Kroulijs nogrozīja galvu.
- Likšu aiz auss. Paklau, nu jau zēnam būtu laiks pakļaut pasauli saviem untumiem, veidot visu pa savam un tā tālāk. Vismaz jāmēģina. Vismaz neapzināti. Vai esi manījis ko tādu notiekam?
- Nē, bet...
- Šobrīd viņam jau vajadzētu mutuļot no apspiesta spēka. Vai tā ir?
- Neesmu ievērojis, tomēr...
- Pārlieku normāls, - Kroulijs bungoja ar pirkstiem pa galda virsmu. - Man tas nepatīk. Kaut kas nav, kā vajag. Taču nespēju saprast, kas tieši.
Azirafals pārlika Kroulija eņģeļkūkas šķēli savā šķīvī.
- Zēns vēl aug. Turklāt viņa dzīvi noteikti ietekmē Debesis.
Velns nopūtās.
- Jācer, ka viņš mācēs apieties ar elles suni, neko vairāk neteikšu.
Azirafals sarauca pieri.
- Elles suni?
- Vienpadsmitajā dzimšanas dienā. Vakarnakt saņēmu vēsti no Elles.
Ziņa pienāca Kroulija iemīļotās televīzijas programmas Zelta meitenes laikā.
Saruna ilga desmit minūtes, lai gan varētu iztikt ar pāris vārdiem. Kad sakari ar pekli beidzās, Kroulijs jau bija pazaudējis raidījuma pavedienu.
- Viņam atsūtīs elles suni, kas staigās blakus un sargās no ļaunuma. Lielāko, kāds vien ellē ir.
- Un neviens neievēros, ka pēkšņi uzradies milzīgs, melns suns? Kaut vai vecāki?
Kroulijs klusēdams piecēlās, uzkāpdams uz kājas bulgāru kultūras atašejam, kas dzīvi sarunājās ar Anglijas karalienes antīko lietu glabātāju.
- Neviens neko neparastu neievēros. Tā tas parasti notiek, manu eņģeli. Tikmēr jaunais Vorloks var darīt, ko vēlas, apzināti vai neapzināti.
- Un kad ieradīsies? Tas suns? Vai viņam ir arī vārds?
- Es jau teicu. Vienpadsmitajā dzimšanas dienā. Trijos pēcpusdienā. Tā izskatīsies visdabiskāk. Vārds jāizgudro pašam zēnam. Tas ir ļoti svarīgi. Citādi nebūs nekādas lēgas. Droši vien viņš nosauks to par Killeri, Teroru, Gangsteri vai Nakts klaidoni.
- Tu arī būsi turpat? - eņģelis bezkaislīgi pajautāja.
- Nepalaidīšu garām ne par ko pasaulē, - Kroulijs atbildēja. - Ceru, ka ar puiku nekas ļauns nenotiks. Tomēr man jāzina, kā viņš izturēsies, ieraudzījis suni. No tā kaut kas būtu jāsecina. Ceru, ka viņš suni padzīs vai vismaz nobīsies. Ja viņš tiešām iedos vārdu, ar mums ir cauri. Tad viņa rokās būs viss spēks, bet Armagedons jau klauvēs pie durvīm.
- Manuprāt, mēs tur satiksimies, - Azirafals teica, sūkdams vīnu, kas no skābena Beaujolais pēkšņi brīnumainā kārtā bija pārtapis tīri baudāmā 1875. gada Château Lafitee.
TRAŠDIENA
Karsta, tveicīga augusta diena Londonas centrā.
Vorloka vienpadsmitās dzimšanas dienas svinībās sanāca daudz viesu - divdesmit puišeļi un septiņpadsmit meitenītes. Turpat grozījās vīriešu bars, visi ar vienādi apgrieztiem gaišiem matiem, ģērbušies tumšzilos uzvalkos ar polsterētiem pleciem. Sagādnieku vienība sarūpēja augļu želejas, kūkas un bļodas ar čipsiem. Mašīnu rindas priekšgalā brauca antīks Bentley.
Lieliskos Hārviju un Vandu, kas bija specializējušies bērnu pasākumos, nogāza pēkšņs vēdera vīruss, bet viņu vietā tikpat kā no zila gaisa negaidīti uzradās burvju mākslinieks.
Katram ir savs, kaut mazs vaļasprieks. Neraugoties uz Kroulija stingro padomu, Azirafals vēlējās savējo likt lietā.
Ar savām brīnumainajām spējām eņģelis ļoti lepojās. Deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados viņš bija apmeklējis Džona Maskelaina studiju, kur gandrīz veselu gadu apguva roku veiklību, mācījās noslēpt delnā monētu un izcelt no cilindra trusi. Tolaik, kā viņam pašam šķita, veicās tīri labi. Taču, kaut gan Azirafalam pa spēkam bija triki, kas satriektu visas burvju mākslinieku aprindas, tomēr dzīvē viņš šos dabiskos dotumus neizmantoja. Tas bija liels trūkums. Tagad bija jānožēlo, ka treniņi pamesti novārtā.
Taču ar spējām ir tāpat kā ar riteņbraukšanu. Tās nevar aizmirst. Burvju mākslinieka mētelis gan bija mazliet apputējis, taču, kad to uzģērba, derēja kā uzliets. Atmiņā atausa pat vecais žargons.
Bērni vēroja Azirafalu ar trulu, nievājošu neizpratni. Velns aiz letes, ģērbies baltā viesmīļa tērpā, aiz kauna gribēja vai zemē ielīst.
- Jaunskungi un jaunkundzes, vai redzat manu apbružāto veco cilindru? Teiksiet, ka tāds jāmet atkritumos! Redziet, tajā nekā nav. Bet kas tad nu? Savādi! Mūsu pūkainais draugs, trusis Harijs!
- Tas bija jums kabatā! - aizrādīja Vorloks.
Pārējie bērni piekrītoši māja. Par ko gan viņš tos uzskatīja? Par bēbīšiem?
Atmiņā atausa Maskelaina padoms gadījumam, ja tevi ņem uz grauda:
Pārvērt visu muļķīgā jokā, āmurgalva, - es domāju tevi, mister Fel (tolaik Azirafals bija pieņēmis šo vārdu). Sasmīdini, un viņi tev piedos visu!
- Ak vai, jūs izgāzāt man triku ar cilindru, - Azirafals ķiķināja.
Bērni bezkaislīgi skatījās.
- No jums nekā nav, - Vorloks teica, - es taču gribēju multenes!
- Viņam taisnība, - pamāja meitenīte ar zirgasti. - No jums nekā nav. Jūs laikam esat pederasts.
Azirafals izmisīgi paskatījās uz Krouliju: cik nu viņš varēja spriest, Vorloks jau bija galīgi samaitāts, un, jo ātrāk parādīsies melnais suns, jo labāk. Visprātīgāk tagad būtu laisties lapās.
- Bet nu, jaunā paaudze, lūdzu jūsu uzmanību! Varbūt kādam atradīsies trīs pensu monēta? Nē, jauno cilvēk? Tad pameklējiet sev aiz auss!
- Man dzimšanas dienā bija multenes, - paziņoja meitenīte. - Un vēl es dabūju foršu lelli, šūpuļzirgu, tarkšķošo tanku...
Kroulijs smagi nopūtās. Bērnu ballītes acīmredzot nav domātas eņģeļiem. Ja tev ir kaut cik prātiņa, tad turies no tām pa gabalu. Azirafalam no kabatas izkrita trīs savienoti metāla gredzeni, un bērni spiedza ciniskā priekā.
Pametis skatienu atpakaļ, Kroulijs ieraudzīja galdu, apkrautu ar dāvanām. No plastmasas veidojuma viņā noskatījās divas actiņas.
Kroulijs pētīja, vai tajās nav sarkana atspīduma. Ar elles birokrātiem taču neko nevar zināt. Varbūt suņa vietā atsūtījuši kāmi?
Nūja, tiešām parasts kāmis. Laikam iejuties augstajā cilindru, bumbiņu un vingrošanas rīku kaudzē, kas lieti noderētu spāņu inkvizitoriem, ja tolaik būtu pieejama plastmasas ražošanas iekārta.
Velns iemeta skatienu pulkstenī. Viņš pat neiedomājās nomainīt bateriju, kas bija beigusies pirms trim gadiem un vēl darbojās. Divas minūtes pāri diviem.
Azirafals krita arvien lielākā izmisumā.
- Godātie skatītāji, vai kādam ir pa rokai kabatlakats? Nav?
Viktorijas laikmetā būtu grūti iedomāties cilvēku bez kabatlakata. Trikā vajadzēja no tā uzburt dūju, kas jau nepacietīgi knābāja eņģeļa rokas locītavu, un bez kabatlakata tas nebija iespējams. Eņģelis centās pievērst Kroulija uzmanību, taču nesekmīgi. Pēc tam viņš izmisīgi pamāja vienam no drošībniekiem, kas neveikli sarosījās.
- Paklausieties, jūs, glaunajā uzvalkā! Nāciet šurp! Pārbaudiet krūšu kabatu. Manuprāt, tur atradīsies smalks kabatlakats.
- Nē, ser, baidos, ka nebūs, - sargs, skatīdamies taisni uz priekšu, atbildēja.
Azirafals nervozi samirkšķināja acis.
- Esiet tik labs, paskatieties! Lūdzu.
Sargs iebāza roku kabatā un pārsteigts izvilka pelēkzilu lakatiņu ar mežģīņu maliņu. Azirafals uzreiz saprata, ka mežģīnes ir kļūda, jo tās aizķērās aiz sarga revolvera, kas griezdamies ielidoja tieši želejas bļodā.