Aizkari noklikšķēja, un misis Treisija pazuda.
Šedvels pēkšņi palika viens, gulēdams, cik jau nu sava nervu stāvokļa dēļ spēja saprast, grēka gultā un nespēdams izšķirties, kā ir labāk: būt grēka gultā vienam vai ne. Viņš pagrieza galvu un apskatīja istabu.
Misis Treisijas uzskati par erotiku sakņojās tajos laikos, kad augoši jaunekļi uzskatīja, ka sievietes augumam priekšā ir piestiprinātas pludmales bumbas, kad Brižitu Bardo sauca par seksa kaķēnu un neviens par to nesmējās, kad izdeva-žurnālus ar tādiem nosaukumiem kā Meitenes, ķiķināšana un zeķu prievītes. Kaut kur šajā visatļautības katlā viņa bija atradusi ideju, ka mīkstas rotaļlietas guļamistabā rada intīmu, koķetu gaisotni.
Šedvels labu brīdi skatījās uz lielu, noplīsušu lāci ar vienu aci un noplēstu ausi. To laikam sauc par Pūku vai kaut kā tā.
Pēc tam seržants pagrieza galvu uz otru pusi. Skatiens aizķērās pie pidžamu kārbas dzīvnieka veidolā: varētu būt suns, bet tikpat labi arī skunkss. Ar līksmu smaidu.
- Hm, - misters Šedvels norūca.
Kā paisums uzplūda atmiņas. Viņam izdevās! Cik zināms, neviens cits Armijā nebija izdzinis dēmonus. Nedz Hopkinss, nedz Siftings, nedz Daismens, varbūt pat ne raganu meklēšanas kampaņas štāba majors Nārkers5, kas savulaik izveidoja visu laiku reģistru gandrīz par visām atrastajām raganām. Agri vai vēlu armija atrod tās galveno ieroci, un seržantam šķita, ka tagad tas ir viņa rokas attālumā.
Velns lai parauj likumu šaut tikai aizstāvoties! Mazliet jāatpūšas, ja jau tā sanāca, un tad tumsas spēki beidzot satiks savu pretinieku...
Kad misis Treisija atnesa tēju, misters Šedvels jau krāca. Viņa smalkjūtīgi aizvēra durvis (un arī priecīgi), jo pēc divdesmit minūtēm bija paredzēts seanss, un šajos laikos atteikties no naudas būtu neprāts.
Misis Treisija daudzās jomās bija padumja, tomēr dažos jautājumos instinktīvi nekļūdījās un arī okultismu labi pārzināja. Viņa saprata, ka klienti pārdabiskajā vēlas tikai pamērcēt pirkstgalus, nevis iekāpt līdz kaklam. Nevienu neinteresē daudzplakņu laika un telpas jautājumi, pietiek ar pārliecību, ka mātei pēc nāves klājas labi. Okultisms cilvēkiem vajadzīgs kā garšviela ēdienā, ne ilgākās porcijās par četrdesmit piecdesmit minūtēm, kam seko tēja un cepumi.
Kurš tad grib dīvainas sveces, smaržas, noslēpumainas rūnas? Misis Treisija no Taro kāršu kavas pat izņēma Lielo Arkanu, jo tās satrauc cilvēkus.
Pirms seansiem viņa neaizmirsa uzlikt uz uguns katliņu ar rožkāpostiem. Kas gan pārliecinošāk un patiesāk liecina par angļu okultisma mājīgo garu, ja ne rožkāpostu smarža, kas ieplūst no blakus telpas?
bija agra pēcpusdiena. Debesis smago negaisa mākoņu dēļ izskatījās veca svina krāsā. Tūlīt sāksies smags, apdullinošs lietus. Ugunsdzēsēji gaidīja lietu. Jo ātrāk, jo labāk.
Viņi ieradās tieši laikā, un jaunākie ugunsdzēsēji satraukti skraidelēja, ritinādami vaļā šļūtenes un pārbaudīdami cirvju asumu, bet vecākie no pirmā acu uzmetiena zināja, ka māju neizdosies glābt un diez vai pat lietus apturēs liesmu izplatīšanos uz blakusēkām. Un tad gar stūri nogriezās melns Bentley, kas mirkli vēlāk uzbrauca uz ietves ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā. Riepām kaucot, tas apstājās divus centimetrus no antikvariāta sienas. No automašīnas izkāpa ārkārtīgi satraukts jauns vīrietis saulesbrillēs un steidzās uz degošās mājas durvīm.
Pusceļā viņu pārtvēra ugunsdzēsējs.
- Vai esat veikala saimnieks? - ugunsdzēsējs pajautāja.
- Nerunājiet muļķības! Vai tad izskatos pēc grāmatnīcas vadītāja?
- Es tiešām nezinu, ser. Neskatiet vīru no cepures! Es, piemēram, esmu ugunsdzēsējs. Tomēr ārpus darbalaika tie, kas nezina, par ko strādāju, bieži notur mani par diplomētu grāmatvedi vai uzņēmuma direktoru. Iedomājieties mani bez formastērpa, ser, un ko redzat savā priekšā? Atbildiet godīgi!
