JAUKIE UN PRECĪZIE AGNESES NATERES PRAVIETOJUMI
Mazliet mazākiem burtiem sekoja:
Jeb precīza vēsture no Šodienas līdz pat Pasaules galam Pēc tam mazliet lielākiem:
Pilna ar neparastiem brīnumiem un skaidrojumiem Viedo saprašanai
Atšķirīgā drukā:
Pilnīgāk nekā jebkurā citā izdevumā Mazākiem iespiedburtiem:
PAR SAVĀDAJIEM LAIKIEM, KAS MŪS GAIDA Mazliet izmisīgā kursīvā:
Un arī par visādiem brīnišķiem notikumiem Atkal lielākiem burtiem:
“Atgādina man labāko iz vecā Nostradama.” Ursula Šiftone
Pravietojumi bija sanumurēti, kopskaitā to bija vairāk nekā četri tūkstoši.
- Mieru, tikai mieru, - Azirafals zem deguna murmināja.
Iegājis virtuvītē, viņš pagatavoja kakao un pāris reižu dziļi ieelpoja.
Mazliet atguvies, eņģelis atgriezās un sāka lasīt.
Četrdesmit minūšu laikā viņš pat nepieskārās kakao tasei.
rudmate viesnīcas bAra stūri bija sekmīgākā kara reportiere pasaulē. Viņas pase bija uz Karmīnes Zigaiberes vārda, un viņa devās turp, kur karoja.
Nu. Apmēram.
Faktiski jau tā nemaz nebija, jo karš sākās tikai pēc rudmates vizītes.
Karmīne nebija pārāk pazīstama, ja nu vienīgi savās aprindās. Kad lidostas bārā satikās pieci seši kara reportieri, sarunas kā kompasa adata, kas vienmēr griežas uz Ziemeļiem, allaž pievērsās Mērčisonam no The New York Times, van Hornam no Newsweek, Anfortam no I. T. N. Kara reportieru ziņojumi par kara reportieriem.
Savukārt, kad Mērčisons, van Horns un Anforts saskrējās kleķa būdas drupās Beirutā, Afganistānā vai Sudānā, tad, brīdi pajūsmojuši cits par cita rētām un ierāvuši gra-ķīti, visi pēc kārtas stāstīja apbrīnas pilnas anekdotes par Rudo Zigaiberi no National World Weekly.
-Tā stulbā avīžele pat nenojauš, kas tai pieder, -Mērčisons mēdza teikt.
National World Weekly zināja gan: proti, kara reportiere. Cita lieta, ka neviens netika gudrs, ko ar tādu darīt tagad, kad viņiem tāda bija.
National World Weekly parasti ziņoja pasaulei, ka De-moinā kāds redzējis uz hamburgera parādāmies Kristus seju, kā arī to, ka Elviss Preslijs nesen manīts strādājam burgeru ēstuvē Demoinā un kāda Demoinas mājsaimniece, klausīdamās Preslija dziesmas, izārstējusies no vēža, ka vilkaču bari, kas apsēduši Rietumu rajonus, esot cēlo
Amerikas atklājēju sieviešu pēcteči, kuras izvarojis Sniega i ilvēks, bet Elvisu 1976. gadā esot paņēmuši atnācēji no Visuma, jo viņš bijis pārāk labs mūsu pasaulei.4
Tāds, lūk, bija National World Weekly, kas pārdeva četrus miljonus eksemplāru nedēļā, un kara reportieris viņiem bija vajadzīgs tāpat kā ekskluzīva intervija ar ANO ģenerālsekretāru5.
Tāpēc viņi dāsni maksāja Rudajai Zigaiberei, lai viņa dodas meklēt karu, un neuztraucās par biezajām aploksnēm ar pavirši uzrakstītu adresi, kuras viņa šad un tad sūtīja no visas pasaules, lai attaisnotu lielos tēriņus.
Redakcijai tas šķita pamatoti. Rudā, protams, nebija izcila kara reportiere, tomēr neapšaubāmi pievilcīga, un tas National World Weekly daudz ko nozīmēja. Viņa vienmēr rakstīja par apšaudēm, nepieminēdama politiskos cēloņus, turklāt pilnībā ignorēdama Cilvēku Intereses.
Dažkārt redakcija atdeva Rudās reportāžas pārrakstīšanai un rediģēšanai. (Kaujas laukā pie Riokonkorsas deviņgadīgajam Manuelam Gonzalesam parādījās Kristus un lika iet mājās, jo māte par viņu uztraucas. “Es zināju, ka tas ir Kristus," drosmīgais zēns stāstīja, “viņš izskatījās mats matā tāpat kā toreiz, kad parādījās uz manas brokastu kārbas.”)
Tomēr parasti National World Weekly Rudo lika mierā, sistemātiski metot viņas reportāžas papīrkurvī.
Mērčisons un van Horns, kā arī Anforts par to daudz neuztraucās. Vienu gan viņi zināja droši: ja kaut kur sākas karš, tad pirms tam tur noteikti redzēta mis Zigaibere.
- Kā viņa to dabū gatavu? - reportieri neticīgi prasīja cits citam. - Velns parāvis, kā viņai tas izdodas?
Visi saskatījās, zinādami: ja Rudā būtu automašīna, tad Ferrari. Tādas skaistules parasti pavada brūkošas trešās pasaules valstiņas korumpētos ģenerālisimusus, bet viņa turas kopā ar mums. Mums nu gan paveicies, vai ne?
Mis Zigaibere tikai smaidīja un izpirka kolēģiem dzērienu uz National World Weekly rēķina, vērodama, kā visapkārt sākas kautiņi. No viņas sejas nepazuda smaids.
Tik tiešām, viņas sūtība bija žurnālistika.
Tomēr neviens nevar iztikt bez atpūtas. Pēc vienpadsmit gadiem Rudā beidzot devās atvaļinājumā.
Viņa aizbrauca uz mazu Vidusjūras salu, kas pelnīja naudu ar tūrismu, un tas jau pats par sevi bija dīvaini. Rudā izskatījās pēc sievietes, kas uz salu, kura ir mazāka par Austrāliju, atbraukusi tāpēc vien, ka tā pieder viņas draugam. Un, ja kāds salinieks dzirdētu, ka pēc mēneša sāksies karš, viņš smietos un censtos jums pārdot pītu vīna grozu vai gliemežvāku glezniņu ar bērnu. Tā bija toreiz.
Bet tagad...
Sākās dziļa reliģioza un politiska ķilda par to, kurai no četrām cietzemes valstiņām sala piederot. Sabiedrība sašķēlās trijās frakcijās. Pilsētas skvērā tika sagrauta Svētās Marijas statuja. Ar tūrismu bija cauri.
Rudā Zigaibere sēdēja viesnīcas De Palomar del Sol bārā, sūkdama dzērienu, kas skaitījās kokteilis. Stūrī saguris pianists plinkšķināja klavieres, mikrofonā ķērca viesmīle ar parūku.
- Ā-ā-ā-ā, savulaik mums bija baltas smiltis ā-ā-ā,
baltas smiltis...
Un tad pa logu ielēca vīrietis ar nazi zobos, kalašņikovu vienā rokā, rokasgranātu - otrā.
- Gagudinu... - viņš iesāka un, izņēmis nazi no mutes, turpināja, - turku atbrīvošanas frakcijas vārdā pasludinu, ka viesnīca ir ieņemta!
Pēdējie divi uz salas palikušie atpūtnieki6 palīda zem galda. Nevērīgi izņēmusi no dzēriena ķirsi, Rudā ar spilgti sarkanajām lūpām lēni nosūca to no kāta. Dažiem vīriešiem pār muguru pārskrēja auksti šermuļi.
Pianists piecēlās un izņēma no klavierēm aizvēsturisku automātu.
- Viesnīcu jau ieņēmusi grieķu teritoriālā brigāde! -viņš iesaucās. - Viena lieka kustība, un jūs vairs neredzēsiet dienasgaismu!
Pie durvīm sākās rosība. Parādījās milzīgs vīrs ar melnu bārdu, smaidā atiezis zelta zobus un turēdams rokā īstu, lai arī vecmodīgu, karabīni. Viņam aiz muguras stāvēja bars tikpat milzīgu, taču ne tik iespaidīgi apbruņotu vīru.
-Viesnīca, savulaik stratēģiski nozīmīgs tūrisma punkts, gadiem simbolizēja turku-grieķu fašistisko imperiālismu, bet tagad pārgājusi itāļu-maltiešu karotāju īpašumā! - nodunēja viņa rupjā balss. - Nu jums visiem beigas!
- Muļķības! - pianists atbildēja. - Viesnīca nav stratēģiski nozīmīga. Vienīgi tai ir ārkārtīgi labi apgādāts vīna pagrabs!
- Viņam taisnība, Pedro, - teica vīrs ar kalašņikovu. - Tieši tāpēc jau manējie to gribēja. Ģenerālis Ernesto de Montoja teica tā: Fernando, līdz sestdienai karš būs galā, un zēni gribēs palīksmot. Ieteci viesnīcā De Palomar del Sol un paziņo, ka tā ieņemta, labi?
Bārdainis nosarka.
- Viesnīca ir stratēģiski svarīga, pie velna, Fernando Čianti! Es uzzīmēju smalku salas plānu, un tā ir pašā vidū, tāpēc, pie velna, ir stratēģiski svarīga! To es tev varu pateikt.