Kroulijam jau metās nelabi.
Izmantodams izdevību, viņš pārlasīja Azirafala piezīmes, pašķirstīja Agneses Nateres pareģojumus un nopietni domāja.
Beigās velns secināja:
1) Tuvojas Armagedons.
2) Viņš tur neko nevar mainīt.
3) Viss notiks Tedfīldā, katrā ziņā tur sāksies. Beigās tas pārņems visu pasauli.
4) Kroulijs ir ierakstīts Elles melnajā grāmatā.2
5) Azirafals, cik var noprast, jau izstājies no spēles.
6) Pasaule ir tumša, drūma un drausmīga. Gaisma tuneļa galā nespīd, bet ja spīd, tad tās ir pretimnākoša vilciena ugunis.
7) Varētu mierīgi sameklēt mazu, jauku restorānu un pirms pasaules gala kārtīgi pielakties.
8) Un tomēr...
Visa Kroulija sistēma pēkšņi sabruka.
Sirds dziļumos viņš taču bija optimists. Smagā brīdī -tādā kā, piemēram, viss četrpadsmitais gadsimts - viņu balstīja pārliecība, ka viss beigās būs labi un Visums par viņu parūpēsies.
Tātad Elle viņu vajā. Pasaule iet uz galu. Aukstais karš beidzies, un Lielais karš pa īstam sācies. Kroulija izredzes līdzinājās adatas meklēšanai siena kaudzē. Tomēr viss vēl nebija zaudēts.
Galvenais taču vienmēr būt īstajā vietā un īstajā laikā.
īstā vieta bija Tedfīldā, par to Kroulijs nešaubījās - pa daļai, pateicoties Agneses grāmatai, pa daļai, vadoties no izjūtām savā pasaules garīgajā kartē, kurā Tedfīldā pulsēja kā migrēna.
Pēdējais laiks doties ceļā, lai nokļūtu tur pirms pasaules gala. Kroulijs iemeta skatienu pulkstenī. Tedfīldā jābūt pēc divām stundām, lai gan parastais laika plūdums jau šķita satricināts līdz pamatiem.
Grāmatu viņš nometa blakussēdeklī. Traks laiks, traki paņēmieni. Sešdesmit gadus Bentley bija izticis bez neviena nobrāzuma.
Pie velna to visu!
Kroulijs strauji pagrieza stūri, smagi apskādēdams aiz viņa stāvošā sarkanā Renault priekšējo daļu, un uzbrauca uz ietves.
Ieslēdzis gaismas, viņš nospieda signāltauri.
No tā gājējiem vajadzētu saņemt brīdinājumu, ka viņš brauc pa ietvi. Bet, ja šie nepaies malā... nu, pēc divām stundām tam vairs nebūs nekādas nozīmes. Varbūt. Iespējams.
- Aiziet, - teica Antonijs Kroulijs un, par spīti visam, brauca uz priekšu.
istabā sēdēja sešas sievietes un četri vīrieši; katram bija telefons un biezs žūksnis datorizdruku ar vārdiem un telefoniem. Pie katra numura bija piezīme rokrakstā: vai personai ir piezvanīts vai nav, vai saņemta atbilde, un, pats galvenais, vai kādu interesē troksni izolējošās sienas.
Lielākā daļa pret tām bija vienaldzīga.
Desmit cilvēki sēdēja stundu pēc stundas, pierunādami, lūgdamies, solīdami, māksloti smaidīdami. Starpbrīžos viņi rakstīja piezīmes, malkoja kafiju un brīnījās par lietus straumēm, kas plūda gar rūtīm. Viņi palika postenī kā Titānika orķestris. Ja jau šādā laikā nevar pārdot dubultos stiklus, tad citā laikā to nevarēs ne tik.
Lisa Morrova runāja klausulē:
- Ja vien jūs ļautu man pabeigt, ser, jā, es saprotu, ser, bet ja jūs tikai... - un otrā galā acīmredzot tika nolikta klausule, jo viņa piebilda, - pēdējā cūka.
Lisa nolika telefonu.
- Atkal viens tieši no vannas, - viņa sacīja kolēģiem. Lisa bija pamatīgi izrāvusies ikdienas sacensībā, sazvanīdama cilvēkus, kas tobrīd vannojas. Vajadzēja vēl divus punktus, un tad viņa izrautos priekšā arī sacensībā par pārtraukto dzimumaktu skaitu.
Viņa zvanīja nākamajam numuram no saraksta.
Lisa nesapņoja pārdot mantas pa telefonu. Atklāti sakot, viņa gribēja būt starptautisko aviolīniju stjuarte, taču tam viņai trūka atbilstošo dotumu.
