- Tūlīt jau būsim klāt.
- Skat, tiešām vārti, dzeloņdrātis un viss pārējais! Varbūt būs arī suņi-cilvēkēdāji!
- Manuprāt, tu esi pārāk satraukts, - Anatēma klusā balsī atbildēja, paceldama no grīdas pēdējās kartītes.
- Pārāk satraukts? Nē! Es aukstasinīgi apsveru, vai mani kāds nenošaus!
- Agnese noteikti būtu to pieminējusi. Tādos jautājumos viņa bija ļoti precīza.
Anatēma sāka izklaidīgi pārcilāt kartītes.
- Vai zini, - viņa teica, uzmanīgi pārdalīdama un salikdama divas kaudzītes kopā. - Kaut kur lasīju par sektantiem, kuri datorus uzskata par velna rīkiem. Viņuprāt, Armagedons atnāks tāpēc, ka Antikrists labi pārzinās datorus. Tas laikam pieminēts arī Atklāsmes grāmatā. Ja nemaldos, lasīju nesen laikrakstā...
-Daily Mail... Vēstule no Amerikas, hm, trešajā augustā, - Ņūtons atsaucās, - uzreiz pēc raksta par sievieti Vormsā, Nebraskas štatā, kas mācīja pīlei spēlēt akordeonu...
- Mjā, - Anatēma atbildēja, izlikdama kartītes sev klēpī ar uzrakstiem uz leju.
Tātad datori ir velna rīki? Ņūtons prātoja. Iespējams. Kāds jau tos pārvalda, bet, protams, ne jau es.
Automašīna ar rāvienu apstājās.
Karabāze izskatījās smagi cietusi. Ieejas priekšā bija sagāzušies vairāki milzīgi koki, un daži vīri ar ekskavatoru mēģināja tos novilkt malā. Dežurējošais sargs garlaikoti viņus vēroja, bet tad pagriezās un salti uzlūkoja Ņūtona automašīnu.
- Labi. Izvēlies kartīti!
3001. Ērgļu ligzdas vārtu priekšā nogāzās milzīgs osis.
- Un tas būtu viss?
-Jā. Mēs uzskatījām, ka tas saistīts ar krievu revolūciju. Brauc taisni uz priekšu un tad pagriezies pa kreisi!
Aiz līkuma parādījās šaura šķērsiela, no kuras pa kreisi stiepās bāzes žogs.
- Un tagad nobrauc malā! Tur parasti stāv automašīnas, un neviens mūs neievēros, - Anatēma sacīja.
- Kas tā par vietu?
- Vietējo mīlas pārīšu iela.
- Varbūt tāpēc man šķiet, ka bruģis ir no gumijas?
Viņi labu gabalu gāja pa ēnaino ielu gar žogu, līdz
ieraudzīja osi. Agnesei bija taisnība. Tas bija uzgāzies tieši uz žoga.
Uz tā stumbra sēdēja sargs, smēķēdams cigareti. Melnādainais. Ņūtons vienmēr jutās vainīgs afroamerikāņu priekšā, domādams, ka tie apsūdz viņu par diviem vergu tirdzniecības gadsimtiem.
Ieraudzījis viņus, sargs piecēlās, taču tūlīt atslāba.
- A, Anatēma, sveicināta! - viņš teica.
- Sveiks, Džordž! Drausmīga vētra, vai ne?
- Traka gan.
Viņi devās tālāk. Sargs skatījās nopakaļ, līdz abi pazuda skatienam.
- Paziņa? - Ņūtons centās runāt bezrūpīgi.
- Protams! Dažreiz viņi nāk uz krodziņu. Patīkami cilvēki - kārtīgi un tīrīgi.
- Ja mēs ietu iekšā, vai viņš šautu? - Ņūtons pajautāja.
- Varbūt iebaidīšanai notēmētu, - Anatēma atbildēja.
- Man ar to pietiktu. Ko tu ieteiksi tagad darīt?
- Nu, Agnese noteikti kaut ko zināja. Tāpēc, manuprāt, jānogaida. Tagad, kad vējš pierimis, nav vairs tik ļauni.
- Nūja, - Ņūtons skatījās uz mākoņiem, kas biezēja pie apvāršņa, un tad piebilda, - vecā labā Agnese.
ritmiski mīdams pedāļus, Ādams brauca pa ceļu. Suns skrēja nopakaļ, ik pa brīdim mēģinādams iekost aizmugures riepā tīrā prieka pēc.
Kaut kas noklikšķēja, un uz pievadceļa parādījās Pipars. Viņas divriteni nevarētu sajaukt ne ar vienu citu. Ar veļas knaģi pie riteņa bija piesprausts kartona gabals - viņa uzskatīja, ka tas ir uzlabojums. Dzirdot tādu troksni, kaķi jau divu šķērsielu attālumā metās projām.
