Mārvins Begmens pietvīka arvien tumšāks.
- Nelabais! Kungs, pasargā mani! Ar manu muti runā nelabais! - Viņš uzsprāga un uzreiz pats sevi pārtrauca: - Ai nē, gluži otrādi! Es esmu eņģelis. Jā. Šī taču ir Amerika, vai ne? Tiešām atvainojos, es nevaru ilgāk palikt...
Iestājās klusums. Mārvins gribēja atvērt muti, bet nespēja. Kaut kas viņa galvā aplaida skatienu visapkārt, palūkojās uz studijas darbiniekiem un tiem, kas vēl nezvanīja policijai un nešņukstēja kaktos, pēc tam - uz operatora pelēko seju.
- Ak tu pasaulīt, - viņš teica, - vai es esmu televīzijas studijā?
kroulijs dragāja pa oksfordstrītu ar ātrumu simt divdesmit jūdzes stundā.
Iebāzis roku cimdu nodalījumā, viņš gribēja atrast rezerves saulesbrilles, taču uztaustīja tikai kasetes. Aizkaitināts paķēris vienu uz labu laimi, viņš iegrūda to atskaņotājā.
Kroulijs gribēja klausīties Bahu, taču beigās samierinājās ar The Travelling Wilburys.
- All we need is Radio Gaga, - dziedāja Fredijs Merkūrijs.
Viss, ko man vajag, ir tikt projām, domāja Kroulijs.
Ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā viņš apbrauca pretējā virzienā ap Marmora arku. Zibens gaismā Londonas debesis mirgoja kā sabojājusies fluorescējoša spuldze.
Zilpelēkas debesis virs Londonas, Kroulijs domāja, un es zināju, ka tuvojas beigas. Kas to teicis? Čestertons, vai? Vienīgais modernā laikmeta dzejnieks, kurš jebkad pietuvojās patiesībai.
Bentley brauca laukā no Londonas, un Kroulijs sēdēja aizmugures sēdeklī, šķirstīdams vienīgo Agneses Nateres Jauko un precīzo pravietojumu eksemplāru.
Gandrīz pašās grāmatas beigās velns atrada salocītu papīra lapu ar Azirafala glīto, kaligrāfisko rokrakstu. Atlocījis lapiņu, viņš sāka lasīt (tikmēr Bentley pārslēdzās uz trešo ātrumu un apbrauca kravas mašīnu ar augļiem, kas bija pēkšņi iznirusi no blakusielas).
Lasīdams Kroulijs juta pakrūtē aukstumu.
Bentley pēkšņi mainīja braukšanas virzienu, pagriežoties uz Tedfīldas ciemu Oksfordšīrā. Ja pasteigtos, varētu tur būt pēc stundas.
Nebija jau arī citur, kur braukt.
Kasete beidzās, un automātiski ieslēdzās mašīnas radio.
-Klausieties Tedfīldas dārznieku biedrības Dārznieku jautājumu un atbilžu stundu. Pēdējo reizi mēs te bijām 1953. gadā, tiešām jaukā vasarā, un, kā mūsējie atceras, ciema austrumu malā ir bagātīgi smilšmāla krājumi, kurus rietumos nomaina krīts, un te, kā mēdz teikt, ko iesēj, viss aug griezdamies. Vai tā ir, Fred?
- Mjā, - atbildēja profesors Freds Vindbraits no Karaliskā botāniskā dārza. - Es pats nepateiktu labāk.
- Tātad pirmais jautājums, kuru uzdod misters R. P. Toilers, ja nemaldos, Rezidentu padomes priekšsēdētājs.
- Nūja. Tieši tā. Jā, esmu kaislīgs rožu audzētājs, tomēr mana godalgotā Molly McGuire vakar lietū nobirdināja vairākas ziedlapas. No debesīm krita zivis. Ko vienība man ieteiktu, izņemot tīklu virs dārza? Ziniet, rakstīju padomei...
- Tas gan ir kas neparasts, es teiktu. Harij?
- Mister Tailer, laipni lūdzu pateikt: zivis bija svaigas vai konservētas?
- Manuprāt, svaigas.
- Nu, draugs, tie ir dzīves sīkumi. Dzirdēju, ka apkaimē bijis asins lietus, žēl tikai, ka ne Deilsā, kur man ir dārzs. Brangi ietaupītu uz mēslojumu. Tagad, vai ziniet, aprociet tās savā... KROULIJ?
Kroulijs neatsaucās.
KROULIJ... SĀCIES KARŠ. KROULIJ, AR INTERESI SECINĀJĀM, KA TU IZVAIRĪJIES NO SPĒKIEM, KAS BIJA PILNVAROTI TEVI SAVĀKT.
- Hm, - Kroulijs piekrita.
KROULIJ, MĒS ŠAJĀ KARĀ UZVARĒSIM, UN, PAT JA ZAUDĒSIM, VISMAZ ATTIECĪBĀ UZ TEVI NEKAS NEMAINĪSIES. KAMĒR ELLĒ BŪS KAUT VIENS VELNS, KROULIJ, TU NOŽĒLOSI, KA NEESI MIRSTĪGS.
Kroulijs klusēja.
MIRSTĪGIE VAR CERĒT UZ NĀVI VAI GLĀBIŅU, BET TEV NAV, UZ KO CERĒT. JA NU VIENĪGI UZ ELLES ŽĒLSIRDĪBU.
- Tiešām?
TAS TIKAI JOCIŅŠ.
- Hm, - Kroulijs norūca.
-... nu, un visi dedzīgi dārznieki, protams, zina, ka tibe-tieši ir īsti velnēni. Padomā tik - izrakt tuneli caur jūsu begonijām, it kā tās nevienam nepiederētu. Ar tējas tasi pietiks, lai dabūtu šos projām, vislabāk pielikt klāt sasmakušu sviestu, un viss būs kārtībā.
Vizzz. Zummm. Tālāk sekoja statiski trokšņi.
Izslēdzis radio, Kroulijs iekoda apakšlūpā. Zem pelniem un sodrējiem viņa seja izskatījās ļoti nogurusi, bāla un gaužām pārbijusies.
Bet tad Krouliju pēkšņi sagrāba dusmas. Paskat, kā šie ar viņu runā! Kā ar istabaugu, kas sācis mest lapas uz paklāja.
Viņš nogriezās gar stūri, lai tiktu pa sānceļu līdz M25, bet no turienes tālāk uz M40, kas veda uz Oksfordšīru.
Taču uz M25 kaut kas bija noticis. Skatoties uz ceļu, sūrstēja acis.
No vietas, kur agrāk bija M25 Londonas orbitālā maģistrāle, plūda vienmērīga skandēšana - trokšņi, ko radīja daudzbalsīgi mašīnu signāli un sirēnas, mobilo telefonu pīkstieni un mazu bērnu kliedzieni (viņi bija iesprādzēti aizmugures sēdekļos uz visiem laikiem). Lai slavēts Lielais
Nezvērs, pasaules aprijējs, atkal un atkal plūda skandēšana noslēpumainajā Mu melno priesteru valodā.
Baisā sātana zīme, ko veido šoseja, nodomāja Kroulijs, strauji apgriezdams mašīnu, lai brauktu uz ziemeļu apvedceļu. Es to izdarīju, esmu vainīgs. Tikpat labi tā varēja palikt normāla maģistrāle. Labi nostrādāts, nav vārdam vietas, bet vai bija vērts? Juku laiki. Ne Debesis, ne Elle neko vairs nekontrolē, visa planēta šķiet pārvērtusies Trešās pasaules valstī, kas beidzot tikusi pie atombumbas.
Bet tad Kroulija sejā atplauka smaids. Viņš noknakšķi-nāja pirkstus. Uz acīm materializējās saulesbrilles. Pelni no uzvalka un ādas izgaisa kā nebijuši.
Pie joda! Ja jau iet bojā, kāpēc ne stilīgi?
Klusi svilpodams, Kroulijs brauca tālāk.
viņi slīdēja pa maģistrāles sānu joslu kā nāves eņģeļi, un tādi jau viņi arī bija.
Tomēr ne pārāk ātri, ņemot vērā apstākļus. Visi četri stingri turējās pie ātruma simt piecas jūdzes stundā, it kā skaidri zinādami, ka izrāde bez viņiem nevar sākties. Tur viņiem bija taisnība. Viņiem piederēja viss pasaules laiks, cik nu tā vairs bija palicis.
Viņiem pa pēdām sekoja vēl četri braucēji: Lielais Teds, Grīzers, Pigbogs un Skazs.
Viņi jutās pacilāti. Nu viņi bija īsti Elles Eņģeļi, kas traucas klusumā.
Viņi apzinājās, ka visapkārt rēc pērkona negaiss, satiksmes trokšņi, vēja un lietus cirtieni. Taču aiz muguras pletās klusums, tīrs un miris. Gandrīz tīrs. Noteikti miris.
To pārtrauca Pigboga kliedziens Lielajam Tedam.
- Bet kas tad tu būsi? - aizsmakušā balsī viņš sauca.
-Ko?
- Es prasīju, kas tad tu...
- To es dzirdēju. Bet to jau tu nedomāji. Visi dzirdēja, ko teici. Bet es gribētu zināt, ko tu ar to domājil
Pigbogs nožēloja, ka nav pievērsis vairāk uzmanības Atklāsmes grāmatai.
Ek, ja viņš būtu zinājis, ka tā noderēs dzīvē, būtu lasījis cītīgāk.