Vannasistabā šalca ūdens.
- Ko tu tur dari? - viņš pajautāja.
- Stāvu zem dušas.
- Skaidrs.
Ņūtons laiski prātoja, vai visi pēc tam iet dušā vai tikai sievietes. Viņam radās aizdomas, ka kaut kur vienādojumā iekļāvās arī bidē.
Kad Anatēma, ietinusies pūkainā, sārtā dvielī, iznāca laukā, Ņūtons sacīja:
- Vai zini, mēs varētu atkārtot.
- Nē, - Anatēma atbildēja, - ne tagad.
Noslaucījusies viņa uzlasīja no grīdas apģērba gabalus
un mierīgi vilka tos mugurā. Ņūtons, būdams vīrietis, kurš peldbaseinā pusstundu gaida uz brīvu pārģērbšanās kabīni, negribēdams atkailināties citu priekšā, jutās mazliet satriekts un vienlaikus dziļi saviļņots.
Anatēmas auguma daļas parādījās un pazuda it kā pēc burvju mākslinieka mājiena. Ņūtons mēģināja saskaitīt krūtsgalus (nesekmīgi), taču daudz par to nebēdāja.
- Kāpēc gan ne? - viņš brīnījās, jau gribēdams piebilst, ka ilgu laiku tas neaizņemtu, taču iekšējā balss ieteica to nedarīt. īsā laikā Ņūtons bija guvis labu pieredzi.
Anatēma paraustīja plecus, kas nebija viegli izdarāms, vienlaikus ģērbjot neuzkrītošus melnus svārkus.
- Agnese teica, ka mēs to darīsim tikai vienreiz.
Ņūtons atvēra muti, pēc tam vēlreiz un beigās sacīja:
- Nē, tā viņa neteica. Sasodīts, nē! Viņa nevarēja to paredzēt. Es neticu!
Anatēma apģērbusies devās pie galda, paņēma kartīti un sniedza to Ņūtonam.
Viņš izlasīja, nosarka un tad, sakniebis lūpas, atdeva kartīti Anatēmai.
Galvenais jau nebija tas, ka Agnese to zināja un bija izteikusies iespējami skaidri, bet gan uzmudinošās piezīmes, kuras gadsimtiem ilgi uz malām bija rakstījušas Divaisu dzimtas pārstāves.
1
Dieva Balss. Bet nevis Dieva balss. Metratrons bija būtne pati par sevi. Kaut kas līdzīgs prezidenta preses sekretāram.
2
Tāpat arī datora garantijas talons ar brīdinājumu, ka gadījumā, ja aparāts 1) nedarbojas, 2) nedarbojas, kā solīts dārgajā reklāmā, 3) sit pa nagiem visiem, kas tuvumā, 4) atverot dārgo iepakojumu, tajā vispār nekā nav, tad ražotājs par to nenes nekādu atbildību, jo pircējam jābūt laimīgam, ka viņš drīkst atdot naudu ražotājam; un jebkurš mēģinājums uzskatīt nopirkto aparātu par savu īpašumu pievērsīs drūmu viru uzmanību ar draudīgiem diplomātiem un ļoti plāniem pulksteņiem. Datorražotāju garantija atstāja uz Krouliju dziļu iespaidu, un beigās viņš nosūtīja visas instrukcijas Lejā uz nodaļu, kas izdeva Nemirstīgo dvēseļu līgumus, pievienodams dienesta piezīmi: Mācieties, zēni...
3
Lai gan mēs to nesauktu par dejošanu. Vismaz ne labu dejošanu. Velns dejo tāpat, kā balto orķestris izpilda soulmūziku.
4
Kaut gan parasti šis bumbiņas dibenā nav milzīga plastmasas sniegavīra, ja vien neizprotamais plāns nav vēl neizprotamāks, kā niēs parasti uzskatām.
5
Impērijas paplašināšanas zelta laikmetā Raganu armija piedzīvoja renesansi. Britu karaspēka nebeidzamās sadursmes attiecās ari uz raganām, dziedniekiem, pūšļotājiem, šamaņiem un citiem okultajiem pretiniekiem. Tāpēc kaujas laukā bija vajadzīgi tādi spēki kā Raganu armijas štāba majora Nārkera divus metrus garais un simt divdesmit kilogramus smagais stāvs, kas soļoja aurodams, sagrābis Grāmatu bruņuvākos, purinādams trīs kilogramus smagu zvanu un nesdams rokā īpaši nostiprinātu sveci. Viņš spēja iztīrīt stepi no pretiniekiem ātrāk nekā karabīņu ugunis.
