kakao bija pārvērties stingā, brūnā masā, kas piepildīja pusi tases.
Zināmas aprindas bija gadsimtiem ilgi centušās izlobīt jēgu Agneses Nateres pravietojumos. Visā visumā tie bija ļoti inteliģenti cilvēki. Vissekmīgākā bija Anatēma Divaisa, kas ģenētiski Agnesei bija vistuvākā. Tomēr līdz šim neviens no pētniekiem nebija eņģelis.
Pirmais cilvēku iespaids, satiekot Azirafalu, bieži vien bija tāds: pirmkārt, anglis, otrkārt, inteliģents džentlmenis, treškārt, zilāks par pērtiķi, kas saņēmis smieklu gāzes devu. Divi no šiem pieņēmumiem bija aplami. Debesis nav Anglija, lai gan daži dzejnieki tā domā, bet eņģeļi ir bezdzimuma būtnes, ja vien paši neizvēlas būt par vīrieti vai sievieti. Tomēr inteliģence Azirafalam piemita, turklāt eņģeļa inteliģence, bet tā, ja ari nav īpaši augstāka kā cilvēkam, tomēr daudz plašāka un pārāka, ar tūkstošgadīgu pieredzi.
Azirafals bija pirmais eņģelis, kam piederēja dators. Lēts, gauss, viena plastmasa, bieži reklamēts kā ideāls risinājums mazam uzņēmējam. Azirafals dievbijīgi lietoja to grāmatvedībā, kas bija tik nevainojami precīza, ka nodokļu dienests viņu pārbaudīja piecas reizes svētā pārliecībā, ka uz Azirafala sirdsapziņas ir slepkavība.
Taču ar dažiem aprēķiniem netiek galā neviens dators. Azirafals ik pa brīdim uzkricelēja kaut ko uz lapiņas sev līdzās. Papīrs jau bija noklāts ar simboliem, kurus saprastu tikai astoņi cilvēki pasaulē. Divi no viņiem bija Nobela prēmijas laureāti, bet viens no atlikušajiem sešiem pastiprināti siekalojās, un viņam bija aizliegts dot asus priekšmetus, ka nenotiek kāda nelaime.
pusdienās anatēmai bija miso zupa. Ēzdama viņa pētīja kartes. Tedfīldas apkaime, bez šaubām, bija bagāta ar enerģētiskajām līnijām, ieskaitot tās, kuras atklāja slavenais mācītājs Votkinss. Bet, ja vien viņa nekļūdās, tagad tās bija izkustējušās no vietas.
Veselu nedēļu Anatēma bija darbojusies ar teodolīri/ un svārstu, vilkdama Tedfīldas oficiālajā zemes kartē punktiņus un bultas.
Bridi skatījusies, Anatēma paņēma flomāsteru un, ik pa brīdim ielūkodamās piezīmēs, sāka savienot enerģētiskās līnijas.
Radio bija ieslēgts, taču Anatēma klausījās tikai pa ausu galam, tāpēc neko daudz no ziņām nedzirdēja, tomēr daži pazīstami vārdi aizgāja līdz apziņai, liekot saausīties.
Viens runātājs bija tuvu histērijai.
- ... draudi darbiniekiem un sabiedrībai, - viņš teica.
- Cik lielā apjomā notikusi radioaktīvo vielu noplūde? -intervētājs prasīja.
Iestājās klusuma bridis.
- Es neteiktu, ka noplūde, - darbinieks skaidroja. - Tās nevis noplūda, bet uz laiku pārvietojās.
-Jūs gribat teikt, ka radioaktīvās vielas joprojām ir stacijā?
- Katrā ziņā mēs neredzam iespēju, ka tās varētu būt kaut kur citur, - skanēja atbilde.
-Jūs, protams, pieļaujat, ka tas varētu būt teroristu darbības rezultāts?
Atkal klusums. Un tad atbildētājs tāda cilvēka toni, kuram saruna acīmredzot ir līdz kaklam un kurš gatavojas atmest visam ar roku un pievērsties putnkopībai, teica:
- Kā tad citādi! Vienīgi jāatrod teroristi, kam pa spēkam slepeni aizvest visu kodolreaktoru, kamēr tas vēl darbojas. Tā svars ir ap tūkstoš tonnām, augstums četrdesmit pēdas. Šiem teroristiem jābūt milžiem. Varbūt gribat viņiem piezvanīt, ser, un uzdot savus jautājumus viņiem -šajā pašā augstprātīgajā, apsūdzošajā toni?
- Bet jūs teicāt, ka spēkstacija joprojām ražo elektrību, - intervētājs sēca.
- Tas tiesa.
- Bet vai tad bez reaktora tas iespējams?
Pat radio, šķiet, bija redzams stacijas darbinieka neprātīgais smīns, tāpat ari pildspalva, notēmēta uz pārdodamo fermu sleju žurnālā Putnkopības Pasaule.
- To mēs nezinām, - viņš atbildēja. - Cerams, ka jūs, BBC prātvēderi, mums pateiksiet.
