Skārleta sarauca smalkās uzacis.
Neraugoties uz karstumu, bārmenis nodrebēja.
- Paldies par brīdinājumu, - Skārleta nomurrāja. Šķita, ka viņas balss aizlokās kā čūska garā zālē - tik tikko saredzama, kamēr garām nav nācis kas jauns un maigs.
Atvadoties piesitusi pie platmales, viņa izgāja laukā.
Skārletu dedzināja karstā Āfrikas saule, bet automašīna, piekrauta ar ieročiem, munīciju un kājnieku mīnām, nekustēja no vietas.
Viņa pārlaida mašīnai skatienu.
Uz jumta tupēja maitu lija. Kopā ar Skārletu tā bija ceļojusi trīssimt jūdzes. Putns klusi atraugājās.
Pametusi skatienu visapkārt, viņa ieraudzīja pāris sieviešu, kas pļāpāja uz ielas stūra. Krāsainu ķirbju kaudzes priekšā sēdēja nogarlaikojies tirgotājs, gaiņādams projām mušas. Putekļos laiski rotaļājās bērni.
- Pie velna, - Skārleta klusi teica. - Man tik un tā derētu atvaļinājums.
Bija trešdiena.
Piektdien no pilsētas vairs nekas nebija palicis pāri.
Līdz nākamajai otrdienai bija sagrauta Kumbolalendas ekonomika, gājuši bojā divdesmit tūkstoši cilvēku (ieskaitot bārmeni, kuru, uzbrūkot tirgus barikādēm, nošāva dumpinieki), ievainoti gandrīz simt tūkstoši. Skārletas daudzveidīgie ieroči bija izpildījuši savu uzdevumu, bet maitu lija - nomirusi no aknu cirozes.
Skārleta jau sēdēja pēdējā vilcienā, kas veda prom no valsts. Tiešām pēdējais laiks kaut ko mainīt. Pārlieku ilgi viņa jau bija tirgojusi ieročus. Gribējās kaut ko jaunu. Ar perspektīvu. Skārleta labi varēja iedomāties sevi kā žurnālisti. Tā būtu laba iespēja. Apvēdinājusi sevi ar cepuri, Skārleta sakrustoja garās kājas.
Mazliet tālāk vilcienā sākās kautiņš. Skārleta pasmaidīja. Viņas tuvumā vienmēr kāds kāvās, tiešām jauki.
seibls bija melnmatis ar melnu bārdu. Viņš tikko bija nolēmis dibināt korporāciju.
Šobrīd abi ar grāmatvedi baudīja dzērienus.
- Kā sastāv mūsu lietas, Frenij? - Seibls pajautāja.
- Līdz šim pārdoti divpadsmit miljoni eksemplāru. Vai spējat tam noticēt?
Viņi sēdēja restorānā Sešinieku virsotne, Piektās avēnijas 666. numura augšējā stāvā, Ņujorkā. Tas Seiblu viegli uzjautrināja. Pa restorāna logiem pavērās skats uz visu Ņujorku, bet Ņujorka nakts laikā redzēja milzīgu sarkanu ciparu 666, kas dega uz visām četrām ēkas sienām. Protams, tas bija tikai ēkas numurs. Ja sāktu skaitīt, viss sakristu. Tomēr gribējās pasmaidīt.
Seibls ar grāmatvedi bija atnākuši uz šejieni no maza, dārga un īpaši ekskluzīva Griničvilidžas restorāna ar visai avangardisku ēdienkarti: zaļo pupiņu pāksts, zirnītis un cāļa krūtiņas strēmelīte, viss gaumīgi sakārtots uz četrstūraina porcelāna šķīvīša.
Ideja par šādu restorānu Seiblam radās, pēdējo reizi viesojoties Parīzē.
Grāmatvede bija notiesājusi gaļu un dārzeņus piecdesmit sekundēs un atlikušo maltītes laiku skatījusies šķīvī, uz galda piederumiem, laiku pa laikam pievērsdamās citiem restorāna viesiem, it kā gribēdama apēst arī viņus, un tā tas arī bija. Seiblu tas varen uzjautrināja.
Viņš niekojās ar šampanieša glāzi.
- Divpadsmit miljoni, nu un kā? Izklausās labi.
- Lieliski!
- Tātad veidosim korporāciju. Laiks ķerties vērsim pie ragiem, vai ne? Manuprāt, Kalifornija derēs. Es gribu rūpnīcas, restorānus, itin visu. Izdevniecības darbu paturēsim, tomēr vajag dažādību. Pareizi?
Frenija pamāja.
- Izklausās labi, Seibl. Mums vajadzēs...
Sarunu pārtrauca ģindenis. Skelets bija tērpies Dior kleitā: šķita, ka iedegusī āda uz viņas galvaskausa smalkajiem kauliem tūlīt pārplīsīs. Ģindenim bija gari, blondi mati un ideāli uzkrāsotas lūpas. Uz tādu visas pasaules mātes varētu rādīt ar pirkstu un teikt bērniem: lūk, kas ar tevi notiks, ja neēdīsi zaļumus. Viņa izskatījās kā gaumīga, kustīga badacietēju palīdzības organizācijas reklāma.
