-Jāasina pret kalnu knābis, - Kroulijs atbildēja. - Bet pēc tam jālido atpakaļ...
-... gaisa kuģī...
- Un pēc tūkstoš gadiem atkal jālido, - viņš aši piebilda.
Iestājās dzērāju klusuma mirklis.
- Tādi pūliņi tāpēc vien, lai noasinātu knābi, - Azira-l.ils prātoja.
- Paklau, - velns uzsvēra katru vārdu, - galvenais taču, ka tad, kad putniņš būs saknābājis kalnu putekļos, Jā. tad...
Azirafals atvēra muti, bet Kroulijs, it kā zinādams, ka dzirdēs repliku par putnu knābju un granīta kalnu izturību, nobēra:
- ... tad tu vēl nebūsi beidzis skatīties Mūzikas skaņas!
Azirafals sastinga.
- Un tev tas patiktu, - Kroulijs neatlaidās. - Tik tiešām patiktu.
- Mīļo draudziņ...
- Tev nebūs citas iespējas.
- Paklau.
- Debesīs valda bezgaumība.
- Bet...
- Nav neviena suši restorāna.
Eņģeļa pēkšņi nopietni sastingušajai sejai pārslīdēja sāpju ēna.
- Es nevaru neko atrisināt dzērumā, - viņš teica. - Man mazliet jāatgūstas.
- Man ari.
Abi saviebās, kamēr alkohols izgaisa no asinsrites, un tad apsēdās ērtāk, iztaisnoja muguras, Azirafals sakārtoja kaklasaiti.
- Es nevaru iejaukties dievišķajos plānos, - viņš no-ķērca.
Domīgi ieskatījies glāzītē, Kroulijs to piepildīja.
- Bet velnišķajos? - viņš pajautāja.
- Kā, lūdzu?
-Tas taču būs velnišķīgs plāns, vai ne? Mūsu roku darbs. Manējo.
- Nūja, un tomēr vispārējā dievišķā plāna sastāvdaļa, -Azirafals sacīja un mazliet augstprātīgi piebilda: - Tava puse spēj kaut ko izdarīt tikai globālā dievišķā plāna ietvaros.
- To tu gribētu gan!
- Nē, tur jau tā nelaime, - Azirafals dusmīgi noknak-šķināja pirkstus. - Nu, tas... Jums ir spilgta idioma. Būtība lietā.
- Lietas būtība.
-Jā, tieši tā.
- Nu... ja tu esi par to pārliecināts... - Kroulijs novilka.
- Es nešaubos.
Velna acis viltīgi nozibsnīja.
- Tātad tu nevari būt pārliecināts... izlabo mani, ja kļūdos... nevari būt pārliecināts, ka dievišķā plāna izjaukšana arī neietilpst dievišķīgajā plānā. Proti, tev ik uz soļa jāaizkavē ļaunums, pareizi?
Azirafals vilcinājās.
- Būtībā, jā.
- Ieraudzījis nekrietnību, tu iejaucies. Vai man taisnība?
- Visā visumā, jā. Īstenībā jau es mudinu iejaukties cilvēkus. Viņi paši jau nesaprot, vai zini.
- Tieši tā, tieši tā. Iltad tev tikai jāaizkavē. Cik man zināms, - Kroulijs iedegās, - piedzimšana ir tikai sākums. Galvenais jau ir audzināšana. Ietekme. Pretējā gadījumā bērns nekad neiemācīsies izmantot savus spēkus. - Viņš pieklusa un tad turpināja: - Nu, vismaz, kā plānots, ne.
- Protams, manējie neiebildīs, ja es tevi aizkavēšu, -Azirafals prātoja. - Nepavisam ne.
- Pareizi. Tad tu saņemsi uzslavu, - Kroulijs uzmundrinoši uzsmaidīja eņģelim.
- Bet kas notiks, ja bērnu neaudzinās Sātana garā? -eņģelis painteresējās.
- Iespējams, ka nekas. Varbūt viņš neko neuzzinās.
- Bet gēni...
- Nejauc iekšā ģenētiku! Kāds tur sakars? - Kroulijs iesaucās. - Ņemsim Sātanu. Radīts kā eņģelis, izauga par I.ielo Pretinieku. Paklau, ja jau runājam par ģenētiku, tikpat labi bērns var izaugt par eņģeli. Galu galā senos laikos viņa tēvs bija liels dūzis Debesīs. Teikt, ka puika izaugs par velnu tāpēc vien, ka par to kļuva viņa tēvs, ir tikpat ka apgalvot, ka pelei ar nogrieztu asti piedzims bezastains mazulis. Nē. Galvenais ir audzināšana! Vari man ticēt.
- Un bez sātaniskas ietekmes...
- Ļaunākajā gadījumā Ellei būs jāsāk viss no gala. Un tad Zeme iegūs vismaz vēl vienpadsmit gadus. Tas taču ir to vērts, vai ne?
