Šobrīd, to atceroties, jāsaka - nelaimīgā kārtā vietējā valdība bija vēlējusies, lai šī pirmā brīvē palaišana negūtu publicitāti, un tolaik tāda prasība likās pilnīgi pamatota. Pemplmūzā mēs palaidām brīvībā pavisam vienpadsmit putnus, un visbeidzot tie saņēma dūšu un sāka izmēģināt brīvības garšu, izpētīdami plašos dārzus. Drīz tiem nācās sadurties ar citām briesmām. Mazi zēni ar lingām apstaigāja apkārtni, mēģinādami nomedīt parastās dūjas vakariņām. Nevarēja prasīt, lai viņi varētu saskatīt kādu atšķirību starp rožaino balodi un dūju - ja nu vienīgi viens no putniem ir treknāks un tādējādi vēlamāks medījums (patiesībā rožainā baloža gaļa garšo diezgan nepatīkami, šis putns ir neēdams). Kopā ar baložu uzticību, kas gandrīz robežojas ar plānprātību, rezultāts kļuva putniem liktenīgs. Vairākus baložus notrieca jauno mednieku nāvējošie ieroči. Atliek tikai minēt, vai kampaņas publicitāte būtu ko mainījusi. Vai šāda kampaņa būtu ietekmējusi zēnus ar lingām? To neviens nevar pateikt. Tomēr, par spīti mazajiem šāvējiem, vairāki putni sapārojās un perēja, kaut arī pameta tikko izšķīlušos putnēnus - droši vien tos iztraucēja cilvēki.
Pietiks, ja pateikšu, ka pirmais brīvībā palaišanas mēģinājums nebija izcili sekmīgs, tāpēc mēs noķērām putnus un nogādājām atpakaļ Blekriverā. Tomēr no iepriekšējā mēģinājuma bijām daudz ko iemācījušies. Putni nelidoja tūlīt prom zilajās tālēs, bet gan palika atbrīvošanas vietas tuvumā, kur varēja baroties, līdz pierada pie apkārtnes. Tad viņi sāka baroties gan ar vietējiem augļiem un lapām, gan arī eksotiskajiem - šis fakts bija nozīmīgs, jo eksotiskie augi bija pārņēmuši Maurīcijas mežus, kuros putniem kādu dienu jāatgriežas. Visbeidzot, mēs bijām pierādījuši, ka nebrīvē izaudzēti putni spēj vairoties brīvībā un to arī dara.
Tāpēc ar lielu paļāvību plānojām nākamo soli: īstu palaišanu brīvībā attālā Maurīcijas nostūrī, ko dēvēja par Makabija mežu. Mēs vēlreiz uzbūvējām putnu mājas un ievietojām tajās putnus. Šoreiz dažiem baložiem pirms atbrīvošanas piestiprināja sīciņus radio raidītājus, lai mēs varētu viņus izsekot, jo sameklēt putnu botāniskajā dārzā ir viens uzdevums, bet
Makabija biezajos mežos un dziļajās ielejās - pavisam kas cits. Dažas dienas pēc atbrīvošanas putni nelidoja pa noteiktiem maršrutiem. Daži izlidoja ārpus raidītāju uztveres zonas un nerādījās pat vairākas nedēļas, laiku pa laikam tomēr mīklaini atgriežoties. Citi lidoja prom mežos, tomēr katru dienu atgriezās savās putnu mājās, lai ieturētu papildmaltītes. Vēl citi aizlidoja tikai dažus simtus pēdu no mājām un tur arī palika mēnešiem ilgi. Ar laiku kļuva skaidrs, ka putni pielāgojušies dzīvei brīvībā un ar katru dienu kļūst patstāvīgāki, izvēlas tos augļus un lapas, kas tiem garšo vislabāk. Mēs tomēr joprojām nodrošinājām papildu barību rezervei, jo nevēlējāmies, lai putni ciestu badu tādēļ, ka sezonas augļi savvaļas apstākļos pēkšņi izbeigtos. Laikā, kad rakstu šo grāmatu, divi no atbrīvotajiem baložiem atgriezušies pie barības platformām kopā ar saviem jaunuļiem. Ar zināmu piesardzību varam teikt, ka jaunā kampaņa bijusi sekmīga.
