- Jā, - es atteicu, - esmu šeit.
- Bet, dārgum, tu izklausies tik drūms. Vai kaut kas atgadījies? Es domāju, ka tu būsi priecīgs! - Viņas balss skanēja žēli, nedroši.
- Es esmu priecīgs, - es apgalvoju, mēģinādams pārvarēt savtīgumu un atvairīt atmiņas par Ursulu, kura stāsta man par draugu, kas aizbraucis uz Venēciju un katru nakti vizinājies gondolā. - Tiešām, mīļā sirds, esmu līksms līdz neprātam. Kurš ir tas nelaimīgais?
- Tobijs, - viņa atbildēja. - Tu jau pazīsti Tobiju.
- Bet es tā sapratu, ka viņš ir nesakarīgs? - es aizrādīju.
- Nē, nē, dumjais. Ne tas Tobijs, pilnīgi cits.
- Man prieks. Es domāju, ja viņš ir nesakarīgs, viņam varētu būt problēmas ar bildināšanu.
- Dārgum, tu mazliet neizklausies pēc sevis, - viņa teica pieklusinātā, bažīgā balsī. - Vai tu dusmojies uz mani par šo saderināšanos?
- Nepavisam, - es dzēlīgi atteicu. - Es esmu laimīgs, ka esi atradusi kādu, kurš varējis tevi apklusināt uz pietiekami ilgu laiku, lai pagūtu bildināt. Es to nekad nevarēju.
- Oooo! - Ursula izsaucas. - Tu esi greizsirdīgs! Dārgum, cik tas brīnišķīgi! Es nemaz nezināju, ka tu gribi mani bildināt. Kad tas bija?
- Laiku pa laikam, - es kodolīgi raksturoju, - tomēr laimīgā kārtā pamanījos apspiest kārdinājumu.
- Ak, dārgum, man tiešām žēl. Vai tu grasies uz visiem laikiem atrauties no sabiedrības kādā vientuļā kaktā?
>
- Man nav ne mazākās vēlēšanās tev par prieku nolīst purvā, - es mazliet skarbi atteicu.
- Ak, dārgum, neesi tik aušīgs. Es domāju, ka tu būsi priecīgs. Patiesību sakot, es cerēju, ka mēs varētu satikties… - viņas balss aprāvās.
Kāds es esmu nekauņa, es atskārtu. Kāds šausmīgs, necilvēcīgs nekauņa. Meitene faktiski lūdza man dot savu svētību viņas kāzām, bet es uzvedos kā tāds piecpadsmitgadīgs puišelis. Mani pārņēma nožēla.
- Protams, mēs varam satikties, manu saldumiņ, - es teicu. - Piedod, ka biju tik rupjš. Es vienkārši nevaru pierast pie domas, ka tu esi saderinājusies. Kur mēs varētu satikties?
- Ak, dārgum, tas jau skan labāk. Kāpēc gan mēs nevarētu visu vakaru nodejot? Aiziesim uz "Tropicana"… Noteikti aiziesim, dārgum!
Nodejot visu vakaru līdz pat desmitiem, es nodomāju. "Tropicana" bija īpaši atbaidošs naktsklubs - no tās pasugas, kas pēkšņi uzdīgst kā pūpēži, īsu brīdi dod savu ieguldījumu cilvēces postā un tad žēlīgi nozūd tumsībā. No visām vietām, kādas Ursula būt varējusi ierosināt, viņa nebūtu spējusi izvēlēties tādu, kas man patiktu vēl mazāk.
- Labi, - es mundri teicu, - bet vai mēs varam vispirms pavakariņot?
>
- O, jā, dārgum. Kur?
- Varbūt "Grill Room"? Es pasūtīšu galdiņu.
- Dārgum! - Ursula noelsās. - Vieta, kur mēs pirmo reizi pusdienojām kopā! Dārgum, tu nudien esi romantisks.
- Ne pārāk. Tā vienkārši ir vienīgā vieta, kur pasniedz labu ēdienu, - es atturīgi teicu.