Tā bija Ņujorkas supermodele ar grāmatu rokās. Viņa teica:
-Atvainojiet, mister Seibl, ceru, ka neiebilstat pret manu uzbāzību. Jūsu grāmata mainīja manu dzīvi - vai jūs, lūdzu, atvēlētu autogrāfu?
Modele lūdzoši skatījās viņā ar dziļi iekritušajām acīm zem krāšņi noēnotajiem plakstiņiem.
Seibls pieklājīgi pamāja un paņēma grāmatu.
Nebija brīnums, ka viņu pazīst, jo no greznā, gravētā vāka skatījās viņa paša tumšpelēkās acis. Grāmatas nosaukums bija Slaids ir skaists. Diēta bez ēdiena. Gadsimta diēta!
- Kā pareizi rakstāms jūsu vārds? - Seibls pajautāja.
- Šerrila. Divi r, i, viens l.
- Jūs man atgādināt kādu vecu, vecu draudzeni, - ātri, prasmīgi rakstīdams titullapā, Steibls teica. - Lūdzu. Priecājos, ka jums patika. Tiešām jauki satikt fanus.
Viņš ierakstīja:
Šerril!
Mērs kviešu par denāriju un trīs mēri miežu par denāriju. Ullu un vīnu tu nesamaitā! Atklāsmes grāmata 6:6.
Dr. Reivens Seibls.'
- Tas ir no Bībeles, - viņš paskaidroja.
Modele godbijīgi aizvēra grāmatu un atkāpās no galda, pateikdamās: viņš nezinot, ko tā viņai devusi, kā mainījusi dzīvi, tik tiešām...
Seiblam nebija medicīnas doktora grāda, kā viņš apgalvoja, jo viņa laikā vēl nebija universitāšu, taču viņš redzēja, ka modele ir tuvu bada nāvei. Šķiet, atlikuši vēl pāris mēneši. Diēta bez ēdiena. Atrisini savu svara problēmu uz visiem laikiem.
Frenija tikmēr dedzīgi klikšķināja klēpjdatoru, plānodama nākamo Seibla Rietumu pasaules ēšanas paradumu transformācijas posmu. Dators bija Seibla dāvana. Pasakaini dārgs, ļoti jaudīgs un neiedomājami plāns. Viņas priekšniekam patika plānas lietas.
- Pamatus varētu ielikt, nopērkot Eiropā Holdings Incorporated. Tad varēsim izmantot Lihtenšteinas nodokļu sistēmu. Ja novadīsim līdzekļus caur Kaimanu salām uz I.uksemburgu un tālāk uz Šveici, varēsim samaksāt par rūpnīcām...
Taču Seibls vairs neklausījās. Viņa domas kavējās pie mazā, smalkā restorāna. Savu mūžu nebija redzēts tik daudz izsalkušu bagātnieku vienuviet.
Seibls pasmaidīja godīgi un atklāti, pauzdams gandarījumu par profesionāli paveiktu darbu. Līdz galvenajam notikumam viņš galēja laiku, taču darīja to smalki. Laiku un dažkārt arī cilvēkus.
daži viņu sauca par Balto vai Tukšo, citi par Albīnu vai Kritaino, Miltaino, Veisu vai Sniegaino un vēl daudzos citos vārdos.
Viņam bija bāla āda, izbalējuši gaiši mati, gaišpelēkas acis. Uzmetot paviršu skatienu, šim cilvēkam varētu dot gadu divdesmit, un neviens ari lieku mirkli viņam neveltīja.
Pavisam neievērojams.
Atšķirībā no abiem kolēģiem viņš nespēja ilgstoši noturēties nevienā darbā.
Baltais bija strādājis vissaistošākajos darbos un visinteresantākajās vietās.
(Ari Černobiļas atomstacijā, Vindskeilā, Trīsjūdžu salā - vienmēr nenozīmīgos, necilos amatos.)
Viņš bija mazsvarīgs, taču vērtīgs darbinieks daudzās zinātniski pētnieciskās iestādēs.
(Piedalījies degvielas dzinēja, plastmasas un avārijas sviras projektu izstrādē.)
Baltajam viss gāja no rokas.
Reti kurš viņu ievēroja. Neuzbāzīgs, nemanāms. Ieskatoties varēja redzēt, ka cilvēks ar kaut ko nodarbojas, ir aizņemts. Varbūt viņš ar jums pat runāja. Tomēr misteru Balto bija viegli aizmirst.
Tolaik viņš kā naftas tankkuģa matrozis ceļoja uz Tokiju.
Kapteinis piedzēries gulēja savā kajītē. Vadību uzņēmās viņa pirmais palīgs. Otrais palīgs atradās kambīzē. Ar to pietika, lai kuģis peldētu pašgaitā. Neviens cits neko daudz līdzēt nevarēja.