Pirmie vīģes kokā nobriest sievišķie ziedi, un to smarža pievilina vīģu lapseņu mātītes, kas pārnēsā putekšņus no citiem vīģes kokiem mežā. Lai tiktu klāt ziedam, lapsenei pa caurumiņu auglī jāielien vīģē iekšā, ielaužoties cauri zvīņu "durvīm". Tas nav viegli izdarāms, jo durvis ir šauras un stingras, bet lapsene - trausla un, lauzdamās iekšā, bieži pazaudē spārnus un
taustekļus.
>
Kad lapsene sekmīgi iespraukusies vīģē, tā turpina rakties uz priekšu cauri sievišķā zieda irbulim, izmantodama savu garo dējekli, it kā veidotu naftas urbumu. Ir divu veidu ziedi: vieni ar īsiem, otri - ar gariem irbuļiem. Dabas nolūks bijis tāds, ka lapsenes dējeklis, lai sasniegtu dīgļsomu un iedētu tajā olas, spēj izurbties cauri vienīgi īsajiem irbuļiem. Garie irbuļi tiek tikai caururbti, tomēr šajā procesā tajos nonāk lapsenes nestie putekšņi. Tāda procesa rezultātā vīģes ziedos ar īsajiem irbuļiem attīstās lapsenes kāpuri, toties ziedos ar garajiem irbuļiem - sēklas. Jau tas vien ir gana neparasti, taču stāsta turpinājums ir vēl dīvaināks un maģiskāks.
Tālāk attīstās un iekūņojas lapsenes kāpuri. Šajā stadijā tie acīmredzot izdala kādu vielu, kas aizkavē vīģes nobriešanu, citādi, ja auglis nogatavotos, kamēr kūniņa vēl iekšā, šo bērnistabu kāds varētu apēst ar visu jauno lapseni. Visbeidzot kūni- ņas ir pilnīgi nobriedušas. Vispirms izšķiļas tēviņi; tie riņķo apkārt, apaugļodami vēl neizšķīlušās mātītes. Šajā brīdī vīģe faktiski ir pilnīgi noslēgta un atmosfēra tās iekšpusē par desmit procentiem sastāv no ogļskābās gāzes (ārpusē ogļskābā gāze ir tikai trīs simtdaļas procenta), bet šķiet, ka lapseņu tēviņus tas neuztrauc. Tomēr pēc kopošanās tēviņi izlaužas no bērnistabas, un ogļskābās gāzes līmenis strauji krītas. Šis fakts kaut kādā veidā veicina gan mātīšu izšķilšanos, gan vīrišķo ziedu parādīšanos, un mātītes appūderējas ar to putekšņiem. Lapseņu tēviņi un mātītes kopīgiem spēkiem pārgrauž zvīņas vīģes galā, un mātītes aizlido, nesdamas sev līdzi gan putekšņus, gan spermu, un meklē citu vīģes koku ar sievišķajiem ziediem, lai dotu dzīvību jaunai kolonijai. Tēviņiem nav spārnu, tie nespēj pamest vīģi, tāpēc, savu dzīves uzdevumu paveikuši, turpat arī mirst.
Iedomājoties, ka vīģu lapseņu stāsts ir tikai viens no apbrīnojamajiem notikumiem, kādi noris itin visur tropu mežos, reizē nāk arī apziņa par to, cik komplicētā pasaulē mēs dzīvojam un cik traku haosu mūsu nesaprātīgā rīkošanās spēj izraisīt trauslajā ekosistēmu līdzsvarā.