- Dārgum, es tevi mīlu… Pat tad, ja tu esi cietsirdīgs. Lieliska maltīte, un pēc tam dejas. Ak, es gaidīšu tevi astoņos pie "Grill", dārgum, un es nevaru izstāstīt, cik es esmu priecīga, ka tu esi priecīgs. Es mīlu tevi un mīlu uz mūžu.
Es noliku klausuli un sapratu, ko esmu zaudējis.
Es to sapratu vēl spēcīgāk, kad satiku Ursulu, jo viņa bija paņēmusi līdzi savu līgavaini. Tas bija glīts jauns cilvēks, acīmredzami Ursulas apmāts, ar ļoti ierobežotu vārdu krājumu. Bet viņš likās esam gana jauks. Kā jau es biju bažījies, "Grill Room" bija pārpildīts, tāpēc mums trijatā nācās ļoti neērti sēdēt pie galdiņa, kas paredzēts diviem. Tobijam nebija nekas daudz sakāms, taču tam praktiski nebija nozīmes, jo Ursula pilnībā runāja par abiem. Kad vakariņas bija paēstas, mēs devāmies uz "Tropicana", kur orķestris taurēja pilnā sparā. Te nu mēs ar Tobiju pēc kārtas svinīgi ņēmāmies griezt Ursulu, kas aizgūtnēm čivināja, riņķiem vien apkārt pa zāli. No mana viedokļa raugoties, tas bija absolūti nožēlojams vakars. Pēc tam es Ursulu ilgi vairs neredzēju. Tiku dzirdējis, ka viņa beidzot apprecējusies un viņai piedzimis bērns. Es nojautu, ka nu viņa droši iekārtojusies laulības gultā un pilnīgi aizplūdīs no manas dzīves.
Taču es atkal maldījos. Kādu dienu iezvanījās telefons, un tā bija Ursula.
- Dārgum! Tā esmu es, Ursula! - viņa sauca.
- Dievs debesis! - es pārsteigts iesaucos. - Kur tu biji pazudusi visus šos gadus?
- Dārgum, esmu precējusies, viņa attrauca, - un man ir bēr-
ninš.
j
- Esmu par to dzirdējis, - es teicu. - Apsveicu.
- Dārgum, es tik ilgi esmu kvernējusi laukos. Šodien grasos braukt uz Bornmutu mazliet iepirkties. Es iedomājos, ka mēs varbūt varētu satikties?
- Vai tu ņemsi savu viru līdzi? - es piesardzīgi jautāju.
- Nē, dārgum, es braukšu pilnīgi viena, - viņa atteica.
- Nu, tādā gadījumā katrā ziņā satiksimies. Es tev izmaksāšu pusdienas. Bet vispirms satiksimies "Cadena" un iedzersim kafiju.
- Burvīgi, dārgum. Es būšu tur vienpadsmitos.
Precīzi vienpadsmitos Ursula ienāca "Cadena" kafejnīcā, un es tūlīt pat ievēroju, ka viņa visai drīz gaida otru bērnu. Neņemot vērā izspiedušos vēderu, viņa ziedēt ziedēja, gluži kā rožu ziedlapiņa rītausmā.
- Dārgum! - viņa spiedza. - Dārgum! Dārgum!
Ursula apvija man rokas un dāvāja ilgu skūpstu no tās pasugas, kādus angļu cenzori parasti izgriež no franču filmām. Skūpstīdama viņa izdeva dūcošas skaņas kā seksuāli apmāts bišu strops. Viņa braucīja savu ķermeni gar manējo, lai izdabūtu vislielāko baudu no apskāviena, un parādītu man, ka viņa tam nododas ar visu savu būtību, sirdi un dvēseli. Vairākas pavecas lēdijas un kāds brigādes komandierim līdzīgs kungs ar tādu seju kā portvīnā konservēta plūme neatņēmušies blenza uz mums ar riebumu. No to sejas izteiksmes varēja spriest, ka viņi tā vien gaida, ka es tūlīt noplēsīšu viņai drēbes un izvarošu turpat uz "Cadena" svētās grīdas. Ar lielām pūlēm man izdevās atrauties no Ursulas.