Выбрать главу

Zem muļķības un izdabāšanas kārtu kārtām viņa atklāja sevī Mēriju Hodžsu.

Izrādījās, ka iztulkot celtnieku tāmes un pievienotās vērtības nodokli ir tīri viegli. Aizgājusi uz bibliotēku un paņēmusi vairākas grāmatas, Mērija saprata, ka finanšu pasaule ir saistoša un viegli uztverama.

Viņa vairs nelasīja sieviešu žurnālus, kas raksta par romantiku un adīšanu, to vietā izvēloties tādus, kas informē par orgasmu, tomēr arī no tiem atteicās, atstādama prāta stūrītī piezīmi tādu piedzīvot (ja nu kādreiz noder), jo arī tie piedāvāja romantiku un adīšanu, tikai citā formā. Beigās viņa pievērsās izdevumiem, kas raksta par ekonomiskiem jautājumiem.

Ilgi domājusi, Mērija no kāda pārsteigta, augstprātīga Nortonas dīlera nopirka mazu datoru. Pēc rosīgas nedēļas viņa aizveda to atpakaļ. Ieraudzījis Mēriju ienākam veikalā, dīleris nosprieda, ka viņa nemāk iespraust kontaktdakšu, taču izrādījās, ka datoram nav blakusprocesora 387. Tik daudz viņš kā dīleris zināja - galu galā kā dīleris viņš zināja visādus garus vārdus -, taču sarunas gaitā ātri zaudēja vīzdegunību. Mērija Hodžsa bija paņēmusi līdzi vairākus žurnālus. Gandrīz visos virsrakstos bija minēts personālais dators, un daudzi raksti un kritiski apskati bija rūpīgi apvilkti ar sarkanu tinti.

Mērija lasīja par jaunā laikmeta sievietēm, nenojauzdama, ka pati bija piederējusi pie vecajām. Tomēr padomājusi nolēma, ka šādi virsraksti ir vienā kategorijā ar romantiku un adīšanu un orgasmiem, bet galvenais taču ir būt pašai - tik ļoti pašai, cik vien iespējams. No sākta gala viņai bija tieksme uz melnu vai baltu apģērbu. Bet tagad galvenais bija saīsināt svārku apakšmalu, paaugstināt papēžus un noņemt galvautu. .

Vienudien, šķirstīdama žurnālu, Mērija atklāja, ka valstī acīmredzot ir neremdināma prasība pēc milzīgām ēkām plašos laukumos, kuras vadītu cilvēki, kas saprot uzņēmēju pasaules vajadzības. Nākamajā dienā viņa pasūtīja vēstuļpapīru Tedfīldas muižas konferenču un Menedžmenta apmācības centram, spriezdama, ka pēc pasūtījuma saņemšanas jau zinās visu, kas vajadzīgs muižas pārvaldei.

Nākamajā nedēļā presē parādījās sludinājumi.

Viss izdevās lieliski, jo Mērija Hodžsa jau karjeras sākumā saprata, ka menedžmenta kurss nav sēdēšana slaidu projektora priekšā. Ar to vien nepietiks, jo mūsdienu uzņēmumi gaida daudz vairāk.

Un viņa par to gādās.

kroulijs noslīga zemē, ar muguru atbalstīdamies pret pieminekli. Azirafals jau vēkšpēdus gulēja rododendru krūmā, un uz viņa mēteļa pletās tumšs plankums.

Arī Kroulijs juta, ka viņa krekls kļūst mikls.

Tiešām smieklīgi. Lai nu kas, bet nāve šobrīd nekam nederēja. Vajadzēs skaidroties bez sava gala. Pie jauna ķermeņa tik viegli netikt, un priekšniecībai būs jāzina, kur palika vecais. Tas bija tikpat kā izlūgties pildspalvu no neiedomājami vīzdegunīga kancelejas preču pārdevēja.

Kroulijs neticīgi apskatīja savu roku.

Velniem piemit spēja redzēt tumsā, un viņa roka bija dzeltena. No tās plūda asinis dzeltenā krāsā.

Kroulijs uzmanīgi aplaizīja pirkstu.

Pēc tam viņš aizrāpoja pie Azirafala un aptaustīja viņa kreklu. Ja tas bija asiņu traips, tad gan dabas mātei viss sagājis šķērsām.

- Sāp gan, - nokritušais eņģelis vaidēja. - Trāpīja tieši zem ribām.

- Jā, bet vai tad tavas asinis parasti ir zilas? - Kroulijs pajautāja.

Azirafals atvēra acis, ar labo roku paberzēja krūtis un apsēdās. Pēc tam viņš sevi aptaustīja tikpat profesionāli kā Kroulijs.

- Krāsa? - Azirafals pajautāja.

Kroulijs pamāja.

- Nez kas tā par spēli? - eņģelis prātoja.