- Manuprāt, tuvāk būs pa Droverleinu un tad caur Raundhedas mežu, - Pipars ierosināja.
- Tur baigie dubļi, - Ādams sacīja.
- Protams, - Pipars nervozi atbildēja. - Tagad taču visur dubļi. Jābrauc gar krīta raktuvēm, tur vienmēr sauss. Bet pēc tam gar notekūdeņu staciju.
Braiens un Venslideils piebremzēja aiz viņiem. Vensli-deila velosipēds bija melns, mirdzošs un praktisks. Braiena divritenis savulaik, iespējams, bija balts, bet tagad krāsu sedza bieza dubļu kārta.
- Pēdējais stulbums saukt to par militāru bāzi, - Pipars izmeta. - Biju tur atvērto durvju dienā un neredzēju nedz ieročus, nedz raķetes, nekā. Tikai slēdžus un skalas. Spēlēja pūtēju orķestris.
- Jā, - Ādams piekrita.
- Slēdži un pogas nav īpaši militāras, - Pipars secināja.
- Nezinu gan, - Ādams iebilda. - Ar slēdžiem un pogām var darīt brīnumus.
- Man Ziemassvētkos uzdāvināja komplektu, - Ven-slideils atzinās, - visādi elektriski nieciņi. Arī slēdži un skalas. Var samontēt radio vai vēl kaut ko, kas pīkst.
- Nezinu, - Ādams domīgi novilka, - es vairāk domāju par speciālistiem, kas iejaucas pasaules militārajā tiklā un liek datoriem un cilvēkiem sākt karu.
- Forši, - Braiens teica, - tas būtu tiešām neganti.
- Tā varētu teikt, - Ādams pamāja.
tedfīldas iedzīvotāju padomes priekšsēdētāja postenis bija augsts un vientulīgs.
R. P. Tailers, neliela auguma, labi paēdis un apmierināts vīrs, slāja pa lauku ceļu kopā ar sievas pūdelīti Šuci. R. P. Tailers mācēja atšķirt labo no ļaunā, tāpēc viņa dzīvē nebija morālu neskaidrību. Taču ar spēju atšķirt labo no ļaunā viņam nebija gana. R. P. Tailers juta morālu pienākumu pateikt to visai pasaulei.
Neteiksim, ka Rezidentu padomes priekšsēdētāju vilinātu tribīne, polemiska dzeja vai plakāti. Viņš izvēlējās citu mediju: Tedfīldas Reklāmas laikraksta vēstuļu sleju. Ja kaimiņa koks neapdomīgi meta lapas R. P. Tailera dārzā, viņš vispirms tās uzmanīgi sagrāba, sabēra kastēs un nolika kaimiņa durvju priekšā kopā ar bargu zīmīti. Pēc tam viņš rakstīja vēstuli Tedfīldas Reklāmai. Redzēdams pusaudžus, kas sēž zaļumos un klausās pārnēsājamos magnetofonus, R. P. Tailers uzskatīja par savu pienākumu aizrādīt, ka viņi uzvedas nepiedienīgi. Aizbēdzis no viņu ņirdzīgajām piezīmēm, viņš rakstīja Tedfīldas Reklāmai par morālo pagrimumu un mūsdienu jaunatni.
Pēc aiziešanas pensijā (pērn) vēstuļu apjoms pieauga tā, ka pat Tedfīldas Reklāma nespēja tās nodrukāt. Šodien R. P. Tailers pirms vakara pastaigas bija beidzis rakstīt kārtējo ziņojumu ar šādu saturu:
Kungi!
Ar satraukumu ievēroju, ka mūsdienu laikraksti vairs nejūt pienākumu pret sabiedrību - mums, kas maksā jums algas...
Viņš ievēroja uz šaurā lauku ceļa sakritušos zarus, secinādams, ka viņi, uzsūtot vētru, nedomā par sakopšanas tēriņiem. Par vides sakārtošanu būs jāmaksā Draudzes padomei. Bet mums, nodokļu maksātājiem, jāsarūpē viņiem algas...
Viņi R. P. Tailera izpratnē bija Radio 48 sinoptiķi, kuri jāvaino par laikapstākļiem.
Šucis, apstājies ceļmalā, pie dižskābarža pacēla kāju.
R. P. Tailers samulsis novērsās. Iespējams, ka vienīgais ikvakara pastaigas mērķis bija atļaut sunim nokārtot dabiskās vajadzības, taču R. P. Tailers to neparko neatzītu pat domās. Viņš paskatījās uz negaisa mākoņiem, kas blīvējās debesīs augstos, netīri pelēkos un melnos kalnos. Mākoņus šaustīja mirdzošas zibens mēles kā sākuma kadros filmā par Frankenšteinu, taču skatienu saistīja ne jau tas, bet fakts, ka, tikuši līdz Tedfīldas robežai, tie apstājās.