Azirafals atkal izskatījās domīgs.
- Tu saki, ka bērns pats par sevi nav ļauns? - viņš lēni noprasīja.
- Potenciāli ļauns. Bet arī potenciāli labs, manuprāt. Milzīgs, spēcīgs potenciāls, kurš jāveido. - Kroulijs paraustīja plecus. - Starp citu, kāpēc mēs visu laiku runājam par labo un ļauno? Tie taču ir tikai pušu nosaukumi. Abi to zinām.
- Manuprāt, ir vērts pamēģināt, - eņģelis sacīja. Kroulijs uzmundrinoši pamāja.
- Tātad norunāts? - velns pastiepa roku.
Eņģelis to piesardzīgi paspieda.
- Noteikti būs interesantāk nekā pie svētajiem, - viņš atzina.
- Un beigās ari pašam bērnam būs labāk, - Kroulijs sacīja. - Mēs būsim tādi kā krusttēvi. Uzraudzīsim viņa ticības mācību, tā tu droši vien teiktu.
Azirafals staroja.
- Zini, man tas neienāca prātā, - viņš atzinās. - Krusttēvi. Piķis un zēvele...
- Nav jau nemaz tik slikti, - Kroulijs pamāja, - tikai jāpierod.
visi sauca viņu par skārletu. Tolaik viņa tirgoja ieročus, lai gan par to vairs nejūsmoja. Nevienā darbā Skārleta ilgi nenoturējās. Trīs četrus gadsimtus, ne ilgāk. Negribēja ierūsēt.
Mati viņai bija tīrā kastaņkrāsā - nedz rudi, nedz brūni, bet zaigoja kā tumšs, nospodrināts varš un krita līdz viduklim cirtās, kuru dēļ vīrieši bija gatavi nogalināt un nereti to arī darīja. Acis neparasti oranžas. Skārletai varētu dot divdesmit piecus gadus, un tieši tik viņai arī vienmēr bija.
Skārletas rīcībā bija sagrabējusi ķieģeļsarkana kravas mašīna, pilna ar dažnedažādiem ieročiem. Viņai piemita apbrīnojama spēja šķērsot jebkuru pasaules robežu. Šobrīd Skārleta brauca uz mazu Rietumāfrikas valstiņu, kur notika lokāls pilsoņu karš, lai piegādātu bruņojumu, kas veiksmes gadījumā pārvērstu konfliktu lielā pilsoņu karā. Diemžēl mašīna ceļā salūza, un viņa pati nespēja savest to kārtībā.
Jāpiebilst, ka Skārletai bija ķēriens uz mehānismiem.
Nu jau viņa bija pilsētas16 centrā.
Tā bija Kumbolalendas galvaspilsēta, kur afrikāņu lauta pēdējos trīstūkstoš gadus bija dzīvojusi mierā un saticībā. Trīsdesmit gadus valsts bija sera Hamfrija Klarksona īpašums, taču tajā nebija nekādu derīgo izrakteņu un tās stratēģiskā nozīme bija banāna vērtībā, tāpēc apbrīnojami ātri tika veicināta doma par savu valdību. Kumbolalenda, iespējams, bija nabadzīga un neapšaubāmi garlaicīga, tomēr mierīga vieta. Tāpēc nav brīnums, ka vietējās ciltis, kas dzīvoja cita citai līdzās laimīgi, jau sen bija pārkalušas zobenus lemešos, vienīgi 1952. gadā pilsētas skvērā bija izcēlies kautiņš starp iereibušu vēršu dzinēju un tikpat iereibušu zagli. Cilvēki par to runāja vēl tagad.
Skārleta, nogurusi tveicē, nožāvājās un atvēsinādamās pamāja ar platmali. Atstājusi nekam nederīgo kravas mašīnu uz ielas, viņa iegāja bārā.
Tur viņa nopirka alus skārdeni un, to iztukšojusi, uzsmaidīja bārmenim.
- Manai mašīnai vajag remontu, - Skārleta iesāka.
Vai nevarētu ar kādu sarunāt?
Bārmenis pasmaidīja, atklādams žilbinoši baltus zobus. Skārleta ar ātro alus izraušanu bija atstājusi uz viņu iespaidu.
- Vienīgi ar Nātanu, mis. Bet viņš nupat aizbrauca uz Kaondu paciemoties sievastēva fermā.
Skārleta nopirka vēl vienu alu.
- Vai zināt, kad Nātans atgriezīsies?
- Iespējams, nākamnedēļ. Varbūt pēc divām, mīļā kundze. Baigais slaists tas Nātans, vai ne?
Bārmenis pieliecās uz priekšu.
-Jūs ceļojat viena, mis? - viņš pajautāja.
- Varētu būt bīstami. Mūslaikos uz ceļa gadās visādi cilvēki. Slikti. Ne jau vietējie zēni, - viņš ātri piebilda.