Šajā brīdī mūsu dzīvē parādījās jenotsuns. Vasilijs, kuru ārkārtīgi nomāca lāču nevēlēšanās sadarboties un laika apstākļu nepakļāvība viņa gribai, pēkšņi ar burvju mākslinieka žestu atrāva sava skido bagāžnieku, izvilka no tā pusaugu jenotsuni un ar plašu žestu iesvieda man klēpi. Radījums tupēja sarāvies, un viņa ģīmi vīdēja tāds pārbīlis, kāds laikam gan bija lasāms arī manējā, jo pēdējā reize, kad man bija nācies būt tuvos draugos ar jenotsuni, bija pirms kādiem četrdesmit gadiem - manās zvēru kopēja gaitās Vipsneidas zoodārzā. Šie pievilcīgie dzīvnieki no suņu dzimtas ir ārkārtīgi interesanti, un viņu parādīšanās un tālākā izplatīšanās pa visu Eiropu ir lielisks piemērs cilvēka muļķībai un pilnīgi nevajadzīgām spēlītēm ar dabu. Šie īskājainie radījumi, kas atgādina ļoti spalvainus kor- gijus ar jenota seju, kādreiz bija sastopami tikai Japānā un Āzijas austrumos, līdz kādam galvā iešāvās gaiša ideja ieviest tos Krievijas rietumdaļas mežos, kur tie varētu vairoties kā vērtīgi kažokzvēri. Jenotsuni tika ievesti Krievijā un, kā jau visēdāji ar sīkstu dzīvību, ātri vien izplatījās pa visu Viduseiropu, kļūstot par kaitniekiem. Lai padarītu situāciju vēl ļaunāku, jenotsuņu āda tika atzīta par nevērtīgu, un nu Eiropa bija tikusi pie kaitīga plēsēja, kas nodarīja postu vietējai faunai, - gluži tāpat kā no Dienvidamerikas ievestā nutrija. Cilvēks allaž vismuļķīgākajā veidā iejaucas dabas darīšanās.
Jenotsuns gulēja man klēpī, ļāva sevi paglaudīt un izskatījās gauži apmierināts; bet tad Vasilijs sadabūja platu suņa kakla- siksnu ar pavadu un mēģināja to visu dzīvniekam uzmaukt. Jenotsuns nosprieda, ka tāda necieņa nav pieļaujama. Aši izlocījies, viņš kā raķete izšāvās man no klēpja un aizlēca pāri kamanu malai. Ticis uz ledus, dzīvnieciņš deva spalvainajām kājām ziņu un slaidā, pārliecinātā riksī aizšāvās pāri ezeram, tā ka drīz bija jau savu simt jardu attālumā no mums. Visi metās bēgli vajāt, taču neviens nespēja mēroties žiglumā ar jenotsuni, un ledu drīz vien izraibināja krituši ķermeņi. Galu galā visiem nācās atgriezties, sēsties savos skido un turpināt jenotsuņa vajāšanu braukšus. Bēglis tika atkal ieslodzīts bagāžniekā un filmēšana atlikta uz nākamo dienu, jo pa šo laiku debesis bija tā nomākušās un sniga tik spēcīgi, ka par filmēšanu nebija ko domāt. Es pamanīju kaut ko interesantu: krītošas sniegpārslas! Katra bija apmēram trīsreiz lielāka par kniepadatas galviņu, pēc formas atgādināja sīkus ledus ziediņus ar piecām ārkārtīgi filigrāni veidotām ziedlapiņām. Tumšais aitādas apmetnis, kas sildīja mūsu ceļgalus, drīz vien pārklājās ar šim sīkajām snieg- pārsliņām un izskatījās kā sīkslciņu margrietiņu lauks.
Beidzot mēs nokļuvām mežsarga namā, kur mūs ārkārtīgi viesmīlīgi pacienāja ar pusdienām un galoniem spēcinošas tējas. Pēc tam mēs nolēmām atgriezties mājās, jo laiks kļuva arvien nelādzīgāks, tātad izredzes nofilmēt lāci, ja pat kādu izdotos satikt, līdzinājās nullei. Bijām nobraukuši mājupceļā jau vairākas jūdzes, kad skido, kas vilka mūsu kamanas, apsviedās gar kupenu pārlieku asā leņķī, un rezultātā varenais Ziemassvētku vecīša vezums apgāzās, izkaisot mani, Lī un mūsu trauslo aparatūru uz ledus vienā jūkli ar aitādām un sienu. Par laimi, ne mēs paši, ne ekipējums necieta, taču nabaga mežsargs, kas mūs veda, jutās pagalam sarūgtināts un nokaunējies, un mums nācās ilgi apskauties un skūpstīties, lai pierunātu viņu atteikties no pašnāvības, kas pazemojumu nomazgātu ar asinīm.
Nākamā diena bija pilnīgi vājprātīga. Jenotsuns bija izmucis, un visa komanda bez panākumiem centās nofilmēt medni. Pēcpusdienā es biju apsolījies pastāstīt mežsargiem un viņu sievām par mūsu tresta darbu. Tā kā rezervāts bija nosaukts Čārlza Darvina vārdā, tad, gluži dabiski, zālē pie sienas tieši man pretī karājās liels, pamatīgi ierāmēts ievērojamā zinātnieka portrets. Man kāds tikko bija vaicājis, vai es atbalstot domu, ka pasaulē jāizveido vēl citi dzīvnieku pavairošanas centri, līdzīgi manis Džērsijā izveidotajam, un es ar sajūsmu sāku atbildi, kad pamatīgais gleznojums nogāzās no sienas ar tādu rībienu, ka māja nodrebēja līdz pamatiem un stipri pārbiedēja visus klātesošos.
Darvina rezervāts, protams, bija aizraujoša vieta, taču ar filmēšanu mums tur pagalam neveicās.
Ceturta dala
1985-1995
Atmiņas un pārdomas
Savas dzīves pēdējo desmit gadu laikā Džerijs lāgiem pārdomāja, ko viņš pats un viņa tobrīd jau ievērojami lielā komanda kopīgiem spēkiem panākuši gadsimta ceturkšņa laikā, kopš zoodārza ideja kļuvusi par īstenību. Taču daudz vairāk viņš domāja, ko mēs būtu varējuši un ko mums vajadzētu sasniegt dzīvnieku pasaules labā, kur ko darīt, un kā grāmata vai filma varētu to veicināt, - citiem vārdiem, viņš pastāvīgi plānoja ekspedīcijas vai vismaz īsus ceļojumus uz attāliem nostūriem, lai satiktos ar jauniem radījumiem vai seniem draugiem no dzīvnieku pasaules un lai runātu ar cilvēkiem, kuri cenšas tos glābt. Tikai dažus mēnešus pirms Džerija nāves mēs sēdējām viņa slimnīcas palātā un visā nopietnībā apspriedām Austrālijas ceļojuma plānus. Viņš vēlējās man parādīt šo zooloģisko brīnumu, jo es tur vēl nebiju viesojusies.