Tās ir lieliskas ziņas divu iemeslu dēļ. Kampaņa pierādīja, ka vairākās paaudzēs nebrīvē dzimuši putni spēj pielāgoties dzīvei savvaļā, un, droši vien tas ir vēl svarīgāk, - mēs bijām iemitinājuši putnus ārpus rajona, kas vienmēr dēvēts par Baložu mežu. Šī ieleja atradās dziļi kalnos, un to veidoja maza eksotisko kriptomēriju koku audze. Visa zināmā baložu populācija (1978. gadā droši vien mazāk par divdesmit pieciem putniem) ligzdoja tieši tur. Situācija, kad visi putni ligzdo pāris akru lielā teritorijā, protams, ir ārkārtīgi bīstama, jo bezbēdīgs ievestu pērtiķu bariņš vai cits tikpat bezbēdīgs primāts - cilvēks ar bisi - vai arī spēcīgs ciklons būtu varējis uz visiem laikiem
noslaucīt rožainos baložus no zemes virsas. Tomēr savvaļas putni stūrgalvīgi liedzās ligzdot kādā citā vietā. Šis fakts patiesi atbilda teicienam par visu olu glabāšanu vienā grozā, bet līdz ar jaunās kolonijas izveidošanos Makabija mežā mēs cerējām, ka putni pieķersies jaunajai vietai un uzsāks ligzdošanu tur. Kad šis uzdevums bija paveikts, mēs varējām turpināt koloniju dibināšanu citās piemērotās vietās visur Maurīcijā, lai tad, ja ar sākotnējo savvaļas koloniju notiktu kas nelāgs, mēs nezaudētu visu sugu.
***
…pirms vairākiem gadiem, kad tikko bijām uzsākuši baložu programmu, mēs bijām gatavi izmēģināt veiksmi ar citu sugu, šoreiz ar zīdītājiem - radījumiem, ko sauc par Jamaikas huti- jām. Šai programmai bija visas panākumu iezīmes, taču vēlāk notikušais pierādīja, ka šķietami vienkāršā un neapšaubāmi realizējamā projektā var gadīties negaidītas kļūmes, ja zaudējam modrību.
Hutijas ir grauzēji, kuras sastopamas vienīgi Kārību salās. Bahamu salās, Kubā un Jamaikā mitinās atšķirīgas sugas. Jamaikas hutijas, ko vietējie sauc par coney, ir brūnganzaļi dzīvnieki pundurpūdeļa lielumā un izskatās kā prāvas jūrascūci- ņas. Tās ir vienīgie lielie šīs salas vietējie zīdītāji, kam laimējies izdzīvot, kaut arī kādreiz to bijis pārpārēm un tie bijuši galvenais pārtikas avots vietējiem iedzīvotājiem un vietējām Jamaikas žņaudzējčūskām. Tomēr pārmērīga medīšana, izmantojot modernos ieročus, un mežu iznīcināšana šiem dzīvniekiem draudēja ar iznīcību. Savas pirmās hutijas - Džona Krova kalnos noķertus divus tēviņus un mātīti - trests ieguva 1972. gadā, pateicoties kādas tā līdzdalībnieces atbalstam; vēl astoņus dzīvniekus kolekcijai pievienoja 1975. gadā. No šiem dzīvniekiem nebrīvē tika iegūti pirmie hutiju mazuļi, un nākamo desmit gadu laikā sešdesmit vienā metienā piedzima deviņdesmit pieci mazuļi. Atbilstoši mūsu principam - neturēt visas olas vienā grozā - deviņpadsmit no tiem mēs pavairošanas nolūkos aizdevām sešām citām kolonijām četrās dažādās valstis.