1972. gadā, kad mūsu jaunā, lieliskā hutiju mītne bija gandrīz pabeigta, man piezvanīja viena no tresta pilnvarotajām - Flēra Klauza. Viņa pastāstīja, ka gaidot ierodamies ciemos Holivudas zvaigzni Džimiju Stjuartu un viņa sievu Gloriju un grasoties tos atvest uz Džērsiju. Es vienmēr paturēju acīs iespēju gūt kādu labumu, tāpēc apvaicājos, vai Stjuarta kungam labpatiktos atklāt mūsu jauno hutiju pavairošanas mītni, tādējādi sagādājot trestam zināmu publicitāti. Saņēmu atbildi, ka viņš būšot par to iepriecināts.
Norunātajā dienā es devos uz lidostu sagaidīt slavenības. Stjuarts ar savu viegli grīļīgo kovboja gaitu, tīkami piesmakušo balsi un stiepto intonāciju izskatījās gluži tāds pats kā uz ekrāna. Glorija bija daiļa sieviete - lieliski kopta, kāda vien bagāta amerikāniete var būt, nebeidzami šarmanta, taču vieglais spīdums viņas acīs brīdināja, ka šī dāma pavisam vienkārši var kļūt par kādu no mistera Vudhauza slavenajām tantēm , ja vien kaut kas nenotiek viņai pa prātam. Viņa bija viena no tām ēteriskajām personībām, kādām maitres d'hotel acumirklī izrāda lojalitāti un verdzisku padevību. Kamēr mēs ārpusē pie lidostas gaidījām, kad Džons piebrauks mašīnu, un par šo to pļāpājām, Džeimss Stjuarts pēkšņi nozuda. Vienu mirkli viņš bija turpat līdzās - garš, izstīdzējis, pieklājīgi smaidošs -, bet nākamajā brīdī bija izgaisis klusi un nemanāmi kā dūmu mutulis. Likās neiespējami, ka tik dižs vīrs (visās šī vārda nozīmēs) varētu izčibēt tik zibenīgi, ka neviens to pat nepamana.
- Kur ir Džimijs? - Glorija pēkšņi apsūdzošā balsī noprasīja, it kā mēs būtu nolaupījuši viņas vīru. Mēs visi bezrūpīgi pavērāmies apkārt.
- Varbūt viņš iegriezies miera ostā, - es minēju, izmantodams šo amerikāņu teicienu, kas mani allaž sajūsminājis.
- Viņš tur iegriezās jau lidmašīnā, - Glorija teica. - Kur gan viņš pazudis?
Izslēdzis miera ostu no iespējamo slēptuvju saraksta, es neparko pasaulē nevarēju iedomāties citu vietu, uz kurieni Stjuarts varētu būt devies. Glorijas pieaugošais satraukums arī man lika justies neomulīgi. Vai viņš būtu nolaupīts? Es jau tagad spēju iztēloties analfabētiskos preses virsrakstus: "DŽEIMSS STJUARTS SAGRĀBTS HUTIJU BALLĪTĒ - SLAVENS AKTIERIS NOZUDIS NO ZEMES VIRSAS GLUŽI KĀ DZĪVNIEKI, KO VIŅŠ DEVIES APCIEMOT." Tā nebija gluži tāda publicitāte, kādu vēlējos trestam.
Tajā brīdī Džons piebrauca automašīnu.
- Vai man iet un pateikt Stjuarta kungam, ka mašīna ir klāt? - viņš vaicāja.
- Kur viņš ir? - mēs visi reizē vaicājām.
- Ārā uz skrejceļa aplūko lidmašīnu, - Džons paskaidroja.
- Ejiet un dabūjiet viņu rokā, - Glorija izrīkoja. - Viņš nav no lidmašīnām atraujams.
- Kā viņš tur tika klāt? - es brīnījos, jo Džērsijas lidostas drošības dienests darbojās stingri.
- Vai vari iedomāties kādu aizturam Džeimsu Stjuartu, kad viņš to pazinis? - Džons vaicāja.
Drīz vien bēglis lēkšiem atgriezās pie mums.
- Ēēē… tur tāda smuka, maza lidmašīnīte, - viņš paskaidroja. - Jā, tāda maziņa, loti jauka. Tāda omulīga, vai ne? Jauka. Tādu vēl nebiju redzējis.
- Kāp iekšā mašīnā, Džimij, - Glorija teica, - tu visus aizkavē.
- Jā, jā, - Džimijs atsaucās, vai nu nejuzdamies vainīgs, vai nemaz neklausīdamies. - Priecājos, ka to ieraudzīju. Tāda jauka.
Kad bijām paēduši pusdienas, Džimijs ar milzu šarmu atklāja hutiju mītni un apgalvoja, ka "hūtes" viņam patikušas jau kopš pirmās tikšanās reizes (apmēram pirms piecām minūtēm). Kad smagais uzdevums bija paveikts, mēs abus aizvedām vakariņās pie draugiem.
Ziemas dārzā iemalkojot dzērienus un vēlāk baudot teicamu maltīti, Džimijs izskatījās noraizējies. Man likās, ka viņu nogurdinājis garais lidojums - laika maiņa graujoši ietekmē visus. Kad vakariņas bija paēstas, mēs sapulcējāmies viesistabā, kur Džimijs uzmanīgi novietoja garo, grīļīgo stāvu milzīgā dīvānā. Viņa skatiens bezmērķīgi klīda pa istabu un pēkšņi apstājās pie kaut kā, kas viņu ieinteresēja.
- Hei, klaviere! - viņš iesaucās, blenzdams uz mazu flīģelīti istabas stūrī.
- Džimij, nē, - Glorija brīdinoši teica.
- Jā, ser, klaviere, - Džimijs atkārtoja tik sajūsminātā tonī, it kā būtu izdarījis gadsimta atklājumu, - tāda maza maziņa klaviere.
- Džimij, nevajag, - Glorija vēlreiz brīdināja.
- Mazs meldiņš… - Stjuarts sapņaini teica un sāka sliet garo torsu augšā no dīvāna, viņa acīs mirdzēja fanātiska liesmiņa.
- Lūdzu, Džimij, nespēlē klavieres! - Glorija izmisīgi lūdzās.
- Aha, zinu… "Kovboja Džo regtaims"… - Džimijs tuvojās instrumentam. - Jā, serr, "Kovboja Džo regtaims".