- Vienmēr esmu domājusi, ka tāds darbs kā jums ir ļoti interesants, - māsa Mērija sacīja.
Misters Jangs ar pateicību viņu uzlūkoja. Ne jau visi spēj novērtēt grāmatveža darba radošo pusi.
- Gan jau vecajā vietā viss bija citādi, - māsa Mērija turpināja.
- Domāju gan, - misters Jangs atbildēja, lai gan līdz šim nebija par to domājis.
Lūtona gan, cik viņš atcerējās, bija visai līdzīga Tedfīl-dai. Tādi paši dzīvžogi starp māju un dzelzceļa staciju. Arī cilvēki neko daudz neatšķīrās.
- Visupirms jau augstākas ēkas. - Māsas Mērijas balsī jautās izmisums.
Misters Jangs viņu uzlūkoja, atcerēdamies tikai Alliance un Leicester birojus.
-Jādomā, ka jums bieži jāiet uz dārza svētkiem, -mūķene nerimās.
Jā. Nu jau bija pamats zem kājām. Deirdrei tādas lietas patika.
- Bez sava gala, - viņš izjusti sacīja. - Deirdre tad vāra viesiem džemu, vai zināt. Un man parasti jāpalīdz viņai gatavot kokteili Baltais zilonis.
Neko tamlīdzīgu par pieņemšanu Bekingemas pilī māsa Mērija nebija dzirdējusi, lai gan tas izklausījās ticami.
- Droši vien īpašas veltes, - viņa sacīja, - kaut kur lasīju, ka ārzemju monarhi pasniedzot mūsu karalienei dažādas dāvanas.
- Atvainojiet...
- Esmu dedzīga karaliskās ģimenes piekritēja, vai zināt.
- Ak, es ari, - bilda misters Jangs, pateicīgi pārlēkdams uz citu ledus gabalu, kas peldēja viņa apjukušās apziņas straumē.
Jā, par karalisko ģimeni varēja runāt droši. Protams, par tiem, kuri galvenokārt nodarbojās ar māšanu no tribīnēm un svinīgu tiltu atvēršanu. Ne jau tiem, kas iet uz nakts diskotēkām un netiek vaļā no paparaci.6
-Jauki, - māsa Mērija pamāja. - Man šķita, ka jūs viņus nemīlat, jo sarīkojāt revolūciju un visas tējas servīzes sagāzāt upē.
Viņa tarkšķēja tālāk, Ordeņa instrukciju iedrošināta, kas paredz mūķenēm runāt visu, kas ienāk prātā.
Misters Jangs vairs neko nesaprata, bet bija pārāk noguris, lai par to raizētos. Varbūt reliģijas iespaidā cilvēki kļūst jocīgi. Kaut jel misis Janga pamostos! Bet tad kāds vārds māsas Mērijas čivināšanā aizskāra viņa prātā cerīgu stīgu.
- Vai es varētu palūgt jums tasi tējas? - misters Jangs uzdrošinājās pajautāt.
- Apžēliņ, - māsa Mērija ķēra ar roku pie mutes, - esmu pilnīgi kā galvu pazaudējusi!
Misters Jangs neko neteica.
- Tūdaļ pat, - viņa sacīja. - Bet varbūt labāk gribat kafiju? Stāvu augstāk ir kafijas automāts.
- Lūdzu, tēju, - misters Jangs palika pie sava.
- Augstā debess, jūs tik tiešām esat pie mums iedzīvojies, - steigdamās projām, māsa Mērija līksmi tērgāja.
Misters Jangs, palicis viens ar guļošo sievu un diviem aizmigušiem zīdaiņiem, saguma krēslā. Nūja, viņām tak agri jāceļas un visu laiku jākrīt ceļos. Krietni cilvēki, tomēr mazliet ķerti. Reiz viņš bija redzējis Kena Rasela filmu par mūķenēm. Tagad it kā tādām lietām nevajadzētu notikt, taču nav dūmu bez uguns...
Viņš nopūtās.
Un tad pamodās mazulis A un sāka neganti brēkt.
Kur tas laiks, kad misters Jangs bija mierinājis kliedzošu bērneli! Atklāti sakot, tas viņam nepadevās. Viņš no laika gala cienīja seru Vinstonu Čērčilu, un pliķēt viņa mazo kopiju pa dibenu šķita nepieklājīgi.
- Laipni lūdzu pasaulē, - misters Jangs izklaidīgi teica. - Gan jau drīz pieradīsi.
Mazulis aizvēra muti un skatījās uz misteru Jangu kā nepaklausīgs ģenerālis.
Tieši tobrīd māsa Mērija ienāca ar tēju. Sātaniste vai ne, bet viņa bija sameklējusi šķīvi un salikusi uz tā glazētus cepumus. Tādus parasti atrod tikai pašā kārbas apakšā. Misteram Jangam tika cepums ar glazūru, sārtu kā ķirurga nazis pēc operācijas. Uz tās rēgojās balti glazēts sniegavīrs.
