smiltis. Manā priekšā gulēja lieliski saglabājies indiāņa galvaskauss - putni to acīmredzot bija izrakuši.
Apsēdos, uzlicis galvaskausu sev uz ceļgala, un, to aplūkodams, aizsmēķēju vēl vienu cigareti. Prātoju, kāds bijis šis izzu- dušais indiānis. Iztēlojos, kā viņš, attupies krastā, rūpīgi un prasmīgi atskalda no akmens sīksīciņas plēksnītes, veidodams vienu no tiem skaistajiem bultu uzgaļiem, kuri tagad knikstēja un šķindēja manā kabatā. Iztēlojos viņa smalki veidoto, brūno seju un tumšās acis, pāri pleciem krītošos matus un cieši augumam apņemto kuplo, brūno gvanako ādas apmetni, iztēlojos viņu stalti sēžam nevaldāma, neapkalta zirga mugurā. Vēros tukšajos acu dobumos un dedzīgi vēlējos, kaut varētu satikt cilvēku, kas spējis izgatavot kaut ko tik skaistu kā šie bultu uzgaļi. Brīdi apsvēru, varbūt paņemt galvaskausu līdzi uz Angliju un turēt goda vietā savā kabinetā kopā ar viņa mākslinieciskajiem darinājumiem. Taču tad es pavēros apkārt un mainīju domas. Tobrīd debesis vizēja dziestošā zilumā, tajās peldēja rožaini un zaļi mākonīši. Vēja dzītas smiltis, klusi šalkdamas, kā smalkas urdziņas plūda lejup no kāpas muguras. Dīvainie, pat spokainie krūmi tīkami, melodiski čīkstēja. Man šķita, ka indiānim patiktu rast savas mūža mājas tur, kur mitinās viņa paša kādreizējās zemes dzīvnieki - pingvīni un bruņneši. Tāpēc es izraku smiltīs bedri, ieliku tajā galvaskausu un atkal bedri saudzīgi aizbēru. Kad piecēlos kājās, strauji tumstošā apkārtne likās grimstam grūtsirdībā un visapkārt spēcīgāk nekā citkārt jautās izzudušo indiāņu gars. Es pat ticēju, ka, aši atskatījies, ieraudzīšu pret krāsaino debesu fonu zirgā sēdošu tēlu. Atvairījis šīs iedomas, soļoju atpakaļ uz lendroveru.