Misis Treisija no pieredzes zināja, ka Rons jāpiemin tikai seansa beigās. Pretējā gadījumā Berila Ormeroda visu tikšanās laiku stāstīs nelaiķim, kas noticis pēc viņu pēdējās tērzēšanas... (... paklau, Ron, vai atceries, mūsu Ērika pastarīte, Sibilla, tu viņu gan tagad vairs nepazītu, jā, Sibilla aizrāvusies ar makramē, bet mūsu Letīcija, mūsu Karenas vecākā, kļuvusi par lesbieti, bet mūsdienās tas nav nekas slikts, un raksta disertāciju par Serdžo Leones filmām no feministu skatpunkta, bet mūsu Stens, vai zini, viens no mūsu Sandras dvīņiem, es tev pagājušo reizi par viņu stāstīju, nu, viņš uzvarēja šautriņu mešanas turnīrā, un tas ir jauki, jo mēs taču uzskatījām viņu par tādu kā mem-mesdēliņu, un šķūnī sija pa pusei sagāzusies, bet es nesen parunāju ar mūsu Sindijas jaunāko, kurš strādā par celtnieku, un viņš atnāks svētdien, un, ak, tas man atgādina...)
Nē, Berila Ormeroda lai pagaida. Noplaiksnīja zibens, tālumā noducināja pērkons. Misis Treisija jutās lepna, it kā tas būtu viņas nopelns. Zibens radīja vēl labāku auru nekā sveces. Saziņā ar gariem gaisotne taču ir galvenais.
- Bet tagad, - misis Treisija sacīja jau savā balsī, - misters Džeronīmo grib zināt, vai mūsu vidū ir misters Skro-
gijs-
Skrogija bālganās acis iedegās.
- Hm, tas taču esmu es, - viņa balsī skanēja cerība.
- Nu, tad jau kāds ar jums grib sazināties.
Misters Skrogijs nāca uz seansiem jau mēnesi, tomēr nespēja iedomāties, ka varētu saņemt vēsti. Bija situsi viņa stunda.
- Vai pazīstat kādu, vārdā, hm, Džons?
- Nē, - misters Skrogijs atbildēja.
- Acīmredzot kosmiska kļūme. Varbūt Toms. Vai Džims, vai, hm, Deivs.
- Biju pazīstams ar kādu Deivu Hemelhepstedā, - misters Skrogijs tā kā šaubījās.
- Tik tiešām, viņš saka, ka pirmīt teicis Hemelhep-steda, - misis Treisija paskaidroja.
- Pagājušajā nedēļā nejauši satikāmies: viņš pastaigājās ar suni un izskatījās sveiks un vesels, - misters Skrogijs apjuka.
- Viņš saka, lai neuztraucaties, jo viņpus Plīvura jūtas labi, - misis Treisija kareivīgi paziņoja, zinādama, ka klientiem vienmēr jāsaka tikai labi jaunumi.
- Pasakiet manam Ronam, ka vēlos pastāstīt viņam par mūsu Kristālas kāzām, - misis Ormeroda teica.
- Noteikti, mīļā. Mirklīti uzgaidiet, no turienes nāk vēsts...
Un tā arī bija: vēsts sēdēja misis Treisijas prātā un lūkojās laukā.
- Sprechen Sie Deutsch? - gars jautāja ar misis Treisijas muti. - Parlez-vous français? Wo bu huijian zhongwen?
- Vai tas esi tu, Ron? - misis Ormeroda neizturēja.
Atbilde, kad tā atskanēja, bija īgna.
- Nē. Protams, ne. Tomēr tik klaji aprobežots jautājums var atskanēt tikai no vienas valsts šajā tumsonīgajā planētā, kuras lielāko daļu, starp citu, pēdējās stundās esmu apmeklējis. Mīļā kundzīt, es neesmu Rons.
-Jā, bet es gribu runāt ar Ronu Ormerodu, - misis Ormerodas balsī jautās aizkaitinājums. - Viņš ir neliela auguma, pakausis metas pliks. Vai nevarat laist viņu pie vārda, lūdzu?
Iestājās klusums.
- Vispār jau te grozās viens gars, kuram atbilst šis apraksts. Labi! Es jūs savienošu, taču runājiet ātri. Es te cenšos novērst Apokalipsi.
Misis Ormeroda un misters Skrogijs saskatījās. Iepriekšējos seansos nekas tamlīdzīgs nebija gadījies. Džūlija Petlija bija stāvā sajūsmā. Tas bija viņai pa prātam. Džūlija cerēja, ka misis Treisijas izsauktais gars materializēsies kā ektoplazma.
- Hallo? - misis Treisija teica pārvērstā balsī.
Misis Ormeroda satrūkās. Nudien skanēja kā Rona balss. Citos seansos viņš izklausījās vairāk pēc misis Treisijas.
- Ron, vai tas esi tu?
