- Es gribēju teikt, ka tie ir četri Apokalipses jātnieki, skaidrs?
- Motociklisti, - Grīzers piebilda.
- Labi, lai būtu četri Apokalipses motociklisti. Karš, Bads, Nāve un... un vēl... Piesārņojums.
- Nu un?
- Vai šiem nav nekas pretī, ka mēs sekojam, ko?
- Nu un?
- Tad jau mēs arī esam četri jātnieki, hm, Apokalipses motociklisti. Kas tad mēs īsti esam?
Iestājās klusuma brīdis. Pretējā joslā šāvās garām automašīnas, mezdamas gaismas. Zibens iezīmēja mākoņu kontūras, un valdīja gandrīz absolūts klusums.
- Vai es ari varu būt Karš? - Lielais Teds painteresējās.
- Nekādā gadījumā! Kā gan tu vari būt Karš? Karš te jau ir. Tev jāizvēlas kaut kas cits.
Lielais Teds domāšanas piepūlē savieba seju.
- NFI, - viņš beigās teica. - Esmu Nopietni Fiziski Ievainojumi. Lūk, kas es esmu. Jā. Bet kas būsiet jūs?
- Vai es varu būt Atkritumi? - Skazs prasīja. - Vai arī Mulsinošas Personīgās Problēmas?
- Atkritumi nederēs, - NFI atbildēja. - Tas ir tas pats, kas Piesārņojums. Bet tu vari būt tas otrs.
Klusēdami viņi turpināja ceļu tumsā. Četru jātnieku aizmugures gaismas mirdzēja apmēram divdesmit metrus priekšā.
Nopietni Fiziski Ievainojumi, Mulsinošās Personīgās Problēmas, Pigbogs un Grizers.
- Es gribu būt Cietsirdība pret Dzīvniekiem, - Grīzers paziņoja.
Pigbogs netika gudrs - atbalstīt to vai ne. Bet tam jau nebija nozīmes.
Un tad pienāca viņa kārta.
- Es... hm... domāju, ka būšu Automātiskie Atbildētāji. Tie ir varen neganti, - Pigbogs sacīja.
- To tu nevarēsi. Vai tad automātiskais atbildētājs var būt repokalipses jātnieks? Pēdējās muļķības, nekas vairāk.
- Kāpēc gan ne? - Pigbogs brīnījās. - Tie ir tikpat ļauni kā Karš un Piesārņojums. Tīrā sodība, vai tad ne? Automātiskie atbildētāji. Nevaru ciest tos draņķa automātiskos atbildētājus!
- Man arī nepatīk automātiskie atbildētāji, - sarunā iespraucās Cietsirdība pret Dzīvniekiem.
- Vai tu vienreiz aizvērsies? - nošņāca NFI.
- Varbūt es varu savējo mainīt uz kaut ko citu? -jautāja Mulsinošās Personīgās Problēmas, kas, uz brīdi pieklusis, spraigi domāja. - Es gribu būt Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena.
- Labi, maini vien! Bet tu, Pigbog, nevari būt automātiskais atbildētājs, izdomā kaut ko citu!
Pigbogs sāka prātot. Labāk vajadzēja klusēt! Tikpat kā karjeras pārrunās skolas laikos, jānudien.
- Tiešām Stilīgi Cilvēki, - viņš beigās teica. - Neieredzu tādus!
- Tiešām Stilīgi? - atkārtoja Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena.
- Jā, vai zini. Tādus rāda televīzijā, ar tizlu matu griezumu, vienīgi viņiem tas piestāv. Maisveida uzvalkos, bet tu nevari saukt viņus par jefiņu baru. Ja gribat dzirdēt manas domas, redzot tādus, gribu lēni iegrūst šos ar ģīmi pa priekšu dzeloņdrātīs. Tā, lūk, es domāju. - Pigbogs ierāva elpu, nešaubīdamies, ka tā ir garākā runa viņa mūžā.9 - Tādas, lūk, ir manas domas. Ja jau man viņi sen līdz kaklam, tad droši vien citiem arī.
- Jā, - piekrita Cietsirdība pret Dzīvniekiem. - Un šie staigā saulesbrillēs, vajag vai ne.
- Ēd sapuvušus sierus un dzer draņķīgo bezalkoholisko alu, - piebalsoja Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena. - Man tādi riebjas. Kāda jēga dzert, ja pēc tam nevem? Vai varu mainīt savu vārdu uz Bezalkoholiskais Alus?
- Nē, sasodīts, nevari gan, - NFI atbildēja. - Vienreiz jau nomainīji.
- Lai nu kā, - Pigbogs atbildēja, - es gribu būt Tiešām Stilīgi Cilvēki.
- Labi, - sacīja vadītājs.
- Nesaprotu, kāpēc es, ja gribu, nevaru būt sasodītais Bezalkoholiskais Alus?
- Aizveries!
Nāve, Bads, Karš un Piesārņojums turpināja ceļu uz Tedfīldu.