Ja Lisa būtu pietiekami centīga, tad, protams, tiktu pieņemta par starptautisko aviolīniju stjuarti vai vismaz par zobārsta asistenti (kas bija viņas otrais profesionālais sapnis), vai kaut ko citu, nevis tirgoni pa telefonu tieši šajā uzņēmumā, un tad viņai noteikti būtu garāks un, iespējams, sekmīgāks mūžs.
Varbūt ne īpaši garāks, ņemot vērā to, ka tuvojās pastardiena, tomēr par dažām stundām garāks noteikti.
Patiesībā Lisai, lai izpelnītos garāku mūžu, nevajadzēja zvanīt uz numuru, kuru viņa tagad grieza, skatīdamās sarakstā, kas labākajās pasta pasūtījumu tradīcijās ziņoja, ka dzīvoklis pieder A. Dž. Kroulijam.
Tomēr Lisa to darīja un tagad gaidīja, kamēr tālrunis otrā galā nozvanīs četras reizes. Viņa nošķendējās:
- Pie joda, atkal automātiskais atbildētājs!
Viņa jau gribēja pārtraukt savienojumu, bet tad no klausules kaut kas izlīda. Ļoti liels un gaužām dusmīgs.
Atgādināja kāpuru. Milzīgu, niknu kāpuru, kas sastāv no tūkstošiem sīku kāpuru, kas visi locījās un brēca, atvēruši neskaitāmas mutītes un neganti kliegdami vienu vārdu: Kroulijs!
Bet tad iestājās klusums, kāpurs truli sašūpojās, it kā nezinādams, kur atrodas.
Beigās tas izjuka gabalos.
Tūkstošiem pelēku kāpuru locījās uz visām pusēm. Tie līda pa paklāju, uz rakstāmgaldiem, pārklāja Lisu un viņas deviņus kolēģus, ieplūda viņu mutēs, nāsīs, plaušās, ieurbās muskuļos, acīs, smadzenēs, audos. Viss saplūda, sajaucās, piepildot istabu no grīdas līdz griestiem ar milzīgu miesas blāķi, kas lēni pulsēja.
Miesu jūklī atvērās mute ar kaut ko, kas īsti nebija lūpas, un Hasturs teica:
- Man to vajadzēja.
Pusstundu Hasturs bija pavadījis, iespundēts automātiskajā atbildētājā kopā ar Azirafala vēsti, un šis apstāklis viņa garastāvokli neuzlaboja.
Tāpat ari gaidāmais ziņojums ellei, izskaidrošanās, kāpēc viņš neatgriezās pusstundu agrāk un, pats galvenais, neatveda Krouliju.
Ellē par neveiksmēm neviens galvu neglauda. Labi, ka vismaz viņš uzzināja, ko teica Azirafals. Varbūt ar to varēs nopirkt sev turpmāko eksistenci.
Un vēl vismaz tik daudz labuma, ka, tiekoties aci pret aci ar saniknoto Melno padomi, viņš nebūs ar tukšu vēderu.
Istabu piepildīja biezi, pēc sēra smakojoši dūmi. Kad tie izgaisa, Hasturs jau bija prom, atstādams tikai desmit skeletus, uz kuriem tikpat kā nebija miesas, un dažas izkusušas plastmasas peļķes, kurās vietām mirdzēja metāla gabali, kas savulaik bija telefona detaļas. Zobārsta asistentes lomā Lisai būtu laimīgāks liktenis.
Tomēr, raugoties no pozitīvās puses, ļaunumā vienmēr dīgst pašiznīcināšanās sēkla. Cilvēki visā valstī, kas citādi tiktu sadusmoti, tiekot atrauti no vannošanās priekiem vai dzirdot nepareizi izrunātu savu vārdu, tagad bija mierīgi un apmierināti ar pasauli. Hastura rīcība galu galā radīja mazliet labvēlīgu viļņošanos, kas sāka izplatīties iedzīvotāju vidū un pieņēmās spēkā. Miljoniem cilvēku dvēseļu gāja secen sīkas traumas. Tātad viss bija kārtībā.
neviens neticētu, ka tā ir tā pati automašīna. Tagad tikpat kā nebija vietiņas, kur tā nebūtu noskrāpēta. Abi priekšējie lukturi izsisti. Riteņu diski norauti. Bentley atgādināja apdauzītu postīšanas sacīkšu veterānu.
Ietve diez kāda nebija. Gājēju pāreja vēl sliktāka. Vistrakāk bija šķērsot Temzu. Labi, ka ienāca prātā aizvērt logus.
Par spīti visam, Kroulijs vēl bija tepat.
Vēl pārsimt jardu, un viņš būs uz maģistrāles M40, pa kuru varēs miera vējos aizrullēt līdz Oksfordšīrai. Vienīgais šķērslis, kas šķīra Krouliju no tukšā ceļa, bija M25. Kliedzoša, sakaitēta sāpju lenta un satumsusi gaisma.3