- Pļāpu, - atbildēja Kroulijs un ieskrēja grāmatnīcā.
Tas nebija nemaz tik viegli, jo vajadzēja izvairīties vēl
no sešiem ugunsdzēsējiem, diviem policistiem un ieinteresētu Soho naktsputnu bariņa', kas bija izgājuši uz ielas agrāk nekā parasti un dedzīgi strīdējās par to, kurš sabiedrības slānis tā izgaismojis pēcpusdienu un kāpēc.
Kroulijs izspraucās garām visiem, un tikpat kā neviens neuzmeta viņam skatienu.
Atrāvis vaļā durvis, viņš iegāja īstā ellē.
Veikals bija vienās liesmās.
- Azirafal! - Kroulijs iesaucās. - Azirafal, klau, muļķa Azirafal! Vai tu te esi?
Neviens neatbildēja. Degdams švirkstēja papīrs. Kad uguns sasniedza augšstāvu, sāka plīst stikli, brakšķēja krītoši baļķi.
Kroulijs izskraidīja visas telpas, izmisīgi meklēdams eņģeli un palīdzību.
Stūrī apgāzās grāmatplaukts, un uz grīdas izvēlās liesmojošu grāmatu kaudze. Visapkārt sprakšķēja uguns, taču Kroulijs nelikās manām. Kad sāka gruzdēt bikšu kreisā stara, viņš ar skatienu to apdzēsa.
- Paklau, Azirafal! Dieva - kaut kā dēļ atsaucies, Azirafal!
No ārpuses kāds izsita logu. Velns pārsteigts pagriezās, un viņa krūtīs pēkšņi ietriecās ūdens strūkla, nogāzdama garšļaukus.
Saulesbrilles aizlidoja uz pretējo istabas stūri un pārvērtās degošā plastmasas peļķītē, atsedzot dzeltenās acis, pāršķeltas ar vertikālām zīlītēm. Izmircis, vienos tvaikos, pelniem notrieptu seju, neciešamā karstumā Kroulijs četrrāpus līda pa liesmojošo antikvariātu un lādēja Azirafalu, neizprotamo plānu un tos, kas sēž Augšā un Lejā.
Bet tad, pametis skatienu lejup, velns ieraudzīja... grāmatu. To pašu, kuru Tedfīldas meitene trešdienas vakarā aizmirsa automašīnā. Vāka mala mazliet apsvilusi, tomēr citādi - tavu brīnumu - pilnīgi vesela. Pacēlis grāmatu un iebāzis to žaketes kabatā, Kroulijs grīļodamies uzslējās kājās un notrausa no uzvalka netīrumus.
Virs viņa galvas iebruka griesti.
Rēkdama un mežonīgi drebēdama, māja sabruka. Uz visām pusēm lidoja ķieģeļi, baļķi un degoši gruži.
Ārpusē policisti grūda atpakaļ garāmgājējus, bet ugunsdzēsējs katram, kurš klausījās, centās paskaidrot notiekošo:
- Nevarēju apturēt. Jādomā, traks. Varbūt piedzēries. Ieskrēja iekšā, un viss. Nevarēju apstādināt. Traks. Ieskrēja taisni ugunī. Drausmīga nāve. Drausmīga, drausmīga. Ieskrēja tieši...
Un tad no liesmām iznāca Kroulijs.
Policija un ugunsdzēsēji paskatījās, ieraudzīja viņa sejas izteiksmi un palika uz vietas.
Ielēcis Bentley, Kroulijs pagriezās atpakaļ uz ceļu, apbrauca ugunsdzēsēju mašīnu un laidās projām pa Var-dorstrītu satumsušajā pēcpusdienā.
Visi noskatījās uz Bentley, kas uzņēma ātrumu. Klusumu pārtrauca kāds policists.
- Tādā laikā gan vajadzēja ieslēgt gaismas, - viņš nomurmināja.
- Sevišķi jau, braucot tādā ātrumā, var taču gadīties nelaime, - otrs neskanīgā, stingā balsī piekrita.
Visi stāvēja degošā antikvariāta gaismā un karstumā, pārlikdami, kas notiek ar pasauli, kas līdz šim bija saprotama.
Noplaiksnīja zili balts zibens, pāršķeļot mākoņus un melnās debesis, mirkli vēlāk neciešami skaļi nodārdēja pērkons un sāka gāzt lietus.
viņa brauca ar sarkanu motociklu. Ne jau draudzīgi sarkanu, bet asins krāsā - spilgtā, tumšā un negantā. Motocikls kā motocikls, vienīgi sānos tam bija piestiprināts zobens makstī.
Viņas ķivere bija tumši sarkana, ādas jaka - veca vīna krāsā. Rubīna kniedes uz muguras veidoja vārdus ELLES EŅĢEĻI.