Tropu meži visā pasaulē ir viena no varenākajām cilvēces balvām, taču mēs pret tiem izturamies tā, it kā tie būtu nevis milzīgas, pašatjaunojošās medikamentu, pārtikas, kokmateriālu, krāsvielu, garšvielu un citu lietu krātuves, bet gan kaut kas bīstams. Mēs joprojām neapzināmies visas priekšrocības, kādas tropu meži dod cilvēkiem, un iznīcinām tos tik strauji, ka augu un dzīvnieku sugas izzūd ātrāk nekā tiek zinātniski aprakstītas. Ir aprēķināts, ka mežonīgos, pašnāvnieciskos uzbrukumos katru gadu tiek izcirsti un nodedzināti tropu meži simt desmit tūkstošu kvadrātkilometru jeb četrdesmit trīs tūkstošu kvadrātjūdžu platībā. Saskaņā ar optimistiskām prognozēm, turpinot tādā pašā tempā, visi šāda veida meži būs astoņdesmit piecu gadu laikā pilnīgi pazuduši. Ja tā notiks - un nekādi simptomi neliecina, ka cilvēce pēkšņi aptvers savu stulbumu un sāks rīkoties saprātīgi -, klimata pārmaiņas var būt pilnīgi katastrofālas, jo meži kontrolē laika apstākļus, un bez to palīdzības iespējams ļoti īsā laikā auglīgus apvidus pārvērst tuksnešos. Es nemaz nerunāju par tiem labumiem, kādus jau esam atklājuši mežā un kādus vēl varētu atklāt. Mēs esam tik tikko pieskārušies zināšanu laukam par neaptveramo ekosistēmu, ko sauc par lietus mežu vai džungļiem. Mums nav ne jausmas par to, kādi nenovērtējami labumi varētu gaidīt cilvēku starp kokiem, taču gandrīz maniakālā izšķērdībā iznīcinām kaut ko tādu, ko nekad nespēsim radīt no jauna, kaut ko cilvēcei ārkārtīgi vērtīgu - tomēr arī ko tādu, kas, prasmīgi kopts un izmantots, varētu atjaunoties paša spēkiem. Taču, turpinot darboties šādā tempā, pēc nepilniem simt gadiem, kuru laikā būs miljoniem radušās jaunas barojamas mutes, mums pārtikas audzēšanai būs atlikuši tikai tuksneši - gluži vienkārši tāpēc, ka būsim izturējušies pārāk negausīgi, nešpetni un absolūti savtīgi. Tas attiecas uz visiem, neatkarīgi no ādas krāsas, ticības vai politiskās pārliecības, jo, ja vien nesāksim rīkoties, turklāt ātri, mūsu bērniem nekad nebūs lemts nedz ieraudzīt visapburošāko un nozīmīgāko bioloģisko reģionu uz planētas - tropu mežu, - nedz arī izbaudīt tā sniegtos labumus.
NO GRĀMATAS "DARELS KRIEVIJĀ"
Mēs ar mokām piecēlāmies no gultas un atklājām, ka ārā snieg, kaut arī naktī bija kļuvis siltāks. Mūs jau gaidīja pieci skido - kaut kas līdzīgs motocikliem ar kāpurķēdēm, smirdīgi un skaļi, toties ātri braucamie. Vienam no tiem bija piekabinātas platas kamanas ar daļu mūsu ekipējuma, savukārt otra skido vilktās ragavas atgādināja kaut ko vidēju starp milzīgu bērna gultiņu un Ziemassvētku vecīša iecienītu braucamo. Šī iespaidīgā konstrukcija bija piekrauta ar sienu un aitādas plediem, un tajā mēs ar Lī iekārtojāmies kā cars ar carieni, paņemot līdzās arī trauslākos ekipējuma priekšmetus. Sniegot vieglam sniedziņam, mēs devāmies ceļā; palsi dzeltenajā un pur- pursarkanajā rītausmā ezers izskatījās bezgalīgi liels, otrā krastā vīdēja draudīgi melna, zema mežu josliņa. Pēc vairāku stundu ilga brauciena kļuva nepārprotami skaidrs, ka satikties ar lāci neizdosies. Gaisa temperatūrai ceļoties, sniegs bija kļuvis mīkstāks, un ne skido, ne kamanas neslīdēja tam pa virsu, bet gan visu laiku iestiga un grima. Taču mums tika apgalvots, ka pāris jūdzes tālāk esot nomaļa mežsarga mājiņa, kur mēs varēšot ieturēt brokastis un apspriesties.