Nopietni Fiziski Ievainojumi, Cietsirdība pret Dzīvniekiem, Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena (bet slepenībā Bezalkoholiskais Alus) un Tiešām Stilīgi Cilvēki ceļoja kopā ar viņiem.
BIJA MITRA, VĒTRAINA sestdienas pievakare, un misis Treisija bija visai okultā noskaņojumā.
Viņa bija ģērbusies plīvojošā kleitā, uz plīts uzlikusi katliņu, pilnu ar rožkāpostiem. Visos četros istabas stūros dega sveces, rūpīgi ieliktas vīna pudelēs ar vasku notecējušiem kakliņiem.
Pie galda sēdēja vēl trīs cilvēki: misis Ormeroda no Belsaizas parka ar tumšzaļu cepuri galvā, kas iepriekšējā dzīvē, iespējams, bija puķupods, misters Skrogijs - vājš, bāls vīrietis ar izvalbītām bezkrāsainām acīm, un Džūlija Petlija no Hair Today', Haistrītas frizētavas, tikko no skolas sola, ieņēmusi galvā, ka viņai piemīt spēcīgas, vēl neatklātas okultās spējas. Lai tās nostiprinātu, Džūlija sāka nēsāt pārlieku daudz nobružātu sudrablietu un lietot zaļas acu ēnas. Viņai pašai šķita, ka izskatās rēgaina, izdēdējusi un romantiska, un tā arī būtu, ja viņa nokristos svarā vēl par piecpadsmit kilogramiem. Džūlija nešaubījās, ka slimo ar anoreksiju, jo ikreiz, ieskatoties spogulī, viņai pretī skatījās neapstrīdami tukla būtne.
- Vai mēs varētu sadoties rokās? - misis Treisija ierosināja. - Un vēl jābūt pilnīgam klusumam. Garu pasaule ir ļoti jūtīga pret vibrācijām.
- Pajautājiet, vai tur ir mans Rons, - ierunājās misis Ormeroda. Zods viņai bija stūrains kā ķieģelis.
- Noteikti, mīļā, bet jūs nedrīkstat runāt, kamēr es nodibinu sakarus.
Iestājās klusums, vienīgi misteram Skrogijam kurkstēja vēders.
- Lūdzu, atvainojiet, dāmas, - viņš nomurmināja.
Gadu gaitā, paceļot Plīvuru un pētot Noslēpumus,
misis Treisija atklāja, ka pietiek ar divām minūtēm klusuma, lai nodibinātu sakarus ar garu pasauli. Ja ilgāk, klienti kļūst nemierīgi, ja mazāk, tad uzskata, ka par seansu pārmaksājuši.
Misis Treisija prātā sastādīja iepirkumu sarakstu.
Olas. Salāti. Unce kausēta siera. Četri tomāti. Sviests. Tualetes papīra rullis. To nedrīkst aizmirst, jau iet uz beigām. Jauks aknu gabaliņš misteram Šedvelam, nabaga vecajai dvēselei, žēl cilvēka...
Laiks.
Misis Treisija atmeta galvu, bezspēcīgi nolaida to uz pleca un tad atkal pacēla. Acis viņai bija gandrīz aizvērtas.
- Tagad viņa iedziļinās, mīļā, - misis Treisija dzirdēja misis Ormerodu čukstam Džūlijai Petlijai, - par to nav jāuztraucas. Viņa tikai kļūst par tiltu ar To Pusi. Tūlīt parādīsies gars, kurš viņu vadīs.
Misis Treisiju tāda uzmanība kaitināja, un viņa klusi novaidējās.
- Ooooooo!
Pēc tam spalgā, trīcošā balsī viņa turpināja:
- Vai tu tur esi, mans garu vadoni?
Spriedzes radīšanai misis Treisija mirkli pagaidīja.
Mazgāšanas šķīdums, divas bundžas pupiņu konservu. Vaimandieniņvai, vēl arī kartupeļi.
-Jā? - misis Treisijas balss skanēja dobji un čērkstoši.
- Vai tas esi tu, Džeronimo?
- Au, es, jā... - viņa pati atbildēja.
- Šodien mūsu pulciņā ir jauns biedrs, - misis Treisija paziņoja.
- Hau, mis Petlija! - viņa atbildēja kā Džeronimo.
Misis Treisija no sākta gala uzskatīja, ka sarkanādaina indiāņa gars ir būtiska seansu sastāvdaļa, turklāt vārds viņai patika. To viņa pateica ari Ņūtonam, kurš saprata, ka par Džeronimo misis Treisija neko nezina, tomēr neuzdrošinājās to teikt.
- Ai, - iepīkstējās Džūlija. - Patīkami ar jums iepazīties.
- Džeronīmo, vai mans Rons tur arī ir? - pajautāja misis Ormeroda.
- Hau, skvo10 Beril, - misis Treisija atbildēja, - pie mana vigvama durvīm stiepjas neiedomājami gara zudušo dvēseļu rinda. Iespējams, ka tur ir arī tavs Rons. Hau.