-Jā, Be-Beril.
- Labi. Man tev šis tas jāpastāsta. Pirmais jaunums: pagājušo sestdien biju mūsu Kristālas kāzās, mūsu Meri-līnas vecākās...
- Be-Beril, tu dzīvē nekad... nelaidi mani pie vā-vārda. Ta-tagad, kad esmu miris, varu vienreiz pa-pateikt...
Misis Ormeroda šķita mazliet neapmierināta. Iepriekšējās reizēs, runājot ar Rona garu, viņš teica, ka Plīvura otrā pusē esot laimīgs un dzīvojot tādā kā debesu bungalo. Bet nu viņš izklausījās vairāk pēc vecā Rona, un to viņa, atklāti sakot, nevēlējās, tāpēc tagad pateica to, ko teica vienmēr, kad vīrs runāja tādā balsī.
- Ron, neaizmirsti par savu slimo sirdi.
- Man va-vairs nav sirds. Vai tad aizmirsi? Tātad, Be-Beril...?
- Jā, Ron.
- Aizveries!
To pateicis, gars apklusa.
- Vai nav aizkustinoši? Tiešām pateicos, dāmas un kungs, bet man diemžēl jādodas ceļā.
Misis Treisija piecēlās, piegāja pie durvīm un ieslēdza gaismu.
- Laukā! - viņa teica.
Seansa dalībnieki cēlās kājās, manāmi pārsteigti, vai misis Ormerodas gadījumā - saniknoti. Visi izgāja vestibilā.
- Es vēl neesmu pateikusi pēdējo vārdu, Mārdžorija Potsa! - misis Ormeroda šņāca, piespiedusi pie krūtīm somiņu un beigās aizcirzdama durvis.
Mirkli vēlāk no vestibila atskanēja apslāpēta balss:
- Un mūsu Ronam vari pateikt, ka viņš arī vēl šo to dzirdēs!
Misis Treisija (motorollera vadītāja apliecība viņai tiešām bija uz Mārdžorijas Potsas vārda) iegāja virtuvē un noņēma no plīts rožkāpostus.
Pēc tam viņa uzvārīja ūdeni tējai, nolika uz galda divas tases, apsēdās un abās ielēja tēju, vienā iebēra cukuru un tad ieturēja pauzi.
- Man bez cukura, lūdzu, - misis Treisija teica.
Nolikusi abas tases sev priekšā, viņa ierāva malciņu
saldās tējas.
- Bet tagad, - misis Treisija teica pati savā balsi, kas bija pazīstama visiem, lai gan varbūt skanēja svešādi, jo viņa bija sakaitināta līdz baltkvēlei. - Bet tagad varbūt pateiksi man, kas notiek. Ceru, ka tā būs laba vēsts.
uz M6 maģistrāles no smagās automašīnas bija izgāzusies visa krava. Šoferis apgalvoja, ka vedis viļņotas skārda loksnes, lai gan abi dežurējošie policisti negribēja tam ticēt.
- Es vēlos zināt tikai vienu: no kurienes te uzradās zivis? - policijas seržants jautāja.
- Es taču teicu. Nokrita no debesīm. Vienubrīd braucu ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā, bet nākamajā jau, bla-dāc, priekšējo stiklu izsita divpadsmit mārciņu smags lasis. Pagriezu stūri un tad paslīdēju uz tā tur, - viņš pamāja uz āmurhaizivs atliekām zem mašīnas, - un uzskrēju virsū tam (pusmetru augstai dažādu formu un lielumu zivju kaudzei).
- Varbūt esat iereibis, ser? - seržants, pats tam neticēdams, jautāja.
- Protams, ne, muļķadesa! Vai tad pats neredzi zivis?
Kaudzes galā kustējās paliels astoņkājis, kas gurdeni
pamāja viņiem ar taustekli. Policists apvaldīja kārdinājumu pamāt pretī.
Viņa kolēģis, iebāzis galvu policijas automašīnā, runāja rācijā:
- ... viļņotas skārda loksnes un zivis nobloķējušas satiksmi uz M6, apmēram pusjūdzi uz ziemeļiem no krustojuma 10. Mums jāslēdz viss dienvidu ceļš. Jā.
Lietus divkārt pieņēmās spēkā. Maza forele, brīnumainā kārtā palikusi dzīva pēc kritiena, rotaļīgi aizpeldēja uz Birmingemas pusi.
- tas bija brīnišķīgi, - Ņūtons atzinās.
- Labi, - Anatēma atbildēja, - visi pazaudējām pamatu zem kājām.
Piecēlusies un atstājusi uz paklāja izmētātās drēbes, viņa iegāja vannasistabā.
Ņūtons jau skaļāk teica:
- Es tiešām tā domāju: brīnišķīgi. Vienreizēji, brīnišķīgi. Vienmēr cerēju, ka tā būs, un bija arī.