- Nu jā, tad es neko nevarēju šajā lietā darīt, jo mammuks saaukstējies gulēja gultā un tētuks gribēja, lai es viņam pagatavoju agrīnas pusdienas, jo viņš grasījās vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Un tad…
- Ko tavs tēvs grasījās darīt? - es pārjautāju.
- Vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Šis bija kļuvis ļoti mežonīgs un bīstams.
Es sajūsmināts prātoju, kā gan iespējams izkritizēt mežonīgu un bīstamu bulli? Tomēr biju pietiekoši saprātīgs, lai Ur- sulai to nejautātu.
- Klau, pasteidzies ar kafiju, - es ieteicos. - Citādi mēs nokavēsim koncertu.
- Ooo, jā! - viņa atsaucās. - Mēs nedrīkstam nokavēt.
Viņa vienā malkā izdzēra kafiju, es samaksāju un izvadīju
viņu no restorāna. Mēs izgājām cauri parkam, kurš kā par izsmieklu dēvēts par Bornmutas Prieka dārziem, garām novītušiem rododendriem un seklam baseinam, un beidzot sasniedzām Paviljonu.
Pa ceļam uz mūsu sēdvietām Ursula ietiepās, ka ņems savu miniatūro piknika grozu līdzi.
- Kāpēc tu to neatstāj garderobē? - es jautāju, jo grozs, godīgi sakot, bija visai apjomīgs priekšmets.
- Es neuzticos garderobēm, - Ursula drūmi paziņoja. - Garderobēs cilvēki dara dīvainas lietas.
Lai aiztaupītu aizkavēšanos, es nejautāju, kādas gan dīvainas lietas cilvēki dara garderobēs, un mēs apsēdāmies savās vietās, novietojuši grozu starp kājām.
Paviljons pamazām pildījās ar parasto dedzīgo mūzikas mīļotāju bariem, kas apmeklē koncertus. Kad parādījās orķestra vadītājs, Ursula ņēmās dedzīgi aplaudēt. Tad viņa noliecās pie manis un teica:
- Es domāju, ka šis diriģents ir tik glīts, vai ne?
Es neuzskatīju, ka būtu īstais brīdis labot viņas teikto. Drīz vien parādījās diriģents, un Ursula atkal ar lielu sajūsmu izplūda aplausos un tad, dziļi nopūzdamās, atlaidās krēslā. Viņa paskatījās uz mani un sajūsmināta pasmaidīja.
- Es tik ļoti ilgojos pēc tā, dārgum, - viņa teica.
Koncertā spēlēja Mocartu, komponistu, kuru es ļoti mīlu.
Drīz vien es sapratu, ko mans draugs bija domājis, stāstīdams par Ursulas postošo ietekmi uz mūziku. Tiklīdz mūzikā uz mirkli iestājās niecīgākā pauze, Ursula ņēmās aplaudēt. Drīz es iemanījos, kad cilvēki bija mūs šņācot kušinājuši, veikli saķert viņas rokas, kad tās šāvās augšup, lai aplaudētu skaņdarba vidū. Katru reizi viņa mēdza uzmest man sāpju pilnu skatienu un teikt:
- Dārgum, piedod. Es domāju, ka viņi beiguši.
Ja nemaldos, tas bija ceturtā skaņdarba laikā, kad es sajutu grozu sakustamies. Pirmajā mirklī es nodomāju, ka kļūdos, bet tad atspiedu pret to kāju un, šaubu nekādu, grozs raustījās. Es paskatījos uz Ursulu, kura sēdēja, acis aizmiegusi, un ik pa brīdim kustināja rādītājpirkstu mūzikas ritmā.
- Ursula! - es čukstēju.
- Jā, dārgum, - viņa atteica, neatvērdama acis.
- Kas tev ir tajā grozā? - es jautāju. Viņa pārsteigta atvēra acis un paskatījās uz mani.
- Ko tu gribi teikt? - viņa piesardzīgi jautāja.
- Grozā kaut kas kustas, - es teicu.
- Kuš! - mums visapkārt atskanēja niknu balsu koris.
- Tas nav iespējams, - viņa aizstāvējās, - ja nu vienīgi zāles beigušas darboties.
- Kas tev ir tajā grozā? - es neatlaidos.
- Ak, nekas sevišķs. Tikai dāvana vienam cilvēkam.
Viņa noliecās un padarbojās gar vāku, pacēla to un izcēla no groza mazu, sniegbaltu pekinieti ar milzīgām, melnām acīm.
Teikt, ka biju šokēts, nozīmētu manas izjūtas mīkstināt. Galu galā Bornmutas koncertpublika uztvēra mūziku ļoti nopietni, un suns būtu pēdējais, ko viņi gribētu vai, nudien, pieļautu Paviljona telpās.
- Ak, nolādēts! - Ursula teica, skatīdamās uz pekinieša diezgan apburošo, mazo, strupo degunteli. - Zāles beigušas darboties.
- Klau, liec viņu atpakaļ grozā! - es šņācu.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
Ursula noliecās, lai ieliktu kucēnu atpakaļ grozā. Tas klīrīgi nožāvājās viņai sejā un tad pēkšņi un negaidīti izlocījās. Viņa izlaida to no rokām.
- Ooo! - Ursula iespiedzās. - Es nometu viņu! Es nometu
vinu!
>
- Apklusti! - es uzsaucu.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
Es pasniedzos un mēģināju kucēnu atrast, bet tas, acīmredzot sapriecājies, ka izdevies atbrīvoties no cietuma, cauri kāju mežam aizrikšoja prom pa rindu.
- Ko mēs tagad iesāksim?- Ursula jautāja.
- Paklau, apklusti un atstāj to manā ziņā.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
Mēs kušējām kādu minūti, kamēr es drudžaini domāju. Kā vispār iespējams atrast pekinieti starp visiem šiem sēdekļiem un kājām, neizjaucot visu koncertu?
- Mums vajadzēs likties mierā, - es teicu. - Es viņu sameklēšu vēlāk, pēc koncerta, kad visi būs aizgājuši.
- Tas nav iespējams! - Ursula iesaucās. - Tu vienkārši nevari vinu atstāt, mazo nabadzinu. Vinu var samīt un savainot.
- Bet kā tu domā viņu atrast? - es noprasīju.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
- Viņš ir pilnīgi iejucis starp kājām, soliem un visu citu, - es teicu.
- Bet, dārgum, tev viņš jāatrod. Viņš jutīsies šausmīgi, šausmīgi vientuļš, - viņa teica.
Zālē bija vismaz septiņsimt cilvēku.
- Labi, - es teicu. - Izlikšos, ka eju uz mazmājiņu.
- Cik laba doma! - Ursula staroja. - Man liekas, ka viņš aizskrēja prom pa eju.
Es piecēlos un cauri niknu seju un murminātu lāstu krustugunīm spraucos pa rindu uz priekšu līdz ejai. Tur es tieši sev priekšā ieraudzīju pekinieša kucēnu notupušos tā, kā kucēni to dara, pirms iemācījušies pacelt kājiņu, un izdekorējam sarkano paklāju ar savu personīgo mazo autogrāfu. Es piesardzīgi devos uz priekšu un kampu ciet. Es viņu noķēru, bet, tiklīdz pacēlu rokās, sīkaļa izgrūda skaļu un griezīgu spiedzienu, kas bija skaidri saklausāms pat cauri enerģijas pārpilnajam skaņdarbam, ko orķestris tobrīd spēlēja. Sekoja milzīga čaboņa, cilvēkiem nikni pagriežoties uz manu pusi. Kucēns turpināja spiegt. Es kucēnu bez ceremonijām pagrūdu zem žaketes un gandrīz skriešus atstāju koncertzāli.