Turklāt sātanisti vienmēr ir nomācoši dedzīgi. Visa tā būšana ar ačgārno krustu, pentagrammām un gailēniem. Lielākā daļa velnu to nesaprata. Tas taču ir pilnīgi lieki. Lai kļūtu par sātanistu, pietiek ar apzinātu vēlēšanos. Sāta-nists var nodzīvot mūžu, nezinot, kas tā pentagramma ir, un nokautu gailēnu redzēdams tikai cāļa cepetī.
Starp citu, daži vecās skolas sātanisti būtībā bija jauki cilvēki. Runāja un izpildīja vajadzīgās kustības tieši tāpat ka viņu pretinieki, bet pēc tam gāja mājās un pārējās nedēļas dienas dzīvoja neuzkrītošā viduvējībā kā vienkārši cilvēki, pat nedomādami neko ļaunu.
Bet pārējie...
Daži, kas sauca sevi par sātanistiem, uzdzina Krouli-jam šermuļus. Ne jau viņu darbi vien, bet arī tas, ka visa vaina tika uzvelta ellei. Tādi spēj izperināt kādu atbaidošu ideju, ko velns neizdomās tūkstoš gados, kādu preteklību, kas var rasties tikai cilvēka smadzenēs. Bet pēc tam brēc, ka pie visa vainīgs velns, ar to izpelnoties tiesas līdzjūtību, lai gan velns neko tamlīdzīgu nedara. Nav vajadzības. Un to daži cilvēki nesaprata. Kroulijs uzskatīja, ka elle nav lielākais ļaunuma perēklis, tāpat kā debesis nav lielākais labestības avots - tās bija tikai pretinieces lielajā kosmiskajā šaha spēlē. Bet patiesākā labestība un baisākais ļaunums piemīt tikai cilvēka prātam.
- Ak tie sātanisti, - Azirafals nopūtās.
-Tiešām nesaprotu, kā to varēja sajaukt, - Kroulijs turpināja. - Es runāju par mazuļiem. Kas tur tik sarežģīts?
Aprāvies viņš neskaidri atcerējās sīko mūķeni, kuras izklaidība bija neraksturīga pat sātanistiem. Un vēl kaut kas. Kā pa miglu Kroulijs atcerējās arī pīpi un kamzoli ar līkloču rakstu 1938. gada gaumē. Vīrieti, kuram uz sejas bija rakstīts “laimīgais tēvs”.
Acīmredzot bija vēl trešais bērns.
Kroulijs pateica to Azirafalam.
- Neko vairāk jau neuzzināsim, - eņģelis nopūtās.
- Mēs zinām, ka bērns noteikti ir dzīvs, kaut tik vien, -velns atbildēja.
- Bet kā mēs to varam zināt?
- Vai tiešām tu domā, ka es te sēdētu, ja suns būtu atgriezies pazemē?
- Nūja, loģiski.
- Tātad mums atliek tikai meklēt, - Kroulijs turpināja. - Jāpašķirsta slimnīcas papīri.
Bentley dzinējs kāsēdams atdzīvojās, un automašīna metās uz priekšu, atmezdama eņģeli atpakaļ sēdeklī.
- Un pēc tam?
- Un pēc tam atradīsim bērnu.
- Un tad? - eņģelis aizvēra acis, jo Kroulijs strauji pagriezās gar stūri.
- Nezinu.
- Ak Dievs!
- Nūja. Vācies no ceļa, ķēms tāds, ar visu skūteri!
- Klau, vai tavējie būtu ar mieru piešķirt man patvērumu?
- Es tev gribēju jautāt to pašu - uzmanīgi, cilvēki uz ceļa!
- Ja esi uz ceļa, tad zini, kādu risku uzņemies! - Krou-lijs atbildēja, izdragādams starp stāvošu automašīnu un taksometru, kur varētu iespraukties labi ja plānākā kredītkarte.
- Skaties, kur brauc! Skaties! Starp citu, kur tā slimnīca bija?
- Kaut kur uz dienvidiem no Oksfordas.
Azirafals ieķērās auto panelī.
- Londonas centrā nedrīkst braukt ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā!
Kroulijs iemeta skatienu spidometrā.
- Kāpēc gan ne? - viņš brīnījās.
- Mēs taču nositīsimies! Priekšlaicīgi pāriemiesosi-mies! - Azirafals neveikli atbildēja, mazliet atslābdams. - Starp citu, tu vari nogalēt arī cilvēkus.
Kroulijs paraustīja plecus. Eņģelis tomēr nespēja iedzīvoties divdesmitajā gadsimtā, tāpēc nesaprata, ka Londonas centrā pa Oksfordstrītu mierīgi var atļauties braukt ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā un neviens pat neievēros. Vienīgi jānokārto, lai kāds negadās ceļā, un, tA kā pa šo ielu braukt ar tādu ātrumu nebija iespējams, nevienam neradās aizdomas.