- Diez vai jūs tādus bieži ēdat, - mis Mērija teica, - jūs tos saucat par cepumiem, mēs - par biskvītiem.
Misters Jangs jau atvēra muti, lai pateiktu, ka jā, tik tiešām, ka pat cilvēki Lūtonā... bet tad istabā iesteidzās galīgi aizelsusies mūķene.
Pametusi skatienu uz māsu Mēriju, viņa saprata, ka misters Jangs nekad nav stāvējis pentagrammas iekšpusē, tāpēc tikai pamāja uz mazuli A un piemiedza aci.
Māsa Mērija par atbildi pamāja un arī piemiedza aci.
Mūķene izstūma ratiņus ar zīdaini laukā.
Cilvēku saziņā pamirkšķināšanai ir plaša spektra nozīme. Ar to var daudz ko pateikt. Piemēram, jaunā mūķene pauda:
Velns parāvis, kur tu biji? Piedzima mazulis B, mēs jau bijām gatavas abus samainīt, bet tu ar Nelabo, Karaļu iznīcinātāju, Bezdibeņa eņģeli, Lielo Nezvēru, vārdā Pūķis, Šās Pasaules princi, Melu tēvu, Velna izdzimumu un Tumsas pavēlnieku sēdi pavisam citā istabā un mierīgi dzer tēju. Vai saproti, ka mani tikko gandrīz vai nošāva?
Kā viņai šķita, māsas Mērijas acs piemiegšana pauda, lūk, ko:
Nelabais, Karaļu iznīcinātājs, Bezdibeņa eņģelis, Lielais Nezvērs, vārdā Pūķis, Šās Pasaules princis, Melu tēvs, Velna izdzimums un Tumsas pavēlnieks tepat vien ir, bet es nevaru runāt svešinieka klātbūtnē.
Taču māsa Mērija sākotnējo mājienu iztulkoja tā:
Viss kārtībā, māsa Mērij, es jau viņus pati samainīju. Tagad parādi, kurš bērns ir lieks, es viņu paņemšu, bet tu turpini dzert tēju ar Viņa Ekselenci, Amerikas kultūras atašeju.
Tāpēc māsas Mērijas atbildes mājiens nozīmēja:
Mīļā, tas ir mazulis B, ved viņu projām un neliedz man patērzēt ar Viņa Ekselenci. Jau no sākta gala gribu viņam pajautāt, kāpēc debesskrāpjos iebūvē spoguļus...
Misters Jangs tādus sīkumus un smalkumus pat neievēroja, ārkārtīgi samulsis no šīs slepenās saziņas. Jā, režisors Rasels zināja, par ko runā, tiesa kas tiesa.
Māsas Mērijas kļūmi otrā mūķene noteikti pamanītu, taču viņu pašu bija satraucis tas, ka misis Doulingas istabā viņu bija uzmanīgi vērojuši drošības dienesta vīri, turklāt ar augošu nemieru. Drošībnieki bija apmācīti reaģēt uz cilvēkiem garos, plīvojošos tērpos, ar augstām, plīvojošām galvassegām un tagad cieta no signālu sadursmes. Bet signālu sadursme nav tas labākais, kas jāpieredz bruņotiem vīriem, sevišķi, ja viņiem vienlaikus jābūt par dzemdību aculieciniekiem - un dabiskas dzemdības nav tradicionāla Amerikas jauno pilsoņu laišana pasaulē. Viņi ari bija dzirdējuši, ka mājā esot lūgšanu grāmatas.7
Misis Janga sakustējās.
- Vai esat jau izvēlējušies bērnam vārdu? - misis Mērija šķelmīgi pajautāja.
- Hm, - misters Jangs norūca. - Nē. Vēl jau ne. Ja būtu meitene, sauktu par Lusindu kā manu māti. Vai ari par Žermēnu, kā gribēja Deirdre.
- Manuprāt, Vērmelis ir skaists vārds, - mūķene atsauca prātā klasiku.8 - Vai Damjens9. Damjens ir ļoti iecienīts.
anatēmai divaisai bija astoņarpus gadu, kad viņa lukturīša gaismā zem segas lasīja Grāmatu. Vārdu viņai bija devusi māte, kas reliģiski pārāk izglītota nebija, tomēr nejauši kaut kur to bija redzējusi un uzskatīja par jauku meitenes vārdu.10
Citi bērni mācījās no parastām ābecēm ar krāsainiem attēliem, kuros bija āboli, bumbas, circeņi un tā tālāk. Bet ne jau Divaisu ģimenē. Anatēma iemācījās lasīt no Grāmatas.
Ābolu un bumbu vietā tajā bija astoņpadsmitā gadsimta gravīra ar Agnesi Nateri uz sārta, kura par to, šķiet, daudz nebēdāja.
Pirmais vārds, kuru Anatēma iemācījās, bija jauks. Reti kurš astoņarpus gadus vecs cilvēks zina, ka jauks nozīmē ari skrupulozi precīzs, bet Anatēma gan.