Sesila Rouda rakstīja: “Nomaļus dzīvojošas ciltis uzskatija viņu par tādu kā dievu, un tikai īpaši drosmīgas vai stūrgalvīgas raganas un dziednieki spēja stāties pretī štāba majoram Nārkeram. Personīgi es labāk par sabiedroto izvēlētos viņu, nevis divus bataljonus Nepālas partizānu.”
6
Burvis vai priesteris. Vudū ir ļoti interesanta reliģija, ko var praktizēt visa ģimene, pat mirušie.
7
12,95 dolāri par skaņuplati, 24,95 dolāri par CD; ziedojot 500 dolāru Begmena misijai, skaņuplati varēja saņemt par velti.
8
Mārvins būtu pārsteigts, uzzinot, ka zināmi izdziedināšanas gadījumi patiešām bija. Dažs labs atveseļojas, vienalga, no kā.
9
Izņemot to vienu runu pirms desmit gadiem, kad viņš tiesā lūdza apžēlošanu.
10
Skvo (squaw) - sieviete Dienvidamerikas vietējo iedzīvotāju valodā. (Tulk. piez.)
Anatēma sniedza viņam mitro dvieli.
- Ņem, - viņa teica, - pasteidzies! Man vēl jāsasmērē sviestmaizes. Mums jāsagatavojas.
Ņūtons paskatījās uz dvieli.
- Kam tas?
- Ej uz dušu!
Ak, tātad jāmazgājas gan vīriešiem, gan sievietēm. Ņūtons nopriecājās, ka beidzot viss ir skaidrs.
- Bet mazgājies labi ātri! - Anatēma piekodināja.
- Kāpēc? Vai pēc desmit minūtēm māja uzsprāgs?
- Nē jau. Mums ir vairākas stundas. Vienīgi esmu izlietojusi lielāko daļu karstā ūdens. Tev mati pilni ar putekļiem.
Vētra raidīja gurdenu brāzmu Jasmīnu namiņa virzienā. Turēdams kā vairogu sev priekšā mitro, sārto dvieli, kas vairs nebija pūkains, Ņūtons devās mazgāties vēsā ūdenī.
sapnī šedvels peldēja augstu virs zaļas pļavas, kuras vidū stāvēja liela malkas un sausu žagaru grēda. Tās vidū bija iedzīts koka pālis. Visapkārt stāvēja vīri, sievas un bērni ar mirdzošām acīm, sārtiem vaigiem, cerību pilni un satraukti.
Un tad pūlis pēkšņi sarosījās: pār pļavu nāca desmit vīri, vezdami glītu pusmūža sievieti, kas jaunībā noteikti bijusi satriecoši skaista. Šedvela aizmigušajā prātā iezagās vārds “žirgta”. Viņai pa priekšu soļoja raganu meklēšanas ierindnieks Ņūtons Pulsifers. Nē, ne jau Ņūtons, bet vecāks vīrietis melnā ādas apģērbā. Šedvels ar lepnumu pazina raganu meklētāju majora seno formastērpu.
Sieviete uzkāpa uz malkas un žagaru kaudzes, nostājās ar muguru pret pāli, apvija ap to rokas. Viņu piesēja. Sārtu aizdedzināja. Sieviete sāka runāt ar pūli, taču Šedvels peldēja tik augstu, ka neko nespēja saklausīt. Pūlis sanāca ciešāk ap sārtu.
Viss skaidrs: ragana. Tūlīt viņu sadedzinās dzīvu. Šedvela sirdī ielija siltas jūtas. Pilnīgi pareizi. Tā tam arī jābūt.
Vienīgi...
Sieviete, skatīdamās tieši uz viņu, teica: Tas attiecas arī uz tevi, sasodītais vecais muļķi!
Bet viņa taču mirs. Viņu sadedzinās dzīvu. Šedvels sapnī atskārta, ka tā ir drausmīga nāve.
Liesmu mēles laizījās arvien augstāk.
Sieviete pameta skatienu augšup, lūkodamās tieši uz Šedvelu, lai gan viņš bija neredzams. Viņa smaidīja.
Un tad nogranda sprādziens.
Pērkona dārds.
Pērkons, domāja Šedvels, mozdamies un skaidri juzdams, ka kāds joprojām uz viņu skatās.
Atvēris acis, viņš kā pa miglu ieraudzīja trīspadsmit stikla acis pūkainās sejās, kas skatījās uz viņu no misis Treisijas buduāra plauktiem. Šedvels novērsās, taču sastapa citu ciešu skatienu. Savējo!