- Tas nav svarīgi! - Metatrons sēca. - Galvenais, radot Zemi, labo un ļauno...
- Nesaprotu, kāda jēga radīt cilvēkus un pēc tam uztraukties, ka viņi uzvedas kā cilvēki, - Ādams bija pati nopietnība, - turklāt, ja jūs vienreiz beigtu barot viņus ar solījumiem, ka pēc nāves būs labi, visi mēģinātu ieviest kārtību jau dzīves laikā. Ja būtu pa manam, es atļautu dzīvot ilgāk, tāpat kā vecajam Metuzālam. Tad būtu daudz interesantāk, un cilvēki sāktu domāt, ko nodara apkārtējai videi un ekoloