- Tieši tā, mīļā kundze, - viņa turpināja Azirafala balsī, - paklau, mister Šedvel! Vai jums ir ierocis?
Šedvels ar kreiso roku paberzēja labo, atliekdams un saliekdams pirkstus.
- Ir gan, drausmīgs ierocis, rau, - viņš atbildēja un, pacēlis pie lūpām divus pirkstus, tiem uzpūta.
Iestājās klusuma brīdis.
-Jūsu roka? - Azirafals beigās pajautāja.
- Nūja, drausmīgs ierocis. Dabūji just uz savas ādas, sātana izdzimums, vai ne?
- Vai nekā cita, nu, pamatīgāka jums nav? Teiksim, Megido zelta duncis? Vai arī Kali asmens?
Šedvels purināja galvu.
- Man ir vairākas kniepadatas, - viņš piebilda. - Vēl ari šautene no raganu mednieka, pulkveža Jums-Nebūs-Neko-Ēst-Kas-Satur-Asinis-Jums-Nebūs-Zīlēt-Nedz-Burt Dalrim-pla. To varētu pielādēt ar sudraba lodēm.
- Tas laikam der pret vilkačiem, - Azirafals novilka.
- Bet ķiploki?
- Vampīriem.
Šedvels paraustīja plecus.
- Nūja, bet nav jau ari tādu ložu. Lai nu kā, ar to bisi var šaut. Iešu un atnesīšu.
Šedvels slāja laukā, domādams, kāpēc viņam vajadzīgs cits ierocis. Viņam taču ir roka.
- Bet tagad, mīļā kundze, - Azirafals sacīja, - manuprāt, jūsu rīcībā ir uzticams transportlīdzeklis.
- Tik tiešām, - misis Treisija pamāja.
Aizgājusi uz virtuves stūri, viņa paņēma sārtu motociklista ķiveri ar uzkrāsotu dzeltenu saulespuķi un, uzlikusi to galvā, sasprādzēja zem zoda. Pēc tam, parakājusies atvilktnē, izņēma trīs vai četrus simtus plastmasas maisiņu un žūksni sadzeltējušu vietējo laikrakstu, kā arī apputējušu fosforescējoši zaļu ķiveri ar uzrakstu EASY RIDER -māsasmeitas Polas dāvanu pirms divdesmit gadiem.
Šedvels, atgriezies ar šauteni pār plecu, neticēja savām acīm.
- Nesaprotu, kāpēc jūs tā skatāties, mister Šedvel, -misis Treisija brīnījās. - Lejā pie durvīm mūs jau gaida braucamais.
Viņa pasniedza seržantam ķiveri.
- Jums tā jāliek galvā, tādi ir noteikumi. Nezinu, vai uz motorollera drīkst braukt trijatā, pat tad, ja divi, hm, sēž uz viena sēdekļa. Taču mums ir ārkārtas gadījums. Turklāt esmu pārliecināta, ka tas nav bīstami, ja vien stingri turēsieties pie manis.
Misis Treisija pasmaidīja. - Būs jautri, vai ne?
Šedvels nobālējis mēmi kustināja lūpas, tomēr zaļo ķiveri galvā uzlika.
- Ko jūs teicāt, mister Šedvel? - misis Treisija viņu bargi uzlūkoja.
- Atdod velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņems visu roku, - seržants atbildēja.
- Beidziet izrunāties, mister Šedvel, - misis Treisija teica, vezdama viņu uz vestibilu un tad lejā pa kāpnēm uz Kroučendas Haistrītu, kur jau gaidīja pavecs motorollers, lai abus, nē, visus trīs, aizvestu projām.
ceļu bija nosprostojusi kravas automašīna. Un viļņotā skārda loksnes. Tāpat arī augsta zivju kaudze. Tik pamatīgi nobloķētu brauktuvi policijas seržants vēl nebija redzējis.
Lietus arī nenāca par labu.
- Vai kāds zina, kad ieradīsies buldozeri? - viņš kliedza rācijā.
- Darrrram, ko varram, - skanēja atbilde.
Juzdams, ka pa bikšu atloku kaut kas rāpo, seržants
pameta skatienu lejup.
- Vēži!
Satrūcies viņš nodrebinājās un uzlīda uz policijas mašīnas jumta.
- Vēži! - viņš atkārtoja.
Apmēram trīsdesmit gabali, daži ap septiņdesmit centimetru gari. Lielākā daļa rāpoja pa maģistrāli, taču pieci seši bija apstājušies, lai izpētītu policijas mašīnu.
- Kas par nelaimi, seržant? - pajautāja policists, kas ceļa malā pārbaudīja kravas mašīnas vadītāja dokumentus.
- Nekas, vienīgi man nepatīk vēži, - seržants drūmi atsaucās un aizvēra acis. - Salti šermuļi skrien pār kauliem. Pārāk daudz kāju! Mazliet pasēdēšu. Kad tie visi būs projām, pasakiet!
Sēdēdams lietū uz mašīnas jumta, viņš juta, ka bikš-dibenā sūcas ūdens.
Kaut kur klusi dārdēja. Pērkons? Nē. Troksnis bija vienmērīgs, un tas tuvojās. Motocikli. Seržants atvēra vienu aci.
Augstā debess!
Četri motociklisti dragāja kā nelabie. Seržants gribēja nokāpt no jumta un pamāt, uzsaukt, taču braucēji jau bija garām, stūrēdami tieši uz avarējušo kravas mašīnu.
Seržants neko nevarēja tur darīt. Aizvēris acis, viņš klausījās. Un tad -
Žvīks.
Žvīks.
Žvīks.
Viņa galvā skanēja balss: ES JŪS PANĀKŠU!
(- Vai redzēji? - Tiešām Stilīgi Cilvēki jautāja. - Pārlidoja pāri!
- ... sodīts! - NFI atbildēja. - Ja jau viņi var, tad mēs arī!)
Seržants atvēra acis. Pagriezies pret kolēģi, viņš atvēra
arī muti.
Policists teica:
- Viņi. Viņi taču. Viņi pārlidoja...
Plīkš, plīkš, plīkš.
Būkš.
No debesīm atkal krita zivis, lai gan īsāku laiku un ar labāku izskaidrojumu. No lielas zivju kaudzes vārgi māja roka ādas žaketē. Turpat blakus bezcerīgi griezās motocikla ritenis.
Tas bija Skazs, pusnesamaņā domādams, ka vairāk par frančiem viņam riebjas būt līdz ausim zivīs, ari kāja laikam lauzta. Tiešām pretīgi.
Viņš gribēja pateikt NFI par savu jauno lomu, taču nespēja pakustēties. Pa piedurkni augšup līda kaut kas mitrs un glums.
Vēlāk, kad Skazu izvilka no zivju kaudzes un viņš ieraudzīja savus biedrus (uz galvas visiem bija uzklātas segas), kļuva skaidrs, ka nu jau par vēlu viņiem kaut ko teikt.
Tāpēc jau viņi nebija pieminēti Atklāsmes grāmatā, par kuru runāja Pigbogs. Tālāk par šoseju netika.
Skazs sāka murmināt. Seržants pieliecās tuvāk.
- Nemēģiniet runāt, - viņš teica, - tūlīt atbrauks ātrā palīdzība.
- Paklau, - Skazs vāvuļoja, - man tev jāpastāsta kaut kas svarīgs. Četri Apokalipses jātnieki... pēdējie draņķi, visi četri.
- Viņš murgo, - seržants konstatēja.
- Es nemuldu. Esmu Cilvēki, Kas Pārklāti Ar Zivīm, -Skazs noķērca un atslēdzās.
Londonas satiksmes sistēma ir neiedomājams labirints, taču tam nav nekāda sakara ar ietekmi - nedz no velnu, nedz eņģeļu puses. Drīzāk jau vainojama ģeogrāfija, vēsture un arhitektūra.
Viss pašu cilvēku labā, lai gan viņi tam īsti netic.
Londona netika projektēta automašīnu vajadzībām. Starp citu, arī cilvēku vajadzībām ne. Londona vienkārši... sagadījās, un viss. Diemžēl radās grūtības, un ieviestie risinājumi ik pēc pieciem, desmit vai simts gadiem radīja jaunas problēmas.
Pēdējais risinājums bija automaģistrāle M25, kas met gandrīz pilnu apli ap pilsētu. Līdz šim problēmas bija diezgan vienkāršas, piemēram, konstrukcija bija novecojusi jau pirms tās pabeigšanas, sastrēgumi, kas veidojās paši sev astē, un tamlīdzīgi.
Šobrīd lielākā nelaime bija fakts, ka maģistrāle vairs neeksistēja, vismaz cilvēces laika izpratnē ne. Veidojās sastrēgumi: autovadītāji, neko nesaprazdami, mēģināja izbraukt no Londonas pa citu ceļu. Automašīnu rindas stiepās uz pilsētas centru no visām debess pusēm. Pirmo reizi par visiem laikiem Londona bija pilnībā nobloķēta, pārvērsta par vienu vienīgu milzīgu sastrēgumu.
Teorētiski ar automašīnu var fantastiski ātri pārvietoties no vienas vietas uz otru. Taču dažkārt satiksmes sastrēgumi tevi fantastiski iesprosto. Lietū un tumsā skanēja signālu simfonija - arvien skaļāk un izmisīgāk.