Jebkurā gadījumā automašīnas bija labākas par zirgiem. Iekšdedzes dzinējs Kroulijam bija Dieva dāv -, debesu dāv -, labi, lielais laimests. Senos laikos darījumos varēja doties tikai melnos rumakos ar liesmojošām acīm un no pakaviem šķīstošām dzirkstelēm. Tāda velniem bija etiķete. Kroulijs parasti nespēja noturēties zirga mugurā, Jo neprata apieties ar dzīvniekiem.
Pie Čisvikas Azirafals sāka grābstīties pa cimdu nodalījumu.
- Kas tas par Velvet Underground? - viņš pajautāja.
- Tev nepatiks, - Kroulijs brīdināja.
- Ai, - eņģelis nevērīgi pamāja, - bī-bops.
- Zini, Azirafal, ja miljons cilvēkiem lūgtu raksturot moderno mūziku, neviens neteiktu bībopsl - velns nopūtās.
- Rau, te ir kas labāks. Čaikovskis, - Azirafals ielika kaseti atskaņotājā.
- Tev neies pie sirds, - Kroulijs nopūtās, - mētājas te jau vairāk nekā divas nedēļas.
Braucot garām Hītrovai, automašīnā sāka dunēt smagi ritmi.
Azirafals sarauca pieri.
- Es nezinu šo gabalu. Kas tas ir? - viņš jautāja. -Čaikovskis. Another One Bites the Dust, - Kroulijs
paskaidroja un, braucot garām Slauai, aizvēra acis.
Šķērsojot aizmigušo Čilternsu, viņi pavadīja laiku, klausoties Viljama Bērda We Are the Champions un Bēthovena I Want To Break Free. Tomēr nekas nebija labāks par Vona Viljamsa Fat-Bottomed Girls1.
mēdz teikt, ka velniem ir visskaistākie meldiņi.
Visā visumā jā. Taču vislabākie horeogrāfi ir debesīs.
rietumu pusē pletās Oksfordšīras līdzenums, kurā izklaidus mirdzēja gaismas, iezīmējot pa pusei aizmigušus ciemus. Godīgi brīvzemnieki tur devās pie miera pēc garas darbdienas, kurā rediģēja rakstus, piedāvāja finanšu konsultācijas vai veidoja datorprogrammas.
Tālāk, kalnā, spīdēja tādi kā jāņtārpiņi.
Visbaisākais divdesmitā gadsimta simbols ir teodolīts2. Uzstādīts klajā laukā, tas ziņo, ka sāksies tā Ceļa Papla-
Ilnāšana, gar kuru tiks būvētas divsimt ģimenes mājas, dabiski iekļaudamās ainavā.
Pēc tam parādās izpildes projekts.
Taču pat apzinīgākais mērnieks pusnaktī neko nemēra. Lai nu kā, bet teodolīts tur stāvēja, ar visām trim kājām dziļi iegrimis kūdrā. Ne pārāk daudziem teodolītiem redzē-siet augšmalā iespraustu lazdas zariņu, kristāla svārstus Un uz kājām iegravētas ķeltu rūnas.
Viegla brāzma purināja apmetni ap kalsnu augumu, kas regulēja ierīci. Apmetnis izskatījās smags, ūdensnecaurlaidīgs, ar siltu oderi.
Lielākajā daļā grāmatu par burvestībām teikts, ka raganas strādā kailas. Tas tāpēc, ka vairums šo grāmatu autoru ir vīrieši.
Jaunās sievietes vārds bija Anatēma Divaisa. Nevarētu teikt, ka viņa būtu satriecoši skaista. Sejas panti, ņemot katru atsevišķi, bija ārkārtīgi glīti, taču visā visumā šķita, ka tie salikti kopā no noliktavas steigā, kā pagadās. Viņas seju, iespējams, vislabāk raksturotu vārds pievilcīga, bet lietpratēji piebilstu žirgta, lai gan tāds apzīmējums vairāk atbilst piecdesmito gadu leksikai un tāpēc droši vien l/paliks.
Jaunām sievietēm tumšā naktī nevajadzētu staigāt vienām pat Oksfordšīrā. Taču jebkurš klaiņojošs maniaks, kas uzrunātu Anatēmu, zaudētu vairāk nekā tikai valodu. Viņa taču bija ragana. Tā kā raganas ir visumā saprātīgas, Anatēma daudz neticēja aizsargājošiem amuletiem un burvju vārdiem, vairāk paļaudamās uz pēdu garu maizes nazi, kuru nēsāja aiz jostas.