Parakājies cimdu nodalījumā, velns uz labu laimi izņēma kaseti un ielika atskaņotājā. Mazliet mūzikas varbūt...
- Belzebul has a devil put aside for me, for me.'
- Tieši man, - murmināja Kroulijs, uz brīdi sastingdams.
Tad, aizžņaugti iekliedzies, viņš apklusināja mūziku.
- Varētu, protams, sarunāt kādu cilvēku, lai sameklē, -Azirafals prātoja.
- Ko tad? - Kroulijs izklaidīgi atsaucās.
- Cilvēki māk atrast viens otru. Darījuši to jau tūkstošiem gadu. Un bērns taču ir cilvēks. Tāpat kā... tu jau zini. Mūsu acīm viņš būs paslēpts, bet citi cilvēki varbūt... kaut kā sajutīs. Vai arī manīs to, ko mēs nevaram pat iedomāties.
- Nekas nesanāks. Viņš ir Antikrists ar savu... kā teikt, automātisku aizsardzību, saproti? Arī tad, ja pats to neapzinās. Cilvēkiem nebūs aizdomu. Pagaidām. Kamēr nav pienācis īstais laiks. Visas aizdomas noslīdēs no viņa kā ūdens no... lai nu no kā tas noslīd... - viņš aprāvās.
- Vai neko citu izgudrot nevari? Kaut ko labāku! - Azirafals purpināja.
- Nevaru.
- Nu tad nekā. Varbūt izdosies. Tikai nesaki man, ka tev nav ātrās reaģēšanas spēku. Es zinu, ka ir. Varbūt ievēros kādas pēdas.
-Ja mēs nespējam, ko var gribēt no citiem?
1 Teksts no grupas Queen dziesmas “Bohemian Rhapsody". (Red. piez.)
- Nu, visupirms jau viņi neliks cilvēkiem šaut vienam uz otru, nehipnotizēs cienījamas sievietes un...
- Labi jau labi. Taču cerību maz. Tici man, es zinu. Bet neko labāku tiešām nevaru izgudrot.
Kroulijs pagriezās uz šoseju, kas veda uz Londonu.
- Man ir savs aģentu tīkls, - mirkli klusējis, Azirafals paziņoja. - Sazarots pa visu valsti. Disciplinēts spēks. Es varētu viņus iesaistīt meklēšanā.
- Hm, man arī ir kaut kas tamlīdzīgs, - Kroulijs atzinās. - Tā jau ir, nekad nevar zināt, kad tie noderēs...
- Vajadzētu izsludināt trauksmi. Kā tev šķiet, vai mūsu vienības varētu sadarboties?
Kroulijs purināja galvu.
- Diez vai ies krastā, - viņš teica. - Politiski nav diez cik izglītoti.
- Tad satiksimies katrs ar savējiem un padomāsim, kas viņiem pa spēkam.
- Laikam jau vērts pamēģināt, - Kroulijs pamāja. - Lai gan neteikšu, ka man netrūkst citu darbu, Dievs vien zina, cik.
Brīdi viņš rauca pieri, bet tad uzvaroši iesita pa stūri un iesaucās:
- Pīle!
-Kas?
- Tikpat kā pīlei ūdens! No tām tas ūdens noslīd!
Azirafals dziļi ieelpoja.
- Neaizmirsti, ka tev jāskatās uz ceļu, - viņš nogurušā balsī sacīja.
Viņi brauca rītausmā, klausīdamies J. S. Baha Mesu si minorā ar solistu F. Merkūriju.
Kroulijam patika pilsēta mazā gaismiņā. Iedzīvotāji gandrīz visi strādāja kārtīgā darbā, un viņiem bija pamats te dzīvot, tāpēc astoņos no rīta nebija nevajadzīgas drūzmas, ielās valdīja klusums. Pie Azirafala antikvariāta uz šaurā ceļa stiepās divas dzeltenas “aizliegts novietot automašīnu” līnijas, taču, kad piebrauca Bentley, tās paklausīgi saritinājās.
- Tātad norunāts, - kad Azirafals paņēma mēteli no aizmugures sēdekļa, velns teica. - Uzturēsim sakarus. Labi?
- Kas tad tas? - Azirafals prasīja, paņēmis garenu, brūnu priekšmetu.
Kroulijs pašķielēja.
- Grāmata? - viņš teica. - Manējā tā nav.
Azirafals pāršķīra dažas sadzeltējušās lapas. Eņģeļa
prāta dzīlēs sāka šķindēt grāmatmīļa zvani.
- Droši vien jaunkundze aizmirsa, - viņš nesteidzīgi teica. - Neiedomājāmies pajautāt adresi.
- Paklau, man pietiek savu nepatikšanu. Ne prātā nenāk braukāt riņķī un atdot pazaudētas mantas, - Kroulijs atbildēja.
Azirafals uzšķīra titullapu. Labi, ka Kroulijs neredzēja viņa sejas izteiksmi.
