Gluži zobens tas nebija, bet ko gan var sameistarot no diviem sprunguļiem un auklas? Karš pētīja Pipara ieroci.
- Saprotu, - viņa teica, - tātad zobs pret zobu?
Karš paņēma zobenu, kas notrinkšķēja kā vīna glāze, kad piesit tās malai.
Ieroči saskardamies nozibsnīja.
Nāve ieskatījās Ādama acīs.
Atskanēja dramatiska šķindoņa.
- Neaiztiec! - Ādams, nepagriezis galvu, nošņāca.
VIŅI skatījās uz zobenu, kas, nokritis uz betona takas,
sastinga.
- Puišeļi, - Pipars neapmierināti čukstēja.
Agri vai vēlu cilvēkam jāizšķiras, kurā pusē nostāties.
- Bet viņa taču... - Braiens teica, - kaut kā uzsūca to zobenu...
Gaiss starp Ādamu un Nāvi sāka vibrēt kā vasaras svelmē.
Venslideils ieskatījās Bada iekritušajās acis un pacēla priekšmetu, ko ar labu iztēli varētu noturēt par svariem (tas bija izgatavots no auklām un zariņiem).
Viņš sāka to vicināt sev ap galvu.
Bads aizsargādamies pacēla roku.
Atkal zibsnis, un zemē šķindēdami nokrita sudraba svari.
- Neaiztiec! - Ādams atkal brīdināja.
Piesārņojums metās bēgt vai vismaz ātri plūst, bet
Braiens norāva sev no galvas zāļu vainagu un meta. Patiesībā tā nevajadzēja notikt, taču neredzams spēks pacēla to gaisā un aizsvieda kā disku.
Šoreiz sprāga. Parādījās sarkana liesma melnu dūmu mākoni, nosmirdēja pēc naftas.
No dūmiem, klusi dūkdams, izripoja apsūbējis sudraba kronis, kas sāka griezties uz vietas kā nosviesta monēta.
Šoreiz iztika bez brīdinājuma. Kroņa mirdzums vairs nebija metālisks.
- Kur viņi aizgāja? - Venslideils brīnījās.
TUR, KUR VIŅU VIETA, atbildēja Nāve, neatraujot skatienu no Ādama. TUR, KUR VIŅI VIENMĒR BIJUŠI. ATPAKAĻ CILVĒKU PRĀTOS.
Nāve uzsmaidīja Ādamam.
Kaut kas nošvīkstēja. Nāves apmetnis atvērās, un parādījās izplesti spārni. Eņģeļa spārni. Bet ne jau no spalvām. Tie bija nakts spārni, kas caur radīto matēriju iegrima zemapziņas tumsā, kurā tālumā mirdzēja retas ugunis -iespējams, zvaigznes, bet varbūt kaut kas pavisam cits.
ES, Nāve teica, NEESMU KĀ VIŅI. ES ESMU AZRAĒLS, UN MANA SŪTĪBA IR BŪT PAR DZĪVU RADĪBU ĒNU. MANI NEVAR IZNĪCINĀT, JO TAD IES BOJĀ VISA PASAULE.
Nāves skatiens vairs nededzināja. Ādams pakasīja degunu.
- Nezinu gan, - viņš teica. - Varbūt kaut kā tomēr var.
Viņš atbildēja Smaidam.
- Lai nu kā, pagaidām tam jābeidzas, - Ādams turpināja, - visām tām mašīnām. Tagad jums jādara, ko teikšu, un es saku, ka tam visam jābeidzas.
Nāve paraustīja plecus.
VISS JAU PAMAZĀM STĀJAS.
BEZ VIŅIEM, viņš pamāja uz traģiskajām triju jātnieku atliekām, NEKAS NEVAR TURPINĀTIES. VIENKĀRŠĀ ENTROPIJA TRIUMFĒ.
Nāve pacēla kaulaino roku tādā kā sveicienā.
BET VIŅI ATGRIEZĪSIES, Nāve teica, NEKUR TĀLU VIŅI NAV AIZGĀJUŠI.
Spārni vienu reizi noplīkšķēja kā pērkona dārds, un Nāves eņģelis pazuda.
- Tad jau labi, - Ādams teica tukšam gaisam. - Viss kārtībā. Nekas nenotiks. Vienīgi jāaptur tas, ko viņi iesāka, un viss.
Ņūtons izmisis pētīja plauktus ar aprīkojumu.
-Tā kā vajadzētu būt rokasgrāmatai vai kaut kam tamlīdzīgam, - viņš teica.
-Jāpaskatās, varbūt Agnese to pieminēja, - Anatēma atbildēja.
- Nūja, - Ņūtona balsi skanēja rūgtums. - Baigi loģiski, vai ne? Sabotēt divdesmitā gadsimta elektroniku ar septiņpadsmitā gadsimta rokasgrāmatas palīdzību? Ko gan Agnese varēja zināt par tranzistoriem?
-Ja kas, mans vectēvs 1948. gadā precīzi izskaidroja 3228. pareģojumu, tāpēc varēja veikt sekmīgus ieguldījumus, - Anatēma sacīja. - Agnese, protams, nezināja terminus un neko daudz nesaprata no elektrības, tomēr...
