Mūsdienu hipotēzes apgalvo - ja Visums patiesi tika radīts un nesākās pats no sevis, kā līdz šim neoficiāli atzīts, tas noticis pirms desmit līdz divdesmit miljardiem gadu. Tātad - uzskata, ka Zemes vecums varētu būt četrar-pus miljardi gadu.
Taču šie dati nav pareizi.
Ebreju zinātnieki viduslaikos uzskatīja, ka Radīšana notikusi 3760. gadā pirms mūsu ēras. Savukārt grieķu ortodoksālie teologi domāja, ka tā notikusi jau 5508. gadā pirms mūsu ēras.
Bet arī šīs hipotēzes ir aplamas.
Arhibīskaps Džeimss Ašers (1580-1656) 1654. gadā izdeva Annales Veteris et Novi Testamenti (Vecās un Jaunās derības annāles), kurā apgalvoja, ka Debesis un Zeme radīta 4004. gadā pirms mūsu ēras. Viens no viņa asistentiem turpināja aprēķinus, līdz beidzot varēja uzvaroši paziņot, ka Zeme radīta 4004. gadā pirms mūsu ēras - svētdien, 21. oktobrī, precīzi deviņos no rīta, jo Dievam labpatīk strādāt agrā stundā ar svaigiem spēkiem.
Tomēr arī tas nebija precīzi. Pētnieks kļūdījās gandrīz par stundas ceturksni.
Ja runājam par fosilajiem dinozauru skeletiem, tas ir jociņš, kura jēgu paleontologi vēl nav atminējuši.
Līdz ar to izriet divi secinājumi.
Pirmkārt, Dieva darbība ir gaužām noslēpumaina, lai neteiktu - aplinkus maldinoša. Radītājs nespēlē kauliņus ar Visumu, bet nodarbojas ar paša izgudrotu neizskaidrojamu spēli, kas no citu spēlmaņu, proti, mūsu, perspektīvas salīdzināma ar iesaistīšanos neskaidrā, sarežģītā pokera paveidā, sēžot piķa melnā istabā ar tukšām kārtīm rokās, liekot uz bezgalīgām likmēm, kamēr krupjē neatklāj spēles noteikumus un visu laiku smaida.
Otrkārt, Zeme ir dzimusi Svaru zīmē.
Laikraksts Tadfield Advertiser savā horoskopu slejā todien, kad sākās mūsu notikumi, solīja:
S’! SVARI. 24. septembris-23. oktobris Iespējams nogurums, sajūta kā vāverei ritenī. Dedzīga vēlme risināt mājas un ģimenes jautājumus. Izvairieties no nevajadzīga riska! Liela loma draugam. Svarīgi lēmumi jāatliek uz nākotni, kad būs lielāka skaidrība.
Šodien raizes var sagādāt kuņģis, jāizvairās no salātu lietošanas. Palīdzība ieradīsies no negaidītas puses.
Viss bija pilnīgi pareizi, izņemot salātus.
NAKTS NEBIJA NEDZ TUMŠA, NEDZ VĒTRAINA.
Tā bija jābūt, bet laika apstākļiem ir savi likumi. Uz katru traku zinātnieku, kurš piedzīvo parocīgu vētru tieši tonakt, kad viņa diždarbs ir pabeigts un guļ uz akmens plāksnes, ir desmitiem dīkdieņu, kas sēž mierīgā, zvaigžņotā naktī, kamēr Igors2 ieskaita sev virsstundas.
Taču neļaujiet miglai (kurai sekoja lietus un temperatūras krišanās līdz pieciem grādiem virs nulles) maldināt jūs, ka viss bija mierīgi. Maiga nakts vien nenozīmē, ka neuzdarbojas ļaunie spēki. Tie stāv sardzē visu laiku. Un visur. Ļaunais nekad neguļ. Un tas ir galvenais.
Pa sagrauto kapsētu zagās divi stāvi. Divas ēnas: viena - uzkumpusi un drukna, otra - izkāmējusi un draudīga. Olimpiskie čempioni slapstīšanās mākslā. Ja Brūss Springstīns būtu ierakstījis dziesmu Dzimis, lai slapstītos, šos abus varētu likt uz albuma vāka. Miglā viņi slapstījās jau stundu, taču vajadzības gadījumā bija gatavi soļot un glūnēt līdz nakts beigām, neizsīkstot īgnajam ļaunumam, kas rītausmā beidzot izlauzīsies uz āru.
Pagāja vēl divdesmit minūtes, un tad viens no viņiem ierunājās:
- Sasodīts, man nav ko teikt! Viņam vajadzēja te būt jau pirms vairākām stundām!
Runātājs bija Hasturs. Elles hercogs.
mūsdienu pasaulei par daudz ko - kaut vai kariem, epidēmijām, negaidītiem auditiem - jāpateicas Sātana rokai, kas iejaucas cilvēces darīšanās. Tomēr demonoloģijas pētnieku sanāksmes arvien nonāk pie slēdziena, ka galvenais Nelabā sasniegums ir Londonas apvedceļš M25.
