Kad tēja bija padzerta, Deivids (Fleijs, Austrālijas dabaszinātnieks, kas vadīja Kvīnslendas rezervātu) aizveda mūs parādīt dzīvnieku, ar kuru viņš visvairāk lepojās, - apbrīnojamo pīļknābi. Kaut arī pīļknābis ticis aprakstīts ad nauseam[20], tas patiesi ir tik apbrīnojams dzīvnieks, ka vērts vēlreiz uzskaitīt viņa gluži neticamās īpašības. Dzīvniekam ir gumijots knābis un pleznas kā pīlei, kurmja īsspalvainais, ārkārtīgi samtainais kažoks un bebra īsā, airveidīgā aste; tēviņa pakaļkājas bruņotas ar piešiem, kuros ir gandrīz tikpat spēcīga inde kā čūskām; un, ja ar to visu vēl nepietiek, šis dzīvnieks ir zīdītājs (tātad siltasiņu dzīvnieks, kas baro mazuļus ar pienu), tomēr izšķiļas no olas. Atšķirībā no citiem zīdītājiem pīļknābja mātītei nav pupu - piens sūcas no porainas ādas īpašā ķermeņa vietā, un mazuļi to uzlaiza. Dzīvnieks ir kukaiņēdājs, tas pārtiek no saldūdens vēzīšiem, tārpiem un kāpuriem, turklāt katru nakti notiesā tos tik daudz, cik pats sver. Tieši šī pārmērīgā apetīte ir viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc pīļknābjus tik grūti turēt nebrīvē.
Abi Deividam piederošie pīļknābji mitinājās īpaši viņiem būvētā mītnē. Tā sastāvēja no liela, sekla dīķa, kura vienā galā atradās koka guļamtelpas - ar sienu pildītas seklas kastes, un ar mīkstu, porainu gumiju izklāti koka tuneļi tās savienoja ar dīķi. Šāda konstrukcija bija izveidota tādēļ, ka savvaļā pīļknābji savas alas rok pavisam šauras un, virzīdamies pa alu uz guļamtelpu, gar tuneļa sienām izspiež no kažoka lieko mitrumu. Deivids bija atklājis, ka nebrīves apstākļos šai nosusināšanas funkcijai vislabāk izklāt tuneli ar sienu vai porainu gumiju, jo pīļknābis, nonācis guļamtelpā piloši slapjš, gandrīz neizbēgami saaukstētos un nobeigtos. Kad piegājām pie pīļknābju mītnes, dīķī neviena no viņiem nebija, tāpēc Deivids laipni atvēra guļamtelpu, iegremdēja roku čaukstošajā siena migā un vienu no dzīvniekiem izvilka mums apbrīnošanai.
Es vēl ne reizi nebiju redzējis īstu, dzīvu pīļknābi, kaut bieži biju vērojis to fotogrāfijās un filmās. Man bija pazīstama pīļknābja īpatnējā ķermeņa uzbūve, zināms, cik olu viņš izdēj, ko ēd, un tamlīdzīgi fakti. Patiesību sakot, es šos dzīvniekus pārzināju gandrīz teicami, un tomēr, vērodams dzīvu pīļknābi ķepurojamies Deivida rokā, es pēkšņi aptvēru, ka visas gadu gadiem krātās zināšanas nepavisam nav mani sagatavojušas saskarei ar šā radījuma personību. Knābja izliekuma dēļ izskatījās, ka pīļ- knābis visu laiku laipni smaida, apaļajās, brūnajās podziņu acīs dzirkstīja saprāts. Viņš nepārprotami izskatījās kā viens no Donalda Daka jaukākajiem radiniekiem, kas ietērpts pārlieku platā kažokādas tērpā. Tā vien liekas, ka viņš kuru katru mirkli iepēk- šķēsies - turklāt viņa izdotās skaņas patiešām atgādināja aizkaitinātas perētājvistas neapmierināto klukstēšanu. Deivids nolika pīļknābi zemē, un tas maza ūdrēna gaitā gāzelēdamies nadzīgi devās uz priekšu un ar interesi apošņāja ikkatru ieraudzīto priekšmetu.
Deivids bija ne tikai pirmais cilvēks, kas turēja pīļknābi nebrīvē un panāca tā vairošanos, bet arī divas reizes uzņēmās risku nogādāt šos dzīvniekus Ņujorkas Zooloģijas biedrībā. Grūti pat aptvert ar šo pasākumu saistītās grūtības - ceļojumam bija jāsagādā tūkstošiem tārpu, vēzīšu un varžu, jāuzbūvē īpaša ceļojuma mītne, dzīvnieks lēni un uzmanīgi jāsagatavo ceļam, jo pīļknābji ir nervozi un ikkatra satraukuma dēļ var atteikties no ēdiena un nobeigties. Par Deivida prasmi un pacietību liecina fakts, ka abas reizes viņš pīļknābjus nogādāja Ņujorkā sveikus un veselus, un tie laimīgi nodzīvoja Savienotajās Valstīs daudzus gadus.
- Vai ziniet, Anglijā kara laikā bija dzirdams ārkārtīgi dīvains nostāsts, - es Deividam teicu. - Ja nemaldos, tas bija kaut kad 1942. gadā. Kāds man stāstīja, ka uz Londonas zoodārzu tiekot sūtīts pīļknābis, taču pēc tam par to nekas vairs netika dzirdēts - acīmredzot baumas. Vai jums par to kaut kas ir zināms?
- Tās nebija baumas, - Deivids smaidīdams atteica, - skaidra patiesība.
- Kā, - es pārsteigts vaicāju, - pašā kara vidū ar kuģi tiešām tika sūtīts pīļknābis?
- Jā, - Deivids apstiprināja. - Izklausās mazliet neprātīgi, vai ne? Pēkšņi pašā kara karstumā Vinstons Čērčils izlēma, ka viņam vajadzīgs pīļknābis. Varbūt viņš iedomājās tādā veidā celt morālo noskaņojumu, varbūt propagandas nolūkos, bet varbūt viņam vienkārši sagribējās iegūt savā īpašumā pīļknābi, nudien nezinu. Lai nu kā, Menziss [21] sameklēja mani un uzdeva noķert dzīvnieku, pieradināt pie nebrīves un sagatavot ceļojumam. Es tad arī sadabūju jauku, jaunu tēviņu, un pēc sešu mēnešu darba ar viņu nolēmu, ka tas ir gatavs doties ceļā. Es arī devu sīkus norādījumus cilvēkam, kuram uz kuģa pienācās pīļknābi aprūpēt, visu sarakstīju uz papīra. Visi uz kuģa "Port Philip" milzīgi interesējās par šo pasākumu un dedzīgi vēlējās palīdzēt, un visbeidzot pīļknābis devās ceļā.