Kroulijs norija siekalas.
- Liels paldies, kungs! - viņš teica.
MĒS TEV TIEŠĀM TICAM, KROUUJ.
- Paldies, kungs.
TAS IR SVARĪGI, KROUUJ.
- Zinu jau zinu.
TAS IR UELS DARBS, KROUUJ.
- Atstājiet to manā ziņā, kungs.
TAS IR MŪSU UZDEVUMS, KROUUJ, JA KAS NOIES GREIZI, SMAGI CIETĪS VISI IESAISTĪTIE, ARĪ TU, KROUUJ, SEVIŠĶI JAU TU.
- Sapratu, kungs.
TŪLĪT SAŅEMSI INSTRUKCIJAS, KROULIJ.
Viss pēkšņi kļuva skaidrs kā uz delnas. Pretīgi. Varēja taču pateikt, nevis pēkšņi iešļākt tieši viņa smadzenēs salto informāciju. Tagad būs jābrauc uz vienu noteiktu slimnīcu.
- Būšu tur pēc piecām minūtēm, kungs, tā nav problēma.
LABI. I see a little silhuetto of a man, scaramouche scara-mouche, will you do the fandango...'
Kroulijs iebelza pa stūri. Līdz šim viss bija viņa rokās, gadsimtiem ilgi viss bija noticis pēc viņa prāta. Bet tā jau ir. Tu domā, ka esi kalna virsotnē, un tad pēkšņi tev uzgrūž uz pleciem Armagedonu. Lielo kauju, pēdējo cīņu, Debesis pret Elli, trīs setos, pēdējais Kritiens, līdz pēdējam elpas vilcienam. Tā, lūk. Pasaules vairs nebūs. Redz, ko nozīmē Armagedons. Nebūs nekā. Vienīgi bezgalīgas Debesis vai bezgalīga Elle - atkarībā no tā, kas uzvarēs. Ej nu izzīlē, kas būtu ļaunāk.
Teorētiski, protams, ļaunākais iznākums būtu Elle. Taču pietika aizdomāties, un kļuva skaidrs, ka Debesīm bija šis tas kopīgs ar Elli. Piemēram, ne tur, ne tur nevar dabūt kārtīgu dzērienu. Turklāt garlaicība Debesīs ir gandrīz tikpat neciešama kā satraukums Ellē.
Bet Kroulijam nebija izvēles. Nevar taču vienlaikus būt par velnu un lepoties ar brīvo gribu.
I will not let you go (let him go)...2
Labi gan, ka tas nebūs šogad. Būs mazliet laika nokārtot vienu otru lietu. Visupirms būs jātiek vaļā no gadiem vāktajiem uzkrājumiem.
Teksts no grupas Queen dziesmas “Bohemian Rhapsody”. (Red. piez.)
Interesanti, kas notiktu, ja apstātos uz tumšā, mitrā un tukšā ceļa, paņemtu grozu un sāktu to griezt riņķi arvien ātrāk un tad palaistu vaļā, un...
Kaut kas baiss, bez šaubām.
Kroulijs savulaik bija eņģelis. Viņš nebija domājis KRIST, vienkārši bija sapinies ar nepareizajiem cilvēkiem.
Automašīna traucās tumsā, lai gan degvielas līmeņa rādītājs stāvēja uz nulles. Nu jau vairāk nekā sešdesmit gadu. Nav peļami būt velnam. Nevajadzēja pirkt degvielu. Bāku Kroulijs uzpildīja tikai vienreiz, 1967. gadā, lai bez maksas saņemtu Džeimsa Bonda stila uzlīmi priekšējam stiklam, kas imitēja lodes caurumu. Toreiz viņam tā gluži labi patika.
No groza uz aizmugures sēdekļa atskanēja raudas -sirēnai līdzīga jaundzimušā taurēšana. Spalga. Bez vārdiem. Sena kā pati pasaule.
misters jangs uzskatīja, ka slimnīca ir tīri jauka. Ja tajā nebūtu mūķeņu, tā būtu arī klusa.
Tomēr mūķenes viņam patika. Ne jau tāpēc, ka misters Jangs būtu fanātisks katolis vai tamlīdzīgi. Nē, ja runājam par izvairīšanos no baznīcas apmeklēšanas, tad vienīgā, no kuras viņš aukstasinīgi vairījās, bija Svētās Cecīlijas un Visu Eņģeļu baznīca (nebūt ne anglikāņu dievnams), bet atteikties no citām viņam nenāca ne prātā. Visās citās valdīja viena un tā pati nepatīkamā grīdu spodrinātāja smarža, domāta zemākajai kārtai, un mazliet aizdomīgais vīraka smārds augstākajai kārtai. Dziļi savas dvēseles klubkrēslā misters Jangs zināja, ka Dievu šis viss mulsina.
Misteram Jangam tiešām patika, ka apkārt staigā mūķenes, tāpat kā viņam patika redzēt Pestīšanas armiju.