Anatēma pameta skatienu lejup uz karti.
Viņa bija uzzīmējusi galaktiku vai arī labi saglabājušās zīmes uz ķeltu monolīta.
Enerģētiskās līnijas pārvietodamās veidoja spirāli.
Centrs, pat pieļaujot kļūdas iespēju, atradās Tedfīldā.
pāris tūkstoš jūdžu tālāk, gandrīz tajā pašā laikā, kad Anatēma pētīja spirāles, trīssimt asu dziļumā uz sēkļa uzskrēja un avarēja atpūtas kruīza kuģis Morbili.
Kapteinim Vinsentam galva sāpēja ne par to vien. Bija jāsazinās ar kuģa īpašniekiem, taču mūsdienu datorizētajā pasaulē saimnieki mainījās vai katru dienu, pat stundu, un kapteinis nezināja, kam šobrīd kuģis pieder.
Galvenā nelaime bija datori! Kuģa dokumentācija bija datorizēta, tāpēc tas acumirklī varēja mainīt karogu uz tādu, kāds nu bija izdevīgāks. Ari navigācija bija datorizēta: kuģa koordinātas tika noteiktas ar satelīta palīdzību. Kapteinis Vinsents bija pacietīgi skaidrojis saimniekiem, lai kas tie būtu, ka pārsimt kvadrātmetru skārda un kaste ar kniedēm atmaksātos labāk, taču saņēma atbildi, ka viņa ieteikums neatbilstot aktuālo izmaksu un ieguvumu prognozēm.
Kapteinim Vinsentam bija smagas aizdomas, ka, neraugoties uz elektronisko aprīkojumu, kuģis būtu vērtīgāks zem, nevis virs ūdens, un, iespējams, ieies navigācijas vēsturē kā vislabāk aprīkotais vraks.
Līdz ar to sanāca, ka arī viņš pats ir vērtīgāks miris nekā dzīvs.
Kapteinis klusi sēdēja pie rakstāmgalda, šķirstīdams starptautisko jūrniecības kodu sarakstu, kura sešsimt lapas saturēja īsus, koncentrētus ziņojumus, paredzētus pārraidīšanai, informējot par jebkuru notikumu visās pasaules jūrās iespējami precīzi un, galvenais, lēti.
Viņš grasījās ziņot: Kuģojām SSVV, 33°N 47° 72'W. Pirmais palīgs (iespējams, atceraties, tika pieņemts darbā Jaungvinejā, neraugoties uz maniem iebildumiem, iespējams, kanibāls), ar žestiem rādīja, ka kaut kas nav kārtībā. Acīmredzot naktī bija ievērojami pacēlusies okeāna gultne. Uz tās redzamas neskaitāmas būves, tostarp daudzas - piramīdu formā. Esam iestrēguši vienas tādas būves pagalmā. Dažas statujas izskatījās visai nepatīkamas. Uz klāja parādījās draudzīgi vecīši garos tērpos un akvalangos - šie priecīgi iejuka starp atpūtniekiem. Pasažieri domā, ka to organizējām mēs. Lūdzu jūsu padomu.
Kapteiņa rādītājpirksts lēni slīdēja lejup pa lapu, līdz apstājās pie vecajiem labajiem starptautiskajiem kodiem, kas bija sacerēti pirms astoņdesmit gadiem. Cilvēki tolaik bija kārtīgi apsvēruši visas iespējamās kuģotāju nepatikšanas.
Paņēmis pildspalvu, viņš pierakstīja klāt: XXXV QWX.
Tulkojumā tas nozīmēja: Esmu atradis pazudušo Atlan-tīdas kontinentu. Galvenais priesteris tikko uzvarēja kauliņu spēlē.
- SASODĪTS, NEVAR BŪt!
- Sasodīts, var gan!
- Nav, tu taču pats zini!
- Sasodīts, ir!
- Nav gan. Ja ir, ko teiksi par vulkāniem? - iztaisnojis muguru, Venslideils uzvaroši uzlūkoja pārējos.
- Vulkāniem? - Ādams atkārtoja.
- Lava taču nāk no Zemes dzīlēm, kur ir neiedomājama svelme, - Venslideils skaidroja. - Redzēju raidījumā. Dei-vids Otenboro taču nemelos.
Pārējie skatījās uz Ādamu. Nudien kā tenisa spēlē.
Teorija par Zemi ar dobu centru neraisīja vajadzīgo atsaucību. Venslideila aceņu zibšņos bīstami svārstījās apburošā teorija, kas bija izturējusi tādu dižgaru kā Sai-russ Reds Tīds, Bulvers-Litons un Ādolfs Hitlers pārbaudi.
- Es taču neteicu, ka tā ir pavisam tukša, - Ādams taisnojās. - Neviens jau to neapgalvo. Iespējams, ka kaut kur pa vidu ir vieta lavai, naftai, akmeņoglēm un Tibetas tuneļiem. Bet tālāk ir dobums. Tā cilvēki uzskata. Pie Ziemeļpola ir caurums, pa kuru ieplūst gaiss.