- Tu taču katrā laikā vari aiziet uz pastu, - velns deva padomu, - ja tiešām jūti, ka tā vajag. Adresē to aptaurētai sievietei ar velosipēdu. Nekad netici sievietei, kas savu transportlīdzekli sauc ērmotā vārdā!
- Jā, jā, protams, - eņģelis atbildēja, taustīdamies pēc atslēgām.
Tās nokrita uz ietves. Azirafals pacēla, atkal izlaida no rokām, pacēla un steidzās uz durvīm.
- Tātad uzturam sakarus, norunāts? - Kroulijs sauca eņģelim nopakaļ.
Azirafals, kas jau grieza durvīs atslēgu, sastinga.
- Ko? Nūja. Jā. Jauki. Burvīgi, - viņš atbildēja un iegājis aizcirta durvis.
- Skaidrs, - nomurmināja Kroulijs, pēkšņi juzdamies bezgala vientuļš.
uz ieliņas zibsnīja luktura gaisma.
Atrast brūnu grāmatu starp brūnām lapām vai brūnā dīķa rāvā, uz brūnas zemes gaišbrūnā rītausmā tikpat kā nav iespējams.
Visas pūles bija veltīgas. Grāmatas te nebija.
Anatēma izmēģināja visus paņēmienus, kas tik ienāca prātā. Vispirms metodiski pārmeklēja zemi, pēdu pēc pēdas. Tad izbakstīja ērgļpapardes ceļmalā. Tad, šķietami vienaldzīgi pieslīdējusi dzīvžogam, viņa uzmeta tam paviršu skatienu. Viņa pat izmēģināja gājienu, par kuru katrs romantiskais nervs ķermenī brēca, ka tam jāizdodas: dramatiski padevusies, apsēdās un sāka pārmeklēt zemes pleķi, kur krita skatiens. Ja viss notiktu īstā stāstā, grāmata gulētu tieši tur.
Taču atkal nekā.
Tātad piepildījās ļaunākās nojautas: grāmata droši vien palika abu labvēlīgo divriteņa labotāju mašīnā.
Anatēmas prātā jau skanēja visu Agneses Nateres pēcteču smiekli.
Pat tad, ja viņi ir godīgi un grib grāmatu atdot, tad diez vai zaudēs laiku, meklēdami viņas mājiņu, kas tumsā ir tik tikko redzama.
Vienīgā cerība - diez vai viņi sapratīs, kas tā par grāmatu.
azirafalam, tāpat KĀ daudziem Soho tirgotājiem, kas specializējušies retu, ekspertus interesējošu grāmatu meklēšana, bija veikaliņa aizkulises, kurās atradās daudz ezoteriskākas lietas par saini Pircējam, Kurš Tiešām Zina, Ko Grib.
īpaši eņģelis lepojās ar pravietojumu grāmatām.
Tās bija galvenokārt pirmizdevumi.
Visas ar autogrāfu.
Eņģeļa īpašumā bija Ričards Niksons3, Čigāniete Marta, Ignācijs Sibilla un Vecais Otvels Bins. Nostradams bija ierakstījis: Manam vecajam draugam Azerafelam ar vislabākajiem novēlējumiem, Māte Šiptone bija aplējusi grāmatu ar kaut kādu dzērienu. Stūrī, hermētiski slēgtā kapsulā glabājās manuskripts ar krecelīgu Svētā Patmas Jāņa oriģi-nālrokrakstu (viņa Atklāsmes grāmata ir visu laiku labākais bestsellers). Azirafals uzskatīja, ka autors bija lāga zēns, vienīgi pārāk mīlēja dīvainas sēnes.
Azirafala kolekcijā trūka vienīgi Agneses Nateres Jauko un precīzo pravietojumu. Eņģelis iegāja istabā, turēdams to rokās kā dedzīgs filatēlists, kas tikko saņēmis no krustmātes kartīti ar Mauritius Blue pastmarku.
Šo grāmatu Azirafals vēl nekad nebija redzējis, taču daudz par to dzirdējis. Viņa kolēģi, proti, augsti kvalificēti speciālisti, kopskaitā ap divpadsmit, arīdzan. Šķita, ka Agneses sacerējums eksistē vakuumā, ap kuru jau gadsimtiem riņķo dīvaini nostāsti. Azirafals gan īsti nezināja, kā var riņķot ap vakuumu, bet tas jau nebija svarīgi. Hitlera dienasgrāmata līdzās Jaukajiem un precīzajiem pareģojumiem izskatītos kā gatavais viltojums.
Liekot dārgumu uz sola, eņģeļa rokas jau vairs tikpat kā netrīcēja. Uzvilcis ķirurga gumijas cimdus, Azirafals godbijīgi atšķīra pravietojumus. Viņš bija eņģelis, taču pielūdza arī grāmatas.
Titullapā Azirafals izlasīja: