- Vai nu gluži eksperta, - par Teodoru nosauktais nosodoši nomurmināja.
- Džerij, šis ir doktors Teodors Stefanidis, - Džordžs iepazīstināja. - Viņš ir eksperts praktiski visā, ko vien pieminēsi. Un to, ko tu nepieminēsi, viņš nosauks pats. Tāpat kā tu, viņš ir ekscentrisks dabas mīļotājs. Teodor, šis ir Džerijs Darels.
Es pieklājīgi pasveicināju, bet bārdainis, man par pārsteigumu, piecēlās kājās, strauji pārnāca pāri istabai un pastiepa lielu, baltu roku.
- Ļoti priecājos iepazīties, - viņš teica, kā likās, vērsdamies pie savas bārdas, un uzmeta man savu zibošo, zilo acu ašu, kautrīgu skatienu.
Es paspiedu viņa roku un teicu, ka ari ļoti priecājos iepazīties ar viņu. Tad mēs brīdi mulsi klusējām, kamēr Džordžs mūs smīnēdams vēroja.
- Nu, Teodor? - viņš beidzot apjautājās. - Kas, pēc tavām domām, radījis šīs dīvainās ejas?
Teodors sakrustoja rokas aiz muguras, vairākas reizes pacēlās pirkstgalos, tā ka zābaki protestēdami iečīkstējās, un svinīgi pētīja grīdu.
- Jā… ēēē…, - viņš teica lēni un metodiski, - izklausās, ka tās varētu būt zemes zirnekļu alas… ēēē… šī suga te, Korfu, ir diezgan parasta… es domāju, teikdams parasta, ka esmu pats atradis kādus trīsdesmit vai… ēēē… četrdesmit eksemplārus, kamēr te dzīvoju.
- Aha, - Džordžs atkārtoja, - zemes zirnekļi, ko?
- Jā, - Teodors apstiprināja. - Domāju, ka varu to apgalvot ar lielu pārliecību. Tomēr varu arī kļūdīties.
Viņš šūpojās pirkstgalos, maigi čīkstinādams zābakus, un tad uzmeta man jūsmīgu skatienu.
- Ja tas nav pārāk tālu, varbūt mēs varētu aiziet un pārliecināties, - viņš ierosināja. - Es gribēju teikt, ja tev nav kas labāks padomā un ja tā vieta nav pārāk tālu…
Viņa balss noslāpa līdz tikko dzirdamai vaicājošai skaņai. Es teicu, ka tā vieta ir tepat pāri kalnam, nepavisam ne tālu.
- Hm, - Teodors noteica.
- Neļauj viņam vazāt tevi apkārt pa visu salu, Teodor, - Džordžs aizrādīja. - Tu taču negribēsi auļot pa laukiem.
- Nē, nē, nepavisam, - Teodors teica. - Es tieši grasījos doties prom un pavisam jauki varu pastaigāties. Pavisam vienkārši… ēēē… nogriezt līkumu cauri olīvu birzīm un sasniegt Kanoni.
Viņš paņēma savu glīto, pelēko platmali un rūpīgi uzlika galvā. Pie durvīm viņš pastiepa roku un aši sarokojās ar Džordžu.
- Paldies par garšīgo tēju, - viņš teica un kopā ar mani svinīgi aizsoļoja pa taku.
Iedams es viņu slepus vēroju. Šim cilvēkam bija taisns, labi veidots deguns, pelnu blondajā bārdā slēpās smejoša mute, acis bija vērīgas, taču ar smieklu krunciņām kaktiņos, un mirdzot vērās pasaulē no taisno, diezgan ērkuļaino uzacu apakšas. Viņš soļoja enerģiski, pie sevis dungodams. Kad sasniedzām dīķi ar sastāvējušos ūdeni, Teodors uz bridi apstājās un, bārdai mirdzot, ieskatījās tajā.
- Hm, - viņš ierunājās, - daphnia magna.
Viņš pabužināja bārdu un tad no jauna sāka soļot pa taku.
- Diemžēl, - viņš man teica, - biju devies apciemot dažus cilvēkus… ēēē… draugus, tāpēc nepaņēmu līdzi kolekcionāra somu. Žēl gan, jo šajā dīķī kaut ko varētu atrast.
Kad mēs no diezgan gludā ceļa nogriezāmies uz akmeņaino kazu taku, es paredzēju, ka dzirdēšu iebildumus, taču Teodors soļoja aiz manis ar neatslābstošu enerģiju un joprojām dungoja. Beidzot mēs nonācām drūmajā olīvu birzī, es aizvedu Teodoru pie nogāzes un norādīju uz noslēpumaino lūku.
Teodors vērās lejup uz lūku, acis samiedzis.
- Aha, - viņš teica, - jā… hm… jā.
Viņš izvilka no vestes kabatas mazu spalvu nazīti, atvāza to, uzmanīgi iebāza asmens galu aiz mazajām durtiņām un atvāza tās.
- Hm, jā, - viņš atkārtoja, - cteniza.
Teodors ieskatījās tunelī, iepūta tajā un ļāva lūkai atkrist atpakaļ vietā.
- Jā, tās ir zemes zirnekļu alas, - viņš teica, - bet šī izskatās neapdzīvota. Parasti zirneklis turētu… ēēē… lūku… ar kājām vai, pareizāk sakot, nagiem, turklāt tik stingri, ka jāuzmanās, lai nesabojātu durvis, ja censtos atvērt tās ar spēku. Hm… jā… tās, protams, ir mātīšu alas. Tēviņi darina līdzīgas, bet tās ir uz pusi mazākas.
Es atzīmēju, ka šī ir visdīvainākā būve, kādu esmu redzējis.
- Aha, jā! - Teodors piekrita. - Šīs alas neapšaubāmi ir ļoti dīvainas. Es vienmēr brīnos, kā gan mātīte uzzina par tēviņa tuvošanos.
Es laikam gan izskatījos apjucis, jo viņš sašūpojās uz pirkstgaliem, uzmeta man ašu skatienu un turpināja:
- Zirneklis, protams, gaida alas iekšpusē, kamēr garām gadās iet kādam kukainim - mušai vai sienāzim, vai kam tamlīdzīgam. Liekas, tie spēj noteikt, kad kukainis pienācis pietiekami tuvu, lai to varētu noķert. Ja tā ir, zirneklis… ēēē… metas ārā no alas un noķer radījumu. Un, kad tēviņš dodas meklēt mātīti, viņam nākas iet uz lūku pa sūnām, un es vienmēr brīnos, kāpēc… ēēē… mātīte to aiz pārskatīšanās neaprij. Protams, var būt, ka tēviņa soļi skan savādāk, vai arī tēviņš izdod kaut kādu… zini… kaut kādu skaņu, ko mātīte atpazīst.
Mēs klusēdami kāpām lejup. Kad sasniedzām taku krustojumu, es teicu, ka te mums jāšķiras.
- Ak, jā, tad es nu atvadīšos, - viņš teica, blenzdams uz saviem zābakiem. - Priecājos ar tevi iepazīties.
Kādu brīdi mēs stāvējām klusēdami. Teodors sirga ar akūtu mulsumu, kas šķita vienmēr saasināmies, kad vajadzēja ar kādu sasveicināties vai atvadīties. Viņš labu laiku stingi blenza uz saviem zābakiem, tad pastiepa roku un svinīgi paspieda manējo.
- Uz redzēšanos, - viņš teica. - Es… ēēē… es ceru, ka mēs vēl tiksimies.