Ursula bija ģērbusies ļoti elegantā zilā tērpā, kas izcēla viņas neprātīgi milzīgās acis, un ļoti elegantos baltos glazē cimdos. Uz rokas viņa nesa dīvainu grozu kā miniatūru piknika kurvi ar lielu rokturi, kas droši vien saturēja pietiekami lielu kosmētikas daudzumu, lai izturētu vairākus gadus ilgu blokādi.
- Dārgum, - viņa teica, sajūsmināta vērdamās man sejā, - es tik ļoti pēc tā visa esmu ilgojusies. Tāda lieliska diena! Pusdienas vienatnē ar tevi, un pēc tam koncerts… Uuuummmm! Paradīze!
Sadzirdējuši viņu izdvešam vārdu "paradīze" tik neticami saldkaislā kunkstā, daudzi vīrieši biļešu zālē skaudīgi atskatījās uz mani, un es sāku justies labāk.
- Esmu pasūtījis galdiņu… - es iesāku.
- Dārgum, - Ursula mani pārtrauca, - man nudien steidzīgi vajag uz mazmājiņu. Vilcienā tās nebija. Nopērc man avīzi, lai varu aiziet.
Vairāki cilvēki apstājās un blenza uz mums.
- Kuš, - es steidzīgi teicu. - Ne tik skaļi. Kāpēc tu gribi avīzi? Tualetē taču ir papīrs.
- Jā, bet tas ir tik plāns, dārgum. Man patīk tāds labi biezs papīrs uz sēdekļa, - viņa paskaidroja dzidrā balsi, kas skanēja
kā zvana škindas saltā naktī.
>
- Uz sēdekļa? - es nesapratu.
- Jā. Es nekad nesēžos tieši uz sēdekļa, - viņa paskaidroja. - Es pazinu meiteni, kas reiz apsēdās uz poda, un dabūja kulmināciju.
- Varbūt tu domāji - izsitumus [27] ? - es apjucis jautāju.
- Nē, nē! - viņa nepacietīgi atteica. - Kulmināciju. Cilvēks tad noklājas ar visriebīgākajiem sarkaniem plankumiem. Steidzies, dārgum, un nopērc avīzi. Es vienkārši mirstu.
Es nopirku avīzi un noskatījos, kā Ursula nozūd dāmu istabā, vicinādama to par brīdinājumu mikrobiem, un es spriedu, vai kaut viens no viņas daudzajiem draudziņiem jelkad aprakstījis viņu kā pūtīšu pilnību.
Pēc dažām minūtēm Ursula parādījās smaidoša un acīmredzami brīva no mikrobiem, es iestūmu viņu taksī un aizvedu uz restorānu, kurā biju pasūtījis galdiņu. Kad bijām iegājuši restorānā un iekārtojušies, viesmīlis izritināja mūsu priekšā divas milzīgas ēdienkartes. Atcerēdamies mana drauga padomu, es veikli izņēmu ēdienkarti Ursulai no rokām.
- Es izvēlēšos tavā vietā, - es teicu. - Esmu gardēdis.
- Tiešām? - Ursula jautāja. - Bet tu taču neesi indietis, vai ne?
- Kāds tam sakars ar indiešiem? - es apjautājos.
- Nu kā, es domāju, tie nāk no Indijas, - viņa teica.
- Kas? Gardēži? - es pārsteigts jautāju.
- Nu ja, - viņa apgalvoja. - Vai tad tie nav tie ļauži, kas visu laiku pavada, blenzdami sev puncī?
- Nē, nē. Tu esi iedomājusies kaut ko pavisam citu [28] , - es atbildēju. - Lai nu kā, tagad paklusē un ļauj man pasūtīt.
Es pasūtīju pieticīgu, tomēr pieklājīgu maltīti, un pudeli vīna. Ursula bez mitas pļāpāja. Viņai bija milzum daudz draugu, un viņa uzskatīja, ka sarunu biedram tie visi jāpazīst, un katra to rīcība viņu interesēja. No stāstītā bija skaidri saprotams, ka lielāko daļu savas dzīves Ursula pavada, mēģinādama pārveidot savu draugu dzīves, vienalga, vai viņi to vēlas vai ne. Viņa čaloja kā strautiņš, un es kā transā klausījos.
- Es ļoti raizējos par Tobiju, - viņa man atzinās, noliekusies pāri garneļu salātiem. - Es tiešām ļoti par viņu raizējos. Es domāju, ka viņam ir pret kādu slepena kaislība un tā viņu vienkārši beidz nost. Bet tētuks man nepiekrīt. Tētuks saka, daudz netrūkstot, lai viņš kļūtu nesakarīgs.
- Nesakarīgs?
- Jā. Zini, viņš pārāk daudz dzer [29] .
Angļu valoda gan ir tik bagāta, es spriedu, ka faktiski šo vārdu vienā mierā var izmantot, lai raksturotu alkoholiķi.
- Viņam vajadzētu iestāties Anonīmajos Nesakarībniekos, - es neapdomīgi teicu.
- Kas tie tādi? - Ursula jautāja, acis iepletusi.
- Nu, zini, tā ir tāda kā slepena sabiedrība, kurā iestājas… iestājas tie… ēēē… nesakarībnieki, kuri cenšas paši un mēģina palīdzēt citiem… nu, pamest to lietu un kļūt… ēēē… kļūt par…
- Par sakarībniekiem! - Ursula līksmi iespiedzās.
Jāatzīstas, ka šādu galarezultātu es nebiju varējis iedomāties.
Vēlāk viņa noliecās pāri savai filet mignon porcijai un ieurbās manī ar savu zilo acu kvēlo skatienu.
- Vai tu jau zini par Suzannu? - Ursula čukstēja. Viņas čuksts bija vēl skaidrāk saklausāms nekā normālā balss.
- Ēēē… nē, - es atzinos.
- Zini, viņa palika stāvoklī. Un viņai būtu analfabētisks[30] bērns!
Es apsmadzeņoju šo ziņu.
- Ar modernajām izglītības metodēm… - es iesāku.
- Neesi muļķis! Viņa neko nelietoja, - Ursula nošņācās. - Tieši tas ir pats stulbākais, un viņas tēvs, dabiski, teica, ka negrasās ļaut visādiem analfabētiem aptumšot viņa ģimenes pavardu.
- Dabiski, - es piekritu. - Tas to padarītu par tādu kā Do-the- Girls namu [31] .
- Tieši tā! - Ursula apstiprināja. - Tāpēc tēvs lika viņai izdarīt šķīstīšanos.
- Lai nomazgātu grēku? - es apjautājos.
- Nē, dumjais. Lai atbrīvotos no bērna.
- Un viņa to izdarīja? - es vaicāju.
- Jā. Tēvs viņu aizsūtīja uz Londonu. Tas maksāja drausmīgi daudz naudas, un nabaga mīlulīte izskatījās šausmīgi, kad atgriezās. Es nudien domāju, ka viņas tēvs rīkojās netaisni.
Ap to laiku lielākā daļa apkārtējo galdiņu restorānā klausījās mūsu sarunā ar aizturētu elpu.
Dzerdama kafiju, Ursula man stāstīja garu un ļoti sarežģītu stāstu par dažiem saviem draugiem, kas ir šausmīgā postā un kam viņa vēlas palīdzēt. Es neklausījos pārāk uzmanīgi, kamēr pēkšņi viņa teica: