Deivids uz brīdi apklusa un domīgi nolūkojās uz pīļknābi, kas tobrīd pūlējās apēst viņa kurpi, tad noliecās, saudzīgi pacēla aiz astes un ieslidināja atpakaļ guļamtelpā.
- Vai ziniet, - viņš turpināja, - viņi aizveda pīļknābi sveiku un veselu pāri visam Klusajam okeānam, cauri Panamas kanālam, pāri Atlantijai, un tad - divu dienu braucienā no Liverpūles - sākās zemūdeņu trauksme. Protams, nācās izmest dziļ- bumbas. Kā jau minēju, pīļknābis ir ļoti tramīgs radījums un ārkārtīgi jutīgs pret trokšņiem. Nespēdams izturēt dziļbumbu sprādzienus, dzīvnieks vienkārši nobeidzās. Divu dienu brauciena attālumā no Liverpūles!
Man šis stāsts izklausījās pēc augstākās pakāpes donkiho- tisma. Pasauli plosa briesmīgākais karš, kādu cilvēce savā vēsturē piedzīvojusi, un pašā tā degpunktā Čērčils ar savu mūžīgo cigāru pēkšņi pieprasa tieši pīļknābi - savukārt Deivids otrā pasaules malā pacietīgi un rūpīgi sagatavo jauno tēviņu garam ceļojumam cauri zemūdeņu pilniem ūdeņiem! Cik žēl, ka stāstam nebija laimīgu beigu. Lai kā būtu, grūti iedomāties tiem laikiem vēl bezjēdzīgāku pasākumu. Jāšaubās, vai Hitlers pat kādā no saviem apskaidrības mirkļiem būtu spējis savā prātā radīt tik apbrīnojami ekscentrisku ideju kā pīļknābja pieprasīšana pašā kara vidū.
Treša daļa
1965-1985
Ciltstēvs!
Par ciltstēvu dēvē gorillas tēviņu pašā spēka plaukumā, uz kura varenajiem, platajiem, sudrabotajiem pleciem balstās atbildība par baru, tā vadīšana, ērtību nodrošināšana, aizsargāšana un vairošana. Šajā laika posmā Džerija krāšņās, blondās "krēpes" ieguva sudrabotu nokrāsu un kopā ar sirmojošo bārdu vērta viņu līdzīgu šādam ciltstēvam. Viņa rūpju nasta bija milzīga - rakstīšana un filmēšana, lai noturētu zoodārzu un sevi pašu virs ūdens, kā arī lai sekmētu un vērstu plašumā dabas aizsardzības darbu, un jaunās, no Džērsijas zoodārza dzimušās labdarības organizācijas - Brīvās dabas aizsardzības tresta - izvadīšana cauri sākotnējai skepsei un naudas trūkumam, lai vēlāk uzsāktu dzīvnieku atgriešanas dzimtajās mājās projektu.
Džerijs tika galā ar šiem pienākumiem vairākos veidos. Šajā laika posmā viņš rakstīja par visdažādākajiem piedzīvojumiem, arī pirms 1945. gada notikušajiem, kā arī par jaunākajiem ceļojumiem uz dažādām pasaules malām - lai vāktu dzīvniekus, plānotu dabas aizsardzības pasākumus, uzņemtu filmas par da- baszinību tēmām un vāktu līdzekļus. Viņš ar lieliskiem panākumiem iemēģināja roku daiļliteratūrā - īso stāstu un romānu rakstīšanā, kā arī aprakstīja sava dabas aizsardzības darba rezultātus.
Šajā nodaļā iekļautie fragmenti izvēlēti ar domu atainot Džerija dzīves daudzveidību un enerģiju šo drudžaino, reibinošo divu desmitgažu laikā. Viņš sarakstīja mazāk grāmatu nekā iepriekšējā periodā, jo rakstīšana bija tikai viena no viņa daudzajām nodarbēm, taču iekļaušanai atlasīts labākais no viņa sasniegumiem: gorillu pavairošanas programmas sākums Džērsijas zoodārzā, ko galu galā slavenu padarīja mūsu pašu slavenais ciltstēvs Džambo; Viņas Karaliskās Augstības princeses kļūšana par labāko un inteliģentāko patronesi, par kādu var sapņot ikkatra organizācija; Ursulas - kuriozākās "daiļliteratūras" tēlu galerijas pārstāves - aizraujošā darbošanās uz skatuves; pasaulē visbrīnišķīgākās, tomēr arī visapdraudētākās ekosistēmas - koraļļu rifu un tropisko lietus mežu valdzinājums; pirmais ceļojums uz Maurīciju, ar kuru aizsākās tresta darbs citās zemēs; un mūsu apbrīnojamais ceļojums uz toreizējo Padomju Savienību vēl pirms Gorbačova ēras, kā arī vilšanās, meklējot ziemojošu lāci.
NO GRĀMATAS "NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS"
Par piemēru visdažādākajām grūtībām, kādas jāpārvar, lai dzīvnieku laulības izrādītos veiksmīgas, var kalpot mūsu gorillas, jo centienos iekārtot šos dzīvniekus ar visām ērtībām mēs dabūjām piedzīvot praktiski visu emociju gammu… Mātīti N'Pongo mēs iemantojām, kad viņa bija apmēram divus ar pusi gadus veca. Pēc tam mēs ieguvām Nendiju - mazliet jaunāku mātīti. N'Pongo jau no paša sākuma bija apburoša, atvērta, ar pilnu galvu nebēdnību un pārliecību par pašas nozīmīgo lomu. Kaut arī viņai Nendija iepatikās no pirmā acu uzmetiena, N'Pongo tomēr nepārprotami norādīja, ka šis ir viņas zoodārzs, visi darbinieki viņas draugi un ka Nendijas pašas interesēs būtu to paturēt prātā. Viņa gan bija pārāk jauka un labdabīga, lai censtos otru sadistiski iebiedēt, kā tas līdzīgos apstākļos tik bieži gadās ar citiem dzīvniekiem, tomēr pret Nen- diju izturējās vienlaikus ļoti mīļi, bet nepārprotami stingri. Šāda savstarpējas mīlestības un cieņas pilna kopādzīvošana ilga turpmākos piecus gadus, turklāt N'Pongo daudzējādā ziņā uzņēmās tēviņa lomu. Jāatzīst, ka patiesībā abu gorillu attiecības izvērtās, kā to dēvētu meiteņu skolā, neveselīgas.