- Un tētuks teica, ka esot pusducis viena un ducis otra, bet es tā nedomāju. Tā bija uguns bez dūmiem, un es domāju, ka kādam noteikti vajadzētu viņai to pastāstīt. Tu tā nedomā?
Jaunais cilvēks, kurš izskatījās pēc gremošanas traucējumu nomocīta asinssuņa, likās tikpat apmulsis par šo paziņojumu kā es.
- Nunnez, - viņš noteica. - Kutelīga situācija, vai ne?
- Tur nav nekā jocīga, dārgum. Tas ir nopietni.
- Daži cilvēki, - jaunais cilvēks teica tādā tonī, kādā grieķu filosofs aplaimo citus ar savas gudrības pērli, - daži cilvēki nekad neļauj savai labajai rokai zināt, ko dara kreisā.
- Mans dievs, - Ursula satriekta iesaucās, - es nekad neļauju nevienai no savām rokām zināt, ko es daru, bet runa nav par to. Es gribēju teikt, ka… Oooo! Mums te jāizkāpj. Pasteidzies, dārgum.
Es vēroju meiteni, kamēr abi lauza sev ceļu cauri autobusam. Viņa bija gara auguma, nevīžīgi, bet eleganti ģērbusies, viens no tiem lokanajiem, trakulīgajiem augumiem, kas pievērš jaunu cilvēku domas izvirtībai, un viņai bija garas un brīnišķīgi veidotas kājas. Vēroju, kā viņa izkāpj uz ietves un tad, joprojām dzīvi sarunājoties ar pavadoni, nozūd starp pircēju un atpūtnieku pūļiem.
Es nopūtos. Tik jauka meitene - būtu nežēlīgi, ja liktenis vēlētu viņai vien uz mirkli kārdinoši nozibēt man garām un tad aizrautu viņu prom no manas dzīves. Bet es kļūdījos, jo pēc trim dienām Ursula iespurdza atpakaļ manā dzīvē un ar pārtraukumiem palika tur veselus piecus gadus.
Es biju ielūgts pie sava drauga uz dzimšanas dienu, un, tikko ienācis viesistabā, sadzirdēju autobusa meitenes skaidro, flautai līdzīgo balsi.
- Es vienkārši esmu īsta ceļotājniece, - viņa dedzīgi stāstīja slaidam jaunam cilvēkam. - Ceļošana ir man asinīs. Tētuks teica, ka es esmu īsta ripojošā sūna.
- Daudz laimes dzimšanas dienā, - es teicu namatēvam. - Un kā pateicību par šo ārkārtīgi dārgo dāvanu es vēlos, lai tu mani iepazīstinātu ar to meiteni ar neparasto degunu.
- Ko, ar Ursulu? - viņš pārsteigts jautāja. - Vai tu tiešām vēlies iepazīties ar viņu?
- Tas ir manas dzīves kvēlākais mērķis, - es apgalvoju.
- Labi, uz tavu paša atbildību, - mans draugs piekrita. - Ja viņa tev pieķersies, tu ātri vien nojūgsies. Vietējais trakonams jau tā piebāzts ar viņas dažādajiem draudziņiem.
Mēs pārgājām pāri istabai pie meitenes ar aizraujošo degunu.
- Ursula, - mans draugs teica, cenzdamies noslēpt pārsteigumu balsī, - te ir kāds cilvēks, kurš vēlas ar tevi iepazīties. Džerijs Darels… Ursula Pendragone Vaita.
Ursula pagriezās, ietvēra mani ciešā, dzeldīgi kvēlā zilo acu skatienā un dāvāja man aizrautīgu smaidu. Viņas deguns, apskatīts tuvplānā, bija pat vēl pievilcīgāks nekā profilā. Es cieši skatījos uz viņu un biju pagalam.
- Hallo, - viņa teica. - Jūs esat vaboļnieks, vai ne?
- Man labāk patiktu, ja mani uzskatītu par elegantu, izskatīgu, asprātīgu, pārgalvīgu sabiedrības frantu, - es nožēlas pilnā balsī teicu. - Bet, ja vēlaties, lai es esmu vaboļnieks, tad es arī būšu vaboļnieks.
Ursula iesmējās; smieki izklausījās pēc zvārgulīša šķindas.
- Piedodiet, - viņa atvainojās. - Tas bija rupji no manas puses. Bet jūs esat tas cilvēks, kuram patīk dzīvnieki, vai ne?
- Jā, - es apstiprināju.
- Tad jūs esat tieši tas cilvēks, ar kuru es vēlos parunāt. Es par to dienām ilgi esmu strīdējusies ar Sedriku. Viņš ir šausmīgi stūrgalvīgs, bet es zinu, ka man ir taisnība. Suņiem var būt aizture, vai ne?
- Nu, - es apdomīgi iesāku, - ja viņus sit septiņas dienas nedēlā…
>
- Nē, nē, nē! - Ursula mani nepacietīgi pārtrauca kā nesaprātīgu bērnu, - aizture. Jūs ziniet, viņi spēj redzēt spokus un pareģot, kad jūs mirsiet, un tādā garā.
- Varbūt jūs domājāt - nojauta? - es ierosināju.
- Nē, nedomāju vis, - Ursula asi atteica. - Es domāju tieši to, ko pateicu.
Pēc tam kad mēs kādu laiku bijām diskutējuši par suņu dižciltīgajām īpašībām un viņu pareģošanas iemaņām, es viltīgi novirzīju sarunu uz mūziku. Paviljonā bija kāds koncerts, uz kuru es biju pamanījies iegūt biļetes, un es nospriedu, ka tas varētu būt ļoti cienījams un kulturāls veids, kā uzsākt draudzību ar Ursulu. Es jautāju, vai viņai patīk mūzika.
- Es to vienkārši dievinu! - viņa izdvesa, svētlaimīgi aizvērdama acis. - Ja mūzika ir mīlas kauss, tad spēlējiet.
Viņa atvēra acis un starojoši man uzsmaidīja.
- Varbūt jūs domājāt… - es nepiesardzīgi iesāku.
Ursulas acis no siltām un aizplīvurotām kā atraitnītes pēkšņi
kļuva spīvas un dzeldīgas kā ledū iesalušas gaišzilas kapmirtes.
- Nesāciet tagad arī jūs man stāstīt, ko es domāju, - viņa dumpīgi sacīja. - Visi mani draudziņi tā dara, un tas pataisa mani traku. Viņi mani vienā gabalā labo un labo, it kā es būtu kāds… rakstisks eksāmens vai kaut kas tamlīdzīgs.
- Jūs neļāvāt man pabeigt, - es mīlīgi teicu. - Es tikko grasījos teikt - varbūt jūs domājat, ka jūsu mūzikas mīlestība ir tik liela, lai pieņemtu manu ielūgumu uz koncertu Paviljonā rīt pēcpusdienā?