Kamēr kratīdamies un raustīdamies pustumsā braucām atpakaļ uz estansiju, Uiči ļoti klusi teica Marijai:
- Ziniet, senjorita, man tā vieta vienmēr uzdzen skumjas. Viņu gari ir allaž turpat līdzās, un man viņu ir žēl, jo gari nejūtas laimīgi.
Es jutos tieši tāpat.
Nākamajā dienā pirms došanās prom es atrasto harpūnas smaili uzdāvināju Uiči. Man bija bezgala žēl šķirties no vērtīgās relikvijas, taču estansijas saimnieks bija mūsu labā darījis tik daudz, ka šī dāvana likās vien niecīga pateicības zīme par viņa laipnību. Uiči bija ārkārtīgi iepriecināts, un es zināju, ka tagad harpūnas smaile, godbijīgi ievīstīta zīdpapīrā, radusi vietu lādē zem viņa gultas, pavisam tuvu vietai, kur tai pienāktos atrasties, - apraktai augstajā, vizošajā kāpā, kur tai pāri šalkotu smiltis, pingvīniem smagi soļojot savās gaitās.
NO GRĀMATAS "DIVI BUŠĀ" [19]
1948. gadā Jaunzēlandē tika izdarīts atklājums, kas neticamā kārtā uzmodināja visus pasaules ornitologus no ierastās, komai līdzīgās snaudas, - ne vairāk, ne mazāk, tika atklāts (pareizāk sakot, no jauna atklāts) putns, kas reiz jau izzudis, - putns, kuru pēdējos piecdesmit gadus uzskatīja par izmirušu. Šī putna, ko pilnā vārdā sauc kalnugrieze jeb takahe (Notornis mantelli), dzīvesstāsts ir gandrīz vai visneparastākais visā ornitoloģijas pasaulē.
Pirmā kalnugrieze tika atklāta 1850. gadā un sajūsmināja pat tālaika nosvērtos dabaszinātniekus. Putnu pazina maori gan Ziemeļu, gan Dienvidu salās - tiesa, ziemeļos tikai no fosilajām atliekām. Maori zināja stāstīt, ka Dienvidu salā takahe bijis visai parasts putns, sevišķi lielo šļūdoņu ezeru Teanau un Manapouri krastos. Patiesību sakot, putns bijis tik bieži sastopams, ka maori katru ziemu, kad dziļais sniegs augstu kalnos spiedis kalnugriezes meklēt barību zemākos apgabalos, esot rīkojuši medības, tomēr ap eiropiešu parādīšanos laiku bijuši atrodami vairs tikai pārakmeņojumi. Jau 1849. gadā daži roņu mednieki Rezolūcijas salā Daskija līcī noķēra pirmo dzīvo eksemplāru un izrīkojās tieši tā, kā tas cilvēkiem līdzīgos apstākļos raksturīgs, - apēda to. Divus gadus vēlāk tika atrasta un, domājams, tāpat apēsta vēl viena kalnugrieze, tomēr laimīgā kārtā abu putnu ādas ieguva kāds cilvēks, vārdā Mantels, un nosūtīja Londonas Dabaszinātņu muzejam. Kopš tā brīža par kalnugriezēm nekas nebija dzirdams veselus divdesmit astoņus gadus - tā nozuda tikpat mīklaini, kā uzradusies, līdz 1879. gadā vēl viens putns tika noķerts netālu no Teanau ezera, bet 1898. gadā tajā pašā apgabalā vēl kādu putnu nokoda suns. Pēc tam šķita, ka takahe patiesi izmirusi, sekodama cita slavena nelidojošā putna - dodo pēdās, jo pagāja piecdesmit gadi, bet no kalnugriezes nebija ne ziņas, ne miņas.
Taču Jaunzēlandes zinātnieks doktors Džefrijs Orbels neticēja, ka kalnugriezi piemeklējis dodo liktenis, un 1948. gadā noorganizēja īpašu ekspedīciju. Viņš izraudzījās meklējumiem senu šļūdoņa izveidotu ieleju augstu kalnos Teanau ezera rietumu krastā. Ekspedīcija cieta neveiksmi - ja neņem vērā atsevišķus grūti identificējamus pēdu nospiedumus un neparastas putnu balsis, nekādus kalnugriezes eksistences pierādījumus atrast neizdevās. Orbels tomēr nezaudēja dūšu, pēc septiņiem mēnešiem vēlreiz devās uz ieleju un patiesi atrada mazu izvairīgo putnu koloniju. Par šādu atklājumu sapņo katrs dabaszinātnieks, taču tas pa spēkam tikai vienam no miljona, tāpēc varu iedomāties un arī apskaust doktora Orbela sajūsmu, pirmo reizi ieraugot īstu, dzīvu kalnugriezi. Bez šaubām, jau nākamajā dienā ziņa par takahes atrašanu bija lasāma visu pasaules ziņu pirmajās lappusēs, savukārt Jaunzēlandes valdība, baiļodamās par ziņkārīgo, ornitologu un citu ceļotāju pārmērīgo pieplūdumu mazajā ielejā, kas varētu apdraudēt kalnugriežu koloniju, iejaucās un nekavējoties izsludināja visu plašo apvidu par rezervātu, tādā kārtā nodrošinot, ka kalnugriežu ielejā neiekļūst neviens cilvēks bez pienācīgas zinātniskas vai dabaspētnieciskas akreditācijas, un pat šo speciālistu apmeklējumi bija atļauti vienīgi valdības un Dabas aizsardzības departamenta uzraudzībā. Rezultātā kalnugriezes (saskaņā ar aptuveniem aprēķiniem, skaitā trīsdesmit vai piecdesmit) visbeidzot varēja apmēram septiņsimt kvadrātjūdžu lielajā teritorijā justies kā drošā patvērumā.
Drīz pēc mūsu ierašanās Velingtonā es satikos ar biologu Gordonu Viljamsu, kurš tolaik, kad kalnugriezes no jauna parādījās atklātībā, strādāja Jaunzēlandes Brīvās dabas pārvaldē. No viņa es uzzināju kalnugriežu stāsta turpinājumu, kas, ja vien tas vispār iespējams, bija vēl aizraujošāks par sākumu.
Par spīti apvidus izsludināšanai par rezervātu un nepiederošu personu piekļuves aizliegšanai, kalnugriezes savā nomaļajā ielejā nepavisam nevarēja justies drošībā. Pirmām kārtām, putnu bija pavisam maz, un jebkurš ieklīdis sermulis vai zebiekste varētu tos iznīcināt; draudus izraisīja arī šajā apvidū iemitinātie brieži un oposumi, kas postīja kokus un tādējādi būtiski mainīja putnu pierasto vidi. Tātad kārtējo reizi kāda Jaunzēlandes vietējā putna eksistenci apdraudēja šeit ievestie dzīvnieki. Pilnīga plēsēju, briežu un oposumu iebrukumu novēršana ar patrulēšanas palīdzību nebija iespējama, tādēļ atlika tikai viens - nodrošināt kalnugriežu izdzīvošanu, nodibinot to pavairošanas kolonijas nebrīvē. Tomēr lēmumu pieņemt izrādījās vienkāršāk nekā īstenot. Pirmkārt, eksperimentam vajadzēja izraudzīties vietu, kas iespējami precīzi atgādinātu Kalnugriežu ieleju; otrkārt, par eksperimenta nepieciešamību vajadzēja pārliecināt sabiedrisko domu, jo bija daudz cilvēku, kas gan gribēja labu, taču neizprata visas jautājuma nianses un jaunatklātajiem putniem draudošās briesmas un iebilda pret to "ieslodzīšanu būros". Pirmo problēmu izdevās atrisināt, atrodot piemērotu vietu Brūsa kalnā, apmēram astoņdesmit jūdžu no Velingtonas, un arī sabiedrību visbeidzot izdevās pārliecināt par to, ka projekts izstrādāts putnu pašu labā. Tā sākās operācija "Kalnugrieze".