Mēs tuvojāmies būru rindai, no kuriem vienā tolaik mitinājās krāšņs mandrilu tēviņš, vārdā Friskijs. Viņš bija pilnā plaukumā - šādu apzīmējumu var piemērot vienīgi mandrilam. Friskija deguna virspuse, deguna gals un lūpas bija koši sarkanas kā tikko nokrāsotas ar lūpu krāsu, katrā deguna pusē vidēja koša, rudzupuķu zila svītra. Šādi dekorētā seja rudi zaļas vilnas un baltas bārdas ielokā kopumā atgādināja mežonīgu juju masku, kādas sastopamas senajās ciltis, kuru kulinārajās aktivitātēs ietilpst kaimiņu pieklājīga pārvēršana cepešos. Friskijs no priekšpuses, ņurdēdams un rādīdams zobus, izskatījās gana iespaidīgs, tomēr pēcpuse, ko viņš strauji pavērsa pret skatītāju, gandrīz vispār nepakļāvās aprakstam. Klāta smalkiem zaļganiem un baltiem matiņiem, tā radīja iespaidu, ka Friskijs būtu apsēdies uz svaigi, pārlieku patriotiski krāsota poda vāka. Dibena ārmala un dzimumorgāni bija rudzupuķu zili, bet vidus - indīgi košā saulrieta sarkanā krāsā. Biju ievērojis, ka visas sievietes, kurām iepriekš tiku izrādījis zoodārzu, Friskija dibena cēlums iespaidoja vairāk nekā priekšpuse, un attiecīgi izstrādājis muļķīgu paradumu, kuru idiotiskā kārtā liku lietā arī šoreiz. Kad mēs pienācām būrim klāt, Friskijs noņurdējās un apsviedās pret mums ar savu saulrieta dibengalu.
- Brīnišķīgs dzīvnieks, kundze, - es teicu princesei. - Vai nebūtu daiļi, ja jūsu pēcpuse būtu tikpat koša?
Saklausīju, kā svītai aizmugurē aizcērtas elpa un izlaužas pāris izmisīgu pīkstienu, kādus varētu izdvest mirstošas lauku peles. Es dziļā izmisumā sapratu, ka esmu izrunājies aplami. Princese rūpīgi nopētīja Friskija anatomiju.
- Nē, - viņa pārliecināti atteica, - nedomāju vis.
Mēs gājām tālāk.
Kad princese bija aizgājusi, es izdzēru vairākus prāvus mēriņus, lai nomierinātos, un tad aptvēru, ka esmu (joprojām lietojot piemēru no dzīvnieku pasaules) no zīda somiņas uztaisījis cūkas ausi. Biju nodomājis lūgt princesi kļūt par mūsu patronesi, bet kādas man tagad bija izredzes? Kura princese, būdama pie pilna prāta, nopietni apsvērtu šādu priekšlikumu, ja organizācijas vadītājs apvaicājies, vai viņai netiktos savas gluži piemērotās ķermeņa daļas vietā redzēt mandrila pēcpusi? Atvainošanās nelīdzētu, kas darīts - padarīts.
Pēc vairākām nedēļām, pārējo uzmundrināts, es uzrakstīju princesei vēstuli un lūdzu kļūt par zoodārza patronesi. Man par neticību un prieku, viņa piekrita. Neesmu pārliecināts, kāda tieši šajā lietā bijusi Friskija loma, bet es viņam kā pateicības dāvanu pasniedzu kārbiņu Smarties, kuru kliedzošās krāsas tik ļoti atgādināja viņu pašu.
NO GRĀMATAS "PLEKSTES FILEJAS"
Starp sešpadsmit un divdesmit divu gadu vecumu liels daudzums izskatīgu jaunu sieviešu peldēja manā dzīvē iekšā un ārā, taču neviena no viņām neatstāja uz mani dziļu iespaidu; vienīgais izņēmums bija Ursula Pendragone Vaita. Vairākus gadus viņa šaudījās manā dzīvē iekšā un ārā ar tādu monotonu regularitāti kā dzeguze no pulksteņa, un es atklāju, ka no visām draudzenītēm, kādas man bijušas, viņa vienīgā spējusi modināt manī jūtas, kas svārstījās no nemiera un izmisuma līdz elpu aizraujošai dievināšanai un pavisam vienkāršām šausmām.
Pirmo reizi Ursula iekļuva manā uzmanības lokā 27. autobusa augšstāvā, kas cēli peldēja cauri Bornmutai, šim visveselīgākajam piekrastes kūrortam, kur es tolaik dzīvoju. Es biju ieņēmis pēdējo solu, kamēr Ursula un viņas pavadonis sēdēja priekšpusē. Iespējams, ka mana uzmanība netiktu viņai pievērsta, ja nebūtu viņas balss, melodiskas un tik caururbjošas un visu pārņemošas kā kanārijputniņam. Skatīdamies apkārt, lai atrastu šī tīkamā Roudīnas [24] akcenta avotu, es uztvēru Ursu- las profilu, un tas mani mirklī pienagloja.
Viņas mati bija tumši, dabiski cirtaini, īsi apgriezti un atgādināja tumšu nimbu ap galvu, tie ietvēra seju, kas bija vienlaikus skaista un cēla. Viņai bija milzīgas acis tajā tumši zilajā, gandrīz violetajā tonī, kādu neaizmirstulītes iegūst saules gaismā, ļoti tumšu, garu skropstu ietvertas un novietojušās zem ļoti tumšām, pastāvīgi saceltām uzacīm. Viņas mutei bija tāds veidojums un kvalitāte, kāda nekad un nekādos apstākļos nevar tikt izmantota žāvētu siļķu, varžu kājiņu vai asinsdesas ēšanai, un viņas zobi bija balti un vienādi.
Bet elpu aizraujošākais viņā bija deguns. Tādu degunu es nekad nebiju redzējis. Tas bija garš, bet ne pārāk garš, un apvienoja sevī trīs dažādus stilus. Tas sākās kā klasiski grieķisks, bet ar tā galu notika visneparastākās lietas. Tas pēkšņi uzrāvās kā ļoti elegantam pekinietim un tālāk izskatījās, it kā kāds delikāti būtu nošķēlis galiņu, lai padarītu slīpumu plakanu. Tik sliktā aprakstā kā šeit, tas izklausās augstākajā mērā nepievilcīgi, bet varat man ticēt, ka efekts ir apburošs. Jauni cilvēki uzmeta vienu skatienu Ursulas degunam un iemīlējās tajā dziļi un neprātīgi. Šis deguns bija tik burvīgs un neatkārtojams, ka nevarējāt vien sagaidīt, kad nonāksiet ar to tuvākās attiecībās.
Es biju tā aizrāvies ar viņas degunu, ka pagāja labs brīdis, pirms atjēdzos un sāku ieklausīties sarunās. Tad es arī atklāju vēl vienu Ursulas burvību, un tā bija viņas nepielūdzamā, apņēmīgā, nerimstošā cīņa ar angļu valodu. Kamēr citi cilvēki lēnprātīgi runāja savā mātes valodā tā, kā tā viņiem iemācīta, Ursula bija piesavinājusies kareivīgāku un bodicejiskāku [25] pieeju. viņa saķēra angļu valodu aiz apkakles, pamatīgi sapurināja, izgrieza ar iekšpusi uz āru un piespieda vārdus un frāzes tai pakļauties, likdama tiem apzīmēt lietas, ko tie nekad nav apzīmējuši. Tobrīd viņa pagriezās pret savu pavadoni un teica, turpinādama kaut ko, par ko viņi bija diskutējuši, pirms es iekāpu autobusā: