- Un visādas receptes, - Braiens nelikās mierā. - Kā pa jaunam izmantot krupja gaļas pārpalikumus.
- Aizveries! - Pipars neizturēja.
Braiens nosprauslojās. Venslijs par to gan dabūtu pa purslām, pa draugam. Taču zēni jau sen zināja, ka nerakstītais likums par draudzīgu izplūkšanos Piparam nav saistošs. Priekš vienpadsmit gadus veca skuķa viņa spēra un koda negaidīti un trāpīgi. Turklāt vienpadsmit gadu vecumā zēnus jau sāka satraukt tāda kā nojausma, ka roku palaišana pret veco labo Pipu var izraisīt zināmu saviļņojumu, kuram viņi vēl nebija gatavi, - un turklāt rada iespēju saņemt strauju, ašu sitienu, kas darītu godu jebkurai jaunai karatistei.
Tomēr jauki, ka viņiem ir Pipars. Ar lepnumu zēni atcerējās laikus, kad Speķazīle Džonsons ar savu bandu ņirgājās, ka viņi spēlējoties kopā ar skuķi. Pipars tad uzsprāga tādās dusmās, ka Speķazīles māte vakarā atnāca sūdzēties.8
Pipars tik milzīgu tēviņu uzskatīja par dabisku ienaidnieku.
Viņai bija īsi apgriezti rudi mati, seja nosēta ar vasar-raibumiem.
Pipara īstais vārds bija Pipina Galadriela Mūnčailda. To viņa saņēma svinīgā pasākumā, kas notika dubļainā ielejā ar trim slimām aitām un vairākām caurām polietilēna teltīm. Māte izvēlējas Pantigērdlas ieleju Velsā, uzskatīdama to par atgriešanos pie dabas krūts. Pēc pusgada, nogurusi no lietus, odiem, vīriešiem, teltis bradājošajām aitām, kas pilnībā noēda pirmo marihuānas ražu, un kopienas arhaiskā mikroautobusa, Pipara māte sāka atskārst, kāpēc cilvēce visas vēstures gaitā centusies attālināties no dabas, cik tālu vien iespējams. Par pārsteigumu saviem vecākiem, Pipara māte atgriezās Tedfīldā, nopirka krūšturi un, atviegloti nopūzdamās, iestājās sabiedrisko zinātņu kursos.
Ir tikai divas iespējas, kā sadzīvot ar tādu vārdu: Pipars izvēlējās otro. Trīs vīriešu kārtas pārstāvji to uzzināja četru gadu vecumā, pirmajā skolas dienā, rotaļu laukumā.
Zēni pajautāja, kā viņu sauc, un meitene bērnišķīgā naivumā pateica.
Pēc tam tikai spainis ar aukstu ūdeni izšķīra Pipinas Galadrielas Mūnčaildas zobus un Ādama Janga kurpes. Tika saplēstas Venslideila pirmās brilles, bet Braiena kamzoli vajadzēja lāpīt piecās vietās.
Tieši tad VIŅI sāka turēties kopā, un Piparu visi sauca par Piparu, izņemot miesīgo māti un Speķazīli Džonsonu ar piekritējiem, kas bija viena no divām bandām ciemā (drosmes uzplūdu brīdī, kad VIŅI atradās ārpus dzirdamības robežas).
Ādams sita papēžus pret režģu kastes malu, sēdēdams goda vietā un garlaikoti klausīdamies klaudzienos kā ķēniņš sava galma dīkajā tērzēšanā.
Viņš laiski košļāja stiebru. Bija ceturtdienas rīts. Priekšā garas brīvdienas, kas šķita bezgalīgas un tukšas. Vajadzēs tās kaut kā aizpildīt.
Sarunu Ādams laida gar ausīm kā sienāžu čīgāšanu, pareizāk sakot, kā izlūks, kas pēta sajauktas smiltis, meklēdams vērtīgā zelta atspīdumu.
- Mūsu svētdienas avīze raksta, ka valstī ir tūkstošiem raganu, - Braiens paziņoja, - kas pielūdz dabu, ēd veselīgu pārtiku un tamlīdzīgi. Tiešām nesaprotu, kāpēc viena nevarētu būt arī mūsu ciemā. Tur teikts, ka tās sēj valstī nesaprātīgu ļaunumu.
- Pielūdzot dabu un ēdot veselīgu pārtiku? - Vensli-deils brīnījās.
- Tā tur bija rakstīts.
VIŅI brīdi padomāja. Savulaik Ādams pierunāja VIŅUS visu pēcpusdienu ēst tikai veselīgu pārtiku. Beigās VIŅI nonāca pie slēdziena, ka veselīga pārtika ir laba, ja pirms tās esi kārtīgi paēdis.
Braiens pieliecās un sazvērnieciski nočukstēja:
- Un vēl viņas dejo bez apģērba, - viņš piebilda. - Dodas kalnos un uz Stounhedžu un tur dejo bez drēbēm.
Šoreiz klusums bija dziļdomīgāks. VIŅI bija sasnieguši to punktu, kad dzīves vagoniņš ticis līdz pirmajam straujajam pagrieziena punktam - pubertātei, un nu viņi lūkojās lejup uz bīstamo turpmāko trasi, pilnu ar noslēpumiem, briesmām un satraucošiem pagriezieniem.
- Mjā! - Pipars izdvesa.
- Ne jau mana krustmāte, - Venslideils pārtrauca sastingumu. - Noteikti ne. Viņa tikai grib parunāt ar manu krusttēvu.
- Bet viņš taču ir miris, - Pipars atgādināja.
- Krustmāte saka, ka viņš vēl kustinot glāzi, - Venslideils palika pie sava. - Mans tēvs gan teic, ka tieši glāzīšu kustināšanas dēļ viņš nomira. Nezin kāpēc krustmāte grib ar viņu sazināties, jo ar dzīvu daudz nerunāja.
- To sauc par melno maģiju, - Braiens paskaidroja. - Par to ir rakstīts Bībelē. Viņai tas būtu jābeidz. Dievam nepatīk melnā maģija. Un raganas. Par to var tikt ellē.
Uz režģu kastes-troņa notika laiska sagrozīšanās. Ādams grasījās runāt.
Iestājās klusums. Ādamu vienmēr bija vērts klausīties. Dziļi sirdī VIŅI zināja, ka bandā ir trīs, nevis četri biedri, un ka galvenais ir Ādams. Visi trīs bija ar mieru piedzīvot satrauktus, interesantus brīžus Ādama vadībā, nevis paši vadīt jebkuru citu grupējumu.
- Nesaprotu, kāpēc pasaule tā uzbrūk raganām, -Ādams teica savu vārdu.
Pārējie saskatījās. Izklausījās daudzsološi.
-Viņas noposta ražu, - Pipars atbildēja. - Gremdē kuģus. Zina, kurš būs karalis, un tā tālāk. Gatavo zāļu novārījumus.
- Mana māte arī lieto ārstniecības augus, - Ādams atbildēja, - un tavējā arī.
- Šie ir labie augi, - Braiens neparko negribēja zaudēt okultisma eksperta pozīciju. - Manuprāt, Dievam nav iebildumu pret piparmētrām vai salvijām. Pat muļķim skaidrs, ka tās ir nekaitīgas.
- Pietiek raganai uz tevi paskatīties, un tu saslimsi. To sauc par ļaunu aci. Paskatās, un tu esi slims, un neviens nezina, no kā. Vēl viņas taisa lelles, kas izskatās pēc cilvēka, sadur tajās adatas, un dūrumu vietās ieperinās slimība, - Pipars priecīgi stāstīja.
- Tagad jau vairs nekas tāds nenotiek, - Venslideils kā racionāli domājošs cilvēks secināja. - Mums taču ir zinātne, bet baznīca tika galā ar raganām, dedzināja tās uz sārta. To sauc par spāņu inkvizīciju.
- Manuprāt, tagad jāizpēta, vai tā, kas apmetusies Jasmīnu namiņā, ir ragana, un, ja ir, jāpaziņo misteram Pikersgilam, - Braiens sacīja.
Misters Pikersgils bija vikārs, ar kuru pēdējā laikā VIŅIEM bija domstarpības par vairākiem jautājumiem: VIŅI bija rāpušies īvē, kas auga baznīcas pagalmā, un iekustinājuši zvanu, bet pēc tam aizbēguši.
- Šaubos, vai ir likumīgi dedzināt citus cilvēkus sārtā, -Ādams turpināja. - Tad jau visi tā darītu.
- Ja tici Dievam, tad tā var, - Braiens nešaubījās, - un tad ari raganām nedraud elle, tāpēc, manuprāt, viņām vajadzētu būt pateicīgām, ja vien viņas visu kārtīgi saprata.
- Nevaru iedomāties, ka Pikijs kādu dedzinātu sārtā, -Pipars sacīja.
- Nezinu gan, - Braiens dziļdomīgi atbildēja.
- Nu ne jau tieši dedzina, - Pipars pavīpsnāja, - drīzāk jau viņš ziņo viņas vecākiem, lai paši nolemj - sadedzināt vai ne.
VIŅI pašūpoja galvas, nosodīdami garīdznieku bezatbildību. Pēc tam visi trīs nogaidoši palūkojās uz Ādamu.
Kā vienmēr, jo tieši viņa galvā dzima idejas.
- Varbūt tas jāuzņemas mums, - Ādams teica. - Kādam taču kaut kas jādara, ja visapkārt klīst raganas. Manuprāt, mums jāizstrādā raganu novērošanas plāns.
- Raganu uzraudzība, - Pipars piebilda.
- Nē, - Ādams salti izmeta.
- Bet mēs taču nevaram būt spāņu inkvizīcija, - Ven-slideils prātoja, - jo neesam spāņi.
- Varu saderēt, ka nav jābūt spānim, lai būtu spāņu inkvizīcija, - Ādams zināja teikt. - Tāpat kā skotu bruncīši vai amerikāņu hamburgeri. Vienīgi jāizskatās pēc spāņiem, un tad visi zinās, ka tā ir spāņu inkvizīcija.