Damjens - bērna antikrista vārds 1976. gada klasiskajā filmā “Zīme” ("Omen"). (Red. piez.)
10
Anatēma - baznīcas lāsts. (Red. piez.)
11
1832. gadā viņam gan bija jāpieceļas, lai aizietu uz tualeti.
12
Piezīme amerikāņiem un citiem svešzemniekiem: Miltonkīnsa ir jauna pilsēta, apmēram pusceļā starp Londonu un Birmingemu. Tā tika celta kā modema, attīstīta, veselīga un dzīvošanai patīkama vieta. Daudziem britiem tas šķiet ļoti uzjautrinoši.
13
Blakus Danam no rītiem līdz vakariem ir Ašera cilts daļa.
14
Kurš jau bija lolojis pāris domu šinī virzienā un, kad beidzot tās realizēja praksē, pavadīja pēdējos savas dzīves gadus Ņūgeitas cietumā.
15
Šis bija vēl viens ģeniāls gājiens no izdevēju puses, jo 1654. gadā Olivera Kromvela puritāniskais parlaments bija izsludinājis Ziemassvētkus ārpus likuma.
16
Pilsēta šajā gadījumā ir tikai nosaukums. Tā bija Anglijas lauku mazpilsētas vai, amerikāņu terminos runājot, tirdzniecības centra lielumā.
17
Warlock (angļu vai.) - burvis, zintnieks. (Red. piez.)
18
Vecā skola ir vakarskola netālu no Totenhemkortroudas. To vada padzīvojis aktieris, kurš jau kopš divdesmitajiem gadiem tēlojis neskaitāmus sulaiņus gan filmās, gan uz skatuves.
19
’ Viņš gan nepieminēja sifilisu.
Suns pa savam paraustīja plecus, taču tad sāka runāt viņa saimnieks, Visuma centrs, un visa uzmanība tika pievērsta viņam.
- Man būs suns, - saimnieks teica.
- Ej nu! Kā tu vari zināt, ka suns? Neviens tā nav teicis. Kā gan vari zināt, ja neviens nav teicis, ka tas būs suns? Tavs tētis žēlosies, ka apēd visu naudu.
- Un nograuž dzīvžogus, - trešā balss skanēja uzstājīgāk nekā pārējās.
Tā varētu runāt cilvēks, kas pirms plastmasas modeļa veidošanas ne tikai saskaita visas detaļas, kā teikts instruk-tijā, bet arī nokrāso tās un atstāj kārtīgi izžūt, un tikai tad ķeras pie konstruēšanas. Šo balsi no grāmatveža karjeras šķīra tikai daži gadi.
- Suņi neēd dzīvžogus, Venslij. Nav dzirdēts.
- Zarkukaini ēd. Baigi interesanti. Pārojoties tie viens otru ēd.
Iestājās dziļdomīgs klusums. Pielēkšojis tuvāk, suns saprata, ka balsis skan no bedres.
Kokos slēpās sens dolomīta karjers, nu jau ieaudzis ērkšķos un vīnogulājos. Lai gan vecs, tomēr tas nestāvēja dīkā. Krustām šķērsām vijās takas, bet gludie laukumi uz nogāzes liecināja, ka šo vietu regulāri izmanto skeitbor-disti, asu izjūtu cienītāji vai vismaz pārgalvīgi riteņbraucēji. Šur tur mētājās rievotas skārda plāksnes, zaros bija ieķērušies veci dēļi un karājās izplūkāti virves gabali.
Turpat rēgojās sens, izdedzis un sarūsējis piecdesmito gadu automobilis Triumph Herald Estate, noslīcis nātru jūrā.
Riteņu un sarūsējušu vadu jūklis iezīmēja lūžņu kapsētas vietu, kur dzīvi beidz lielveikalu ratiņi.
Bērniem te bija īsta paradīze, bet vietējiem pieaugušajiem - vienkārši bedre.
Caur nātru puduri suns redzēja četrus cilvēkus, kas karjera vidū sēdēja uz neatņemamā slepenu tikšanos atribūta - stiepļu kastēm, kādās parasti liek piena pudeles.
- Nevar būt!
- Var gan!
- Saderam, ka ne, - teica balss, kas, spriežot pēc tembra, piederēja meitenei.
Tajā skanēja gan šausmas, gan sajūsma.
- Ēd gan. Kad man bija seši gadi, redzēju ar savām acīm. Aizbraucot brīvdienās, man bija divi zarkukaini, atbraucot bija viens un resns.
- Muļķības! Ne jau zarkukaini, bet dievlūdzējs. Redzēju televīzijas raidījumā: liela mātīte aprija otru, ka nošņak-stēja vien.
Visi atkal apklusa.
- Ko tas dievlūdzējs īsti lūdz? - suņa saimnieks prasīja.
- Nezinu. Laikam to, lai nebūtu jāprecas, man šķiet.