Tādā gaisotnē šķita, ka viss ir kārtībā un cilvēki kaut kā notur zemeslodi uz ass.
Ar Svētās Berilas čalotāju ordeni4 misters Jangs sadarbojās pirmo reizi.
Ar mūķenēm Deirdre bija iepazinusies nejauši, pildot kādu no saviem pienākumiem - iespējams, to, kas saistījās ar nepatīkamu dienvidamerikāņu cīņu pret citiem nepatīkamiem dienvidamerikāņiem un priesteriem, kuri, pametuši novārtā savus tiešos pienākumus, piemēram, dievnamu uzkopšanu, kūdīja vienus pret otriem.
Lieta bija tāda, ka mūķenēm nav jārunā. Viņas ir kā radītas klusumam tāpat kā tās spicās lietiņas telpās, kurās pārbaudīja elektroniku, - tā vismaz misteram Jangam šķita. Viņām nebija jātarkšķ bez apstājas.
Misters Jangs iestūķēja pīpē tabaku - nu, to, ko sauc par tabaku, jo, viņaprāt, šajos laikos tādu vairs neatrast, -un sāka prātot, kas notiktu, ja viņš pajautātu mūķenei, kur ir vīriešu tualete. Droši vien tad pāvests atrakstītu tev bargu vēstuli vai tamlīdzīgi. Neveikli sagrozījies, misters Jangs iemeta skatienu pulkstenī.
Viens gan bija skaidrs: mūķenes bija kategoriski aizliegušas viņam piedalīties dzemdībās. Protams, savu vārdu teica ari Deirdre. Jau atkal viņa bija kaut ko salasījusies. Viens bērns viņiem jau bija, un tad viņa pēkšņi paziņoja, ka šī būšot līksmākā kopējā pieredze, kāda vien diviem cilvēkiem iespējama. Lūk, kas notiek, ja atļauj sievai pasūtīt laikrakstus pēc sava prāta. Misters Jangs neuzticējās izdevumiem, kuru viduslapās bija virsraksti Dzīves stils vai Tava izvēle.
Misters Jangs, protams, neiebilda pret līksmām kopējām pieredzēm. Līksmas kopējas pieredzes viņš atbalstīja. Pasaulei varbūt tādas vajadzētu vairāk. Tomēr viņš nepārprotami paziņoja, ka šoreiz līksmā kopējā pieredze Deirdrei būs jāpiedzīvo vienai.
Mūķenes tam piekrita. Viņuprāt, tēvam tādā pasākumā neesot jāpiedalās. Misters Jangs prātoja, ka varbūt viņas domā - tēvam vispār nekur nav jāpiedalās.
Sastūķējis tā saukto tabaku pīpē, misters Jangs nikni paskatījās uz apmeklētāju zāles durvīm ar plāksnīti, kas vēstīja, ka viņa paša ērtību dēļ nav ieteicams smēķēt. Jā, savu ērtību labad viņš izies laukā uz lieveņa. Ja vēl viņa paša ērtībām atrastos krūmi, kur omulīgi paslēpties, būtu pavisam labi.
Misters Jangs gāja pa tukšajiem gaiteņiem uz priekšu līdz durvīm, kas veda laukā uz lietus šaustītu pagalmu ar daudzām kārtīgām atkritumu tvertnēm.
Nodrebinājies viņš saņēma plaukstās pīpi, lai to iedegtu.
Ar sievām, sasniedzot zināmu vecumu, tā notika. Pēc divdesmit pieciem mierīgiem gadiem viņas pēkšņi sāk trakot, veic robotiskus vingrojumus, valkā sārtas zeķes bez pēdām un sāk apsūdzēt vīru par to, ka viņām nekad nav bijis jāstrādā. Jādomā, pie visa vainīgi hormoni.
Pie atkritumu tvertnēm pieslīdēja liela, melna automašīna. No tās lietutiņā izlēca jauns cilvēks melnās brillēs ar tādu kā bērna šūpuli un zagās uz ieeju.
Misters Jangs izņēma no mutes pīpi.
- Jūs aizmirsāt izslēgt ugunis, - viņš laipni aizrādīja.
Svešinieks uzmeta viņam tukšu skatienu, it kā gaismas
būtu pēdējais, par ko uztraukties, un pavirši pamāja uz automašīnu. Lukturi nodzisa.
- Parocīgi gan, - misters Jangs teica. - Infrasarkanie stari, vai ne?
Mazliet dīvaini, bet svešais nešķita izmircis. Un arī šūpulis nebija tukšs.
-Jau sākās? - viņš pajautāja.
Misters Jangs jutās mazliet lepns, ka viņā uzreiz var pazīt tēvu.
-Jā, - viņš pateicīgi atbildēja, - mani izdzina laukā.
- Jau? Vai zināt, cik laika mums vēl ir?
Mums, misters Jangs ievēroja. Acīmredzot ārsts, kurš atbalsta tēva klātbūtni dzemdībās.
- Manuprāt, ilgi vairs nebūs, - misters Jangs sacīja.