- Es runāju pārnestā nozīmē...
- Turklāt tev nav jāiedarbina, bet tikai jāaptur. Tāpēc nekas nav jāzina, pietiek ar neziņu.
Ņūtons smagi nopūtās.
- Labi, - viņš garlaikoti sacīja. - Pamēģināsim! Gaidu tavu pareģojumu!
Anatēma izvilka kartīti uz labu laimi.
- Viņš nav tas, par ko uzdodas, - viņa nolasīja. - 1002. numurs. Pavisam vienkārši. Ko teiksi?
- Paklau, - Ņūtons satriekts norija siekalas. - Nav īstais bridis atklāt, taču elektronikā es neko daudz nejēdzu. Vispār neko.
- Ja nemaldos, tu teici, ka esi datoru inženieris.
- Tas bija pārspīlējums. Gribu teikt - pārspīlējums tik lielā mērā, ka to, manuprāt, varētu saukt par lielību. Varētu pateikt līdz galam, - Ņūtons aizvēra acis, - tā nebija patiesība.
- Tātad meli? - Anatēma maigi pajautāja.
- Ai, tik tālu es neietu, - Ņūtons atbildēja un tad piebilda, - lai gan datoru inženieris neesmu. Nepavisam ne. Tieši otrādi!
- Kā otrādi?
-Ja jau tā gribi zināt, lūdzu. Tikko pieskaros elektroniskai ierīcei un cenšos to salabot, tā apstājas.
Anatēma viņam aši, saulaini uzsmaidīja un ieņēma teatrālu pozu kā burvju mākslinieka priekšnesumā, kad dāma spīdošos vizuļos atkāpjas malā, lai atklātu triku.
- Tralalā, - viņa nodziedāja.
- Salabo! - viņa teica.
- Ko tad?
- Mēģini panākt, lai darbojas labāk! - Anatēma paskaidroja.
- Nesaprotu, - Ņūtons atbildēja, - diez vai man izdosies.
Viņš pieskārās tuvākajam skapītim.
Atskanēja troksnis, kuru Ņūtons nepaguva identificēt, un tad arvien klusākas ģeneratora vaimanas tālumā. Pulti noraustījās ugunis, no kurām lielākā daļa uzreiz apdzisa.
Visā pasaulē cilvēki, kas cīnījās ar slēdžiem, pēkšņi atklāja, ka viss ir kārtībā. Datori beidza plānot trešo pasaules karu un atkal dīki pārbaudīja stratosfēru. Novaja Zemļa bunkuros cilvēki, kas drudžaini centās izraut kontaktdakšas, atklāja, ka tās ir viņu rokās, bet Vaiomingas un Nebraskas bunkuros viri aizsargkrāsas tērpos beidza bļaustīties un draudēt cits citam ar ieročiem un būtu labprāt iedzēruši alu, ja raķešu bāzē būtu atļauts lietot alkoholiskus dzērienus. Atļauts nebija, bet alus atradās.
Iedegās gaismas. Civilizācijas slīdēšana haosā apstājās. Uz redakcijām sāka plūst vēstules ar sūdzībām, ka sīkumu dēļ mūsdienu cilvēks krītot izmisumā.
Tedfīldā iekārtas beidza izstarot briesmas. Kaut kas tajās bija izgaisis, un ne jau saistībā ar elektrību.
- Velns lai parauj! - Ņūtons iesaucās.
- Redzi nu, - Anatēma atbildēja, - tu visu nokārtoji. Vecajai Agnesei var ticēt, es taču teicu. Bet tagad laižamies projām!
- viņš to negribēja! - Azirafals iesaucās. - Vai tad es neteicu, Kroulij?Ja tev nebūtu slinkums kārtīgi ieskatīties ikvienā cilvēkā, tad tu redzētu, ka sirds dziļumos viņi ir gluži...
- Vēl jau nekas nav beidzies, - Kroulijs iebilda.
Ādams pagriezās un beidzot abus ieraudzīja. Kroulijs
nebija pieradis, ka cilvēki viņu uzreiz atklāj; Ādams skatījās Kroulijā kā atvērtā grāmatā, lasīdams visu viņa dzīvi. Pirmajā acumirkli velnu pārņēma šausmas. Visas iepriekš pārdzīvotās bailes, salīdzinot ar šo sajūtu, šķita sīkums. Tie, Lejā, varēja pārtraukt tavu eksistenci, sagādāt neciešamas sāpes, bet šis zēns spēja ar domām vien iznicināt visu, turklāt, iespējams, ari panākt, lai tu vispār nekad nebūtu eksistējis.
Ādama skatiens aizslīdēja pie Azirafala.
- Atvainojiet, kāpēc jūs esat divi cilvēki? - viņš painteresējās.
- Nu, - Azirafals atbildēja, - tas ir garš...
- Diez kas nav, - Ādams aizrādīja, - manuprāt, jums vajadzētu atkal būt divām dažādām būtnēm.