Suns pagrieza aci pret spraugu pa pusei sabrukušajā
karjera žogā.
- Redzēsi, būs tāpat kā man ar riteni! Cerēju, ka dabūšu tādu ar septiņiem ātrumiem, izliekto rāmi un spico sēdekli, tumši violetā krāsā un tā tālāk, bet dabūju rozā. Ar grozu. Meiteņu riteni.
- Bet tu taču esi meitene, - viens no zēniem ieminējās.
-Tā ir dzimumu diskriminācija, tik tiešām. Dāvināt
meiteņu dāvanas tāpēc vien, ka esi meitene.
- Bet man būs suns, - pārliecināti sacīja saimnieka balss.
Saimnieks stāvēja, uzgriezis muguru, tāpēc suns nevarēja redzēt viņa seju.
- Nūja, viens no lielajiem rotveileriem, pareizi? - meitene dzēlīgi pajautāja.
- Nē, mans būs tāds, ar kuru var rotaļāties, - saimnieks atbildēja. - Ne jau liels.
... acs nātrēs strauji tuvojās zemei.
- ... bet gudrs, tāds, kas lien trušu alās, ar jocīgi ielocītu ausi. Parasts krancis. Augstākā labuma krancis.
Runātāji nedzirdēja klusu būkšķi karjera malā. Iespējams, ka tā bija strauja gaisa plūsma, kas ieplūda vakuumā, kurš bija radies, milzīgam sunim pēkšņi saraujoties. Beigās kaut kas nopaukšķēja, acīmredzot ieliecās auss.
- Un saukšu es viņu... - saimnieka balss teica, - saukšu...
- Kā? Kā tad tu viņu sauksi? - meitene gribēja zināt.
Suns gaidīja. Svarīgs mirklis. Vārda došana. Tad viņam
būs mērķis un noteikti pienākumi, sava identitāte. Suņa acis kvēloja tumši sarkanas, lai gan atradās pie pašas zemes. Nātrēs pilēja viņa slienas.
- Nosaukšu par Suni, - saimnieks paziņoja. - Labs vārds, un neviens nebrīnīsies.
Elles suns apstājās. Velnišķīgi sunisko smadzeņu dzīlēs viņš atskārta, ka notiek kas nelāgs, tomēr visas izjūtas aizēnoja pēkšņa mīlestība un paklausība saimniekam. Ej nu sazini, cik lielam viņam vajag būt?
Suns tipināja pretī savam liktenim.
Tomēr dīvaini. Lidz šim viņam bija nepārvarama tieksme klupt virsū cilvēkiem, bet tagad, neraugoties ne uz ko, gribējās nepārtraukti luncināt asti.
- un tu teici, ka tas ir viņš! - Azirafals vaimanāja, izklaidīgi notīrīdams pēdējo krēmkūkas gabalu no frakas atloka un beigās aplaizīdams pirkstus.
- Tas bija viņš, - Kroulijs atbildēja. - Kurš tad to zinās, ja ne es?
- Tad jau kāds būs pielicis savu roku.
- Nevienam citam gar to nav daļas! Tikai mums! Labajam un Ļaunajam. Vienai pusei vai otrai.
Kroulijs iebelza pa stūri.
- Tu pat iedomāties nevari, uz ko spējīgi tie tur, lejā, -viņš teica.
- Droši vien apmēram uz to pašu, ko tie tur, augšā, -Azirafals atbildēja.
- Beidz! Tavējie vismaz pazīst bezgalīgo žēlsirdību, -Kroulijs skābi izmeta.
- Tu saki? Vai kādreiz esi bijis Gomorā?
- Protams, - velns atbildēja. - Tur bija lieliska maza taverna, kurā varēja dabūt forši nogatavinātus dateļpalmu kokteiļus ar muskatriekstiem un citrona miziņu.
- Es runāju par to, kas notika pēc tam!
- Ak...
- Droši vien kaut kas atgadījās slimnīcā, - Azirafals prātoja.
- Diez vai. Tur taču bija tik daudz cilvēku!
- Kādi cilvēki? - Azirafals ledainā balsī jautāja.
- Manējie, - Kroulijs atbildēja. - Nu, ne gluži. Hm, nu, sātanisti.
Viņš centās runāt vienaldzīgi. Izņemot faktu, ka pasaule, bez šaubām, ir pārsteidzoši interesanta un abi gribēja baudīt dzīvi tajā, cik ilgi vien iespējams, eņģelis un velns reti par ko bija vienisprātis, taču abi nedomāja neko labu par cilvēkiem, kas viena vai otra iemesla dēļ pielūdz Tumsas princi. Krouliju viņi mulsināja. Rupji izturēties nevar, taču sajūta tāda, kā, teiksim, Vjetnamas kara veterānam, redzot kaimiņu ar brīvprātīgā sarga nozīmi komplektā ar pilnu kaujas uzkabi.