Kaut arī bijām safilmējuši jūdzēm garas epizodes ar lap- graužu skudrām, rādot tās šķinām lapas no kokiem, nesam guvumu uz pūzni, tīrām savus mājokļus un veidojam milzīgas atkritumu kaudzes, sekot skudrām pazemē mēs nespējām. Alistēru tas tracināja.
- Es gribu… vai zini… es domāju… nu, dārzus, - viņš stāstīja, noliecis galvu uz sāniem un to lēni griezdams, tā ka izskatījās pēc plati smaidoša, labvēlīga līķa, kas karājas striķa galā. - Sēņu dobes, vai ne… skaidrs?
- Saldumiņ, vienīgais paņēmiens, kā tikt dārziem klāt, ir tos izrakt, - Paula praktiski paskaidroja.
- Jā, - Alistērs apcerīgi teica, kā vilciņš grozīdamies virs viena no pūžņiem, kas bija apmēram mazas deju zāles lielumā.
- Vai tas iespējams? - Rodžers vaicāja. - Nav pārāk dziļi?
- Nu, reizēm sēņu dobes atrodas pavisam tuvu zemes virspusei, - es atbildēju. - bet skudrām tas nepavisam nepatiks.
- Paula, sadabū kādas lāpstas, un mēs rokam, ja? - Rodžers dedzīgi ierosināja. - Rokam ārā mazos jardins des champig- nons[35], labi?
- Jā… lāpstas, - Alistērs teica, jaunās idejas aizrauts. - Dabū mums lāpstas.
Tā nu Paula devās nogurdinošā ceļā atpakaļ cauri mežam, lai sameklētu pētniecības staciju, un beidzot atgriezās ar vairākām lāpstām. Tieši tā izpaužas producenta darbs. Viņam pieprasa vienā mirkli sagādāt pilnīgi jebko - sākot ar četrriteņu autofurgonu un beidzot ar trlsēdienu maltīti, no motorlaivas līdz pudelei viskija.
- Tieši tas, kas vajadzīgs, - Alistērs uzteica.
Viņi abi ar Rodžeru satvēra lāpstas un sāka rakt. Man bija šāda tāda pieredze ar lapgraužu skudrām, tāpēc es paņēmu Lī un Paulu pie rokas un aizvedu tālāk no operācijas laukuma. Lapgraužu skudras kā suga ir ļoti veiksmīgi radījumi. Koloniju nodibina karaliene, kas savā kāzu lidojumā tādā kā somā atnes līdzi kumšķi sēņotnes pavedienu, kam jākļūst par jaunās kolonijas pārtikas audzi - gluži tāpat, kā pirmie Amerikas pionieri veda sev līdzi maisus ar graudiem, ko iesēt ceļojuma beigās. Kad kāzu lidojums ir galā, karaliene bērnistabā iedēsta sēnes un rūpējas par tām ar īstu dārzkopja aizrautību, mēslodama ar saviem pamesliem. Ja sēnes iznīkst, kolonija neizveidojas; ja sēnes ieaugas, kolonija plaukst un izplešas proporcionāli sēņu lauku apmēriem, un galu galā pūznī var dzīvot pat vairāk nekā miljons iemītnieku. Es tikko biju to visu izskaidrojis Paulai, kad apmēram pusmiljons šā pūžņa iemītnieču nosprieda, ka Rodžera un Alistēra darbošanās apdraud viņu labklājību, un straumē metās protestēt. Pirms brīža Alistērs un Rodžers bija izskatījušies pēc diviem dedzīgiem dārzniekiem, kas uzrušina savas sparģeļu dobes, gatavodamies jaunajai ražai, - nākamajā mirklī tie jau izpildīja tādus lēcienus, ie- griezienus un pas de deux[36], par kādiem viņus apskaustu Maskavas Baleta teātri. Tam visam pavadījumā skanēja mežonīgi, drebelīgi sāpju kliedzieni, kuros vienlīdz bieži bija dzirdami gan zaimi, gan sulīgi lāsti.
- Jēziņ! - Alistērs spalgi ķērca un, šoreiz nepieciešamības spiests, valsēja riņķī. - Au, au, viņas kož! Sasodītie radījumi!
- Au, au, merde alors[37]!-arī Rodžers spiedza, valsēja un sita pa biksēm. - Viņas kož!
Galvenā problēma bija tāda, ka Alistēram mugurā bija īs- bikses un aizvēsturiski beisbola buči, kas nekādi nepasargāja kājas; tā nu skudras bariem traucās pa tām augšup kā pa koka stumbriem un ņēmās plosīt mūsu režisoru gabalos. Ja vien tas iespējams, Rodžera stāvoklis bija vēl ļaunāks, jo viņš bija uzvilcis elegantas, diezgan pieguļošas bikses, pa kurām skudras tecēja augšup gan ātri, gan akurāti. Tās, kuras atradās ārpusē, koda cauri plānajam audumam tieši miesā. Iekšpusē tikušās centās uzskriet pēc iespējas augstāk, pirms ķerties pie uzbrukuma, rezultātā Rodžers tika sakosts visintīmākajās un vārīgākajās ķermeņa daļās. Skudru žokļi bija gana spēcīgi, lai sagrauztu cietas lapas, tāpēc spēja aši un viegli tikt galā ar plāno bikšu audumu, un gan Rodžera, gan Alistēra kājas noklājās ar asiņu plankumiem. Mēs aizrāvām viņus prom no kaujas epicentra un atbrīvojām no skudrām. Pēc tam Paula ar antibiotiku palīdzību ķērās pie pirmās palīdzības sniegšanas, tomēr pagāja labs laiks, pirms izdevās nolasīt pilnīgi visas skudras.
- Tu redzēji? - Alistērs elsa, un viņa brilles bija jūtu uzplūdā aizmiglojušās. - Tie maitas gabali centās man nošķīt plikus kaulus!
- Un kā ar mani? - Rodžers iejaucās. - Uzbruka maniem dzimumorgāniem. Mēģināja padarīt mani par einuhu!
Vēlāk abi ievīstījās tik daudzās drēbju kārtās, ka atgādināja Ņurbuli un Burbuli pirms kaujas; šoreiz viņiem izdevās atrakt mazu stūrīti sēņu dārza un to nofilmēt, lai kā skudras par to niknojās.
Viens no fantastiskākajiem dabas brīnumiem mežā, ko savā ziņā tikpat grūti nofilmēt kā skudru sēņu dārzu, ir neparastais stāsts par milzu vīģes koku un sīciņo vīģu lapseni. Šī dīvainā sadzīve atklāta pavisam nesen, un tā pierāda tropu meža dzīves neiedomājamo komplicētību - to, ka jebkurš augs vai dzīvnieks ir tikai viena sarežģītās ekosistēmas sastāvdaļa; bez lielajiem vīģes kokiem vīģu lapsenes iznīktu, savukārt bez šīm lapsenēm vīģes koki nespētu vairoties, to skaits pamazām samazinātos un suga visbeidzot izmirtu.
Vīģēm ir ļoti īpatnēja zieda struktūra, kas patiesībā vairāk atgādina augli nekā ziedu. Sīkā zieda aizmetnis atrodas iekšā vīģē, kas ar kātiņu piestiprinājusies pie koka. Augļa otrā galā ir niecīga atvere, ko gandrīz pilnīgi aizsedz zvīņas. Vīģēm ir vīrišķie un sievišķie ziedi, un veids, kā putekšņi no viena zieda nokļūst citā, ir tik brīnumains, ka iedveš godbijību. Tas notiek šādi.