Viņš pagriezās un devās lejup pa kalnu, vicinādams spieķi, vērīgām acīm skatīdamies apkārt. Es vēroju, kamēr viņš nozuda skatienam, un tad lēnām soļoju uz māju pusi. Teodors mani vienlaikus mulsināja un apbūra. Pirmkārt, tā kā viņš neapšaubāmi bija ievērojams zinātnieks (es par to spriedu pēc bārdas), viņš šķita man ļoti nozīmīgs. Patiesību sakot, viņš bija vienīgais līdz šim satiktais cilvēks, kam piemita tāda pati aizraušanās ar zooloģiju kā man. Otrkārt, man ārkārtīgi glaimoja tas, ka viņš izturējās pret mani un runāja ar mani kā līdzvērtīgu. Šā iemesla dēļ viņš man ļoti patika, jo arī ģimene runāja ar mani šādā veidā, un es noteikti biju sliktās domās par ikvienu svešinieku, kas rīkojās citādi. Taču Teodors ne tikai runāja ar mani kā ar pieaugušu, bet arī izturējās kā pret zināšanās līdzvērtīgu sarunas biedru.
Mani nelika mierā fakti, ko viņš man pastāstīja par zemes zirnekļiem: iztēlojos radījumu tupam sarāvušos zīda tunelī, turam ciet durvis ar līkajiem nagiem un klausāmies kukaiņu soļos sūnās sev virs galvas. Prātoju, kā šie soļi izklausās zemes zirnekļa ausim? Iztēlojos, ka zirnekļa slīdēšana pāri durvīm izklausās pēc lēni noplēsta plākstera radītas skaņas. Simtkājis trokšņo kā auļojoša kavalērija. Muša tipina straujiem izrāvieniem, kas mijas ar pauzēm, kamēr tā mazgā rokas - vienmuļa skrāpēšanās kā nažu trīšana. Es spriedu, ka lielākās vaboles saceļ tādu troksni kā tvaika veltnis, kamēr mazākās - tādas kā mārītes - droši vien pukšķina pāri sūnām kā uzvelkamas auto- mašīnītes. Šīs domas apburts, es soļoju mājup pāri satumsuša- jiem laukiem, lai pastāstītu par savu jaunatklājumu un tikšanos ar Teodoru. Cerēju viņu vēl kādreiz satikt, jo bija tik daudz jautājumu, ko vēlējos jaunajam paziņam uzdot, taču šaubījos, vai viņam būtu gana daudz laika, ko izšķiest manis dēļ. Tomēr es kļūdījos, jo divas dienas vēlāk Leslijs, atgriezies no izbraukuma pa pilsētu, pasniedza man mazu sainīti.
- Es satiku to bārdaino dēlieti, - viņš lakoniski teica, - tu jau zini, to zinātnisko tipu. Šis esot tev.
Es neticīgi blenzu uz sainīti. Tas taču nekādi nevarēja būt man? Jābūt kādai kļūdai, jo diez vai varenais zinātnieks būtu apgrūtinājis sevi, sūtīdams man paciņas. Es pagriezu sainīti otrādi un ieraudzīju glītā, smalkā rokrakstā uzrakstītu savu vārdu. Noplēsu iesaiņojamo papīru, cik ātri vien spēju. Sainītī atradās maza kastīte un vēstule.
Mīļais Džerij Darel,
Pēc mūsu sarunas pirms dažām dienām es iedomājos, ka Taviem vietējiem dabaszinātņu pētījumiem varētu noderēt kāds palielināmais instruments. Tāpēc nosūtu Tev šo kabatas mikroskopu un ceru, ka tas Tev būs zināmā mērā noderīgs. Palielinājums, protams, nav pārāk liels, bet varētu būt pietiekams Taviem āra pētījumiem. Ar labākajiem novēlējumiem -
Tavs Teo Stefanidis
P.S. Ja ceturtdien nekas labāks nav ieplānots, varbūt Tev patiktos atnākt pie manis uz tēju, un es Tev varētu parādīt kādus no saviem preparātiem.
* * *
Aizejošās vasaras pēdējās dienās un visā siltās, mitrās ziemas laikā tējas dzeršana pie Teodora kļuva par manu iknedēļas piedzīvojumu. Katru ceturtdienu es piebāzu pilnas kabatas ar sērkociņu kastītēm un mēģenēm ar paraugiem, un Spiro mani aizveda uz pilsētu. Tā bija noruna, ko es nepārkāptu ne par ko pasaulē.
Teodors mani sagaidīja savā darbistabā, kas man ārkārtīgi patika. Pēc manām domām, istaba bija tieši tāda, kādai istabai jābūt. Gar visām sienām slējās augsti grāmatplaukti, pilni ar sējumiem par saldūdens bioloģiju, botāniku, astronomiju, medicīnu, folkloru un tamlīdzīgiem aizraujošiem un saprātīgiem priekšmetiem. Juku jukām ar šim grāmatām atradās spoku stāsti un kriminālromāni. Šerloks Holmss plecu pie pleca ar Darvinu, Le Fanjū līdzās Fabram, tādējādi veidojot, pēc maniem ieskatiem, teicami līdzsvarotu bibliotēku. Uz vienas palodzes atradās Teodora teleskops, pret debesim saslējis degunu kā gaudojošs suns, uz visām pārējām palodzēm rindojās burkas un pudelītes ar miniatūriem saldūdens faunas paraugiem, kas locījās un raustījās starp smalkajiem ūdensaugu pavedieniem. Vienā istabas malā stāvēja masīvs galds, augstu nokrauts ar izgriezumu albumiem, mikrofilmām, rentgena uzņēmumiem, dienasgrāmatām un piezīmju grāmatiņām. Pretējā istabas malā atradās mikroskopa galds ar spēcīgu lampu posmainā kātā, kura kā lilijas zieds liecās pāri plakanajām kastēm, kurās glabājās Teodora priekšmetstikliņu kolekcija. Paši mikroskopi, kas koši mirguļoja, mitinājās zem bišu stropiem līdzīgiem stikla kupoliem.
- Kā tev klājas? - Teodors apjautājās, it kā es būtu pilnīgs svešinieks, un sev raksturīgajā manierē paspieda man roku - ar strauju lejupvērstu rāvienu, it kā pārbaudītu virvē iesietu mezglu. Formalitātes tādējādi bija pabeigtas, un mēs pievērsā- mies svarīgākiem tematiem.
- Es… ēēē… zini… tieši pirms tavas ierašanās caurskatīju priekšmetstikliņus un atradu vienu, kas tevi varētu interesēt. Tās ir žurku blusas mutes daļas… tu jau zini, ceratophyllus fasciatus. Tā, es tagad noregulēšu mikroskopu… lūk! Vai redzi? Ļoti interesanti. Es gribēju teikt, tā gandrīz izskatās pēc cilvēka sejas, vai tev tā nešķiet? Un te ir vēl viens… ēēē… paraugs… jocīgi. Ak, atradu! Tie dārza vai krusta zirnekļa aušanas orgāni… ēēē… epeira fasciata…
Laimīgi un aizrautīgi mēs pētījām mikroskopu. Ar entuziasmu pārlēcām no viena temata uz citu, un, ja Teodors pats nevarēja atbildēt uz maniem jautājumiem, kas plūda nerimtīgā straumē, viņš atbildes atrada grāmatās. Grāmatplauktā parādījās robi, jo aizvien jaunas un jaunas grāmatas tika vilktas ārā informācijas meklējumos un kaudzes mums apkārt auga aizvien augstākas.