Uzskatīt sasodīto ceļu par ļaunumu tāpēc, ka tas ik dienu atnes neticami daudz upuru un dzen cilvēkus izmisumā, protams, ir maldi.
Patiesībā tikai dažiem planētas iemītniekiem ir zināms, ka M25 līkumi veido rakstu, kas senajā Mu melnās maģijas valodā nozīmē Lai dzīvo Lielais Nezvērs, Pasauļu Aprijējsl
Tūkstošiem automašīnu, kas ik dienu dūmodamas traucas pa serpentīna līkumiem, atstāj tādu pašu iespaidu kā ūdens, kas griež lūgsnu ratu, un izplata bezgalīgu, zemisku ļaunuma miglu, kas piesārņo metafizisko atmosfēru daudzu jūdžu rādiusā.
M25 bija viens no izcilākajiem Kroulija sasniegumiem, kas prasīja vairākus gadus, trīs datorvīrusus, divas ielaušanās un nelielu kukuli. Taču ar to nepietika, un kādā mitrā naktī viņam divas stundas nācās staignā zemē pārvietot atstarotāj stabiņus par dažiem niecīgiem, bet neticami nozīmīgiem metriem. Vērojot pirmo trīsdesmit jūdžu garo sastrēgumu, Kroulijs bija izbaudījis patīkamo apziņu par labi paveiktu nelabu darbu.
Par to viņš saņēma uzslavu.
Šobrīd Kroulijs brauca ar ātrumu simt desmit jūdzes stundā kaut kur austrumos no Slo. Viņā nebija nekā dēmoniska, vismaz klasiskajā izpratnē ne. Nedz ragu, nedz spārnu. Jāatzīst, ka salonā skanēja Best of Queen ieraksts, taču tas vēl ne par ko neliecināja, jo visas salonā atstātās kasetes apmēram divu nedēļu laikā pārvērtās par Best of Queen albumiem. Velna prātā nebija īpaši ļaunu nodomu. Īstenībā viņš dīki prātoja, kas īsti ir Moey un Chandon.
Kroulijs bija tumšmatis ar izteiktiem vaigu kauliem, kājās viņam bija čūskādas kurpes - vismaz izskatījās, ka tās ir kurpes, - mēle bieži vien dīvaini šaudījās. Aizmirsies velns šad un tad iešņācās.
Arī acis viņš bieži nemirkšķināja.
Kroulijs brauca ar melnu 1926. gada Bentley, kuram līdz šim bija tikai viens saimnieks, proti, viņš pats. Par saviem spēkratiem viņš rūpējās.
Aizkavējās viņš tāpēc, ka bija sajūsmā par divdesmito gadsimtu, kurā jutās daudz labāk nekā septiņpadsmitajā un neizsakāmi labāk nekā četrpadsmitajā. Viena no brīnišķīgākajām laika īpatnībām, kā apgalvoja pats Kroulijs, ir pastāvīga attālināšanās no četrpadsmitā gadsimta -Dievzemītes, atvainojiet par nesmalkjūtību, garlaicīgākā laikmeta. Par divdesmito gadsimtu to gan nevarēja teikt. Pēdējās piecdesmit sekundes atpakaļskata spogulī mirgoja zilas gaismas, un Kroulijs zināja, ka viņam seko divi vīri, kuri šo laiku vēlējās padarīt vēl interesantāku.
Viņš iemeta skatienu pulkstenī (pielāgotā dziļūdens nirējam, kurš niršanas laikā vēlētos uzzināt, cik ir pulkstenis divdesmit vienā galvaspilsētā).3
Riepām kaucot, Bentley pagriezās, uz stūra palēkdamies uz diviem riteņiem, un tad brāzās lejup pa lapām klāto brauktuvi. Zilās gaismas sekoja.
Kroulijs nopūtās, noņēma roku no stūres un pagriezies izdarīja pār plecu sarežģītu žestu.
Mirgojošā gaisma izdzisa tālumā: policijas automašīna apstājās, par pārsteigumu tās pasažieriem. Paceļot pārsegu un redzot, par ko pārvērties dzinējs, pārsteigums bija vēl lielāks.
Tikmēr kapsētā garākais velns Hasturs padeva cigaretes galu mazākajam, Liguram, kurš bija vēl vairāk pieredzējis glūņa.
- Redzu gaismu, - viņš teica. - Beidzot tas maitasga-bals ir klāt.
- Ar ko viņš brauc? - Ligurs prasīja.
- Automobilī - tie ir tādi kā rati bez zirga, - paskaidroja Hasturs. - Šķiet, pēdējo reizi, kad tur biji, tas vēl nebija izgudrots. Vismaz, kā saka, netika plaši pielietots.
- Toreiz priekšā sēdēja vīrs ar sarkanu karogu, - Ligurs atcerējās.