- Nezinu, - Kroulijs atbildēja, - es to sauktu par dumju ākstīšanos.

Pēc balss varēja noprast, ka viņš pats arī labprāt piedalītos, turklāt ar lielākiem panākumiem.

Tā tiešām bija spēle. Satriecoši jautra. Caur krūmiem pieliecies soļoja sagādes nodaļas vadītāja vietnieks Nai-džels Tompkinss, kura prātā liesmoja iespaidīgākās ainas no labākajām Klinta īstvuda filmām. Neticami, ka viņš bija uzskatījis menedžmenta vadību par garlaicīgu...

Lekcijas temats bija peintbola šautenes un to pielietojums. Tompkinss bija skatījies kolēģu sejās kā spogulī, redzēdams, ka neviens neatteiksies izmantot arī negodīgu iespēju, ja vien varētu palikt nesodīts. Ja tev saka, ka bizness ir džungļi, bet pēc tam ieliek tev rokās šauteni, tad jau pats par sevi saprotams, ka ierocis nav domāts tikai pretinieka krekla notašķīšanai ar krāsu. īsta trofeja būs virs kamīna pakārta biznesmeņa galva.

Lai nu kā, baumoja, ka United Consolidated darbinieks ievērojami uzlabojis savas karjeras izredzes, ātri un slepus iegāzdams tiešā priekšnieka ausī krāsas plunkšķi - priekšnieks pēc tam svarīgu sanāksmju laikā žēlojās par trokšņiem ausīs un beigās bija spiests veselības dēļ atkāpties no amata.

Tikmēr viņa kolēģi, citiem vārdiem sakot, tā paša pulciņa spermatozoīdi, centīgi apguva zinības, jo Industrial Holdings priekšnieka krēsls ir tikai viens un, iespējams, tiks lielākajam draņķim no visiem.

Protams, meitene ar mapīti no kadru daļas solīja, ka kursu mērķis ir nostiprināt vadības potenciālu, grupu sadarbību, iniciatīvu un tā tālāk. Kursanti vairījās cits no cita skatiena.

Līdz šim viss bija gājis kā smērēts. Kanoe brauciens pa krāčainu kalnu upi gādāja par Džonstonu (bungādiņas plīsums), bet pārgājiens Velsas kalnos - par Vaitteikeru (cirkšņu sastiepums).

Iegrūdis aptverē kārtējās krāsu bumbiņas, Naidžels klusi skaitīja uzņēmēja mantras: Piebeidz citus, pirms viņi piebeidz tevi. Nogalini vai ari nogalinās tevi. Vai nu beigas, vai tiec laukā no bedres. Izdzīvo piemērotākais. Lai man laba diena!

Viņš zagās uz pieminekļa pusi. Kroulijs un Azirafals, šķiet, neko nemanīja.

Pienācis klāt, Naidžels dziļi ieelpoja un pielēca kājās.

- Nu, sūdabrāļi, turie...iet...ties...

Viena pretinieka vietā sāka locīties baiss radījums. Tompkinss zaudēja samaņu.

Mirkli vēlāk Kroulijs atguva savu iemīļoto veidolu.

- Man tas derdzas, - viņš murmināja. - Bail, ka neaizmirstu, kā pārvērsties atpakaļ. Tā jau var sabojāt uzvalku.

- Man šķiet, ka ar tārpiem tu drusku pārspīlēji, - Azirafals miermīlīgi sacīja.

Eņģeļiem jāpieturas pie zināma ētikas kodeksa, tāpēc atšķirībā no Kroulija Azirafals pirka gatavu apģērbu, nevis gaidīja to nokrītam no debesīm. Un notrieptais krekls bija tiešām dārgs.

- Paskaties pats, - viņš teica, - tādus nemūžam neiztīrīt.

- Aizbur to projām! - velns deva padomu, pētīdams krūmus: vai tajos neslēpjas vēl kāds, kurš apgūst uzņēmējdarbību.

-Jā, bet es vienalga zināšu, ka tur bija traips. Pats saproti. Gribu teikt, prāta stūrītī, - eņģelis sūrojās un, pacēlis šauteni, to nopētīja. - Tādu gan es redzu pirmo reizi.

Atskanēja blīkšķis, un piemineklis zaudēja ausi.

- Jālaižas projām, - Kroulijs teica, - viņš nav viens.

- Dīvains ierocis, vai zini. Tiešām dīvains.

- Man šķita, ka tavējie ieročus nosoda, - Kroulijs teica un, izņēmis no eņģeļa tuklajām rokām šauteni, ieskatījās strupajā stobrā.

- Mūsdienās ir cits viedoklis, - Azirafals atbildēja.

- Apbruņojums piešķir svaru ētiskiem argumentiem, protams, ja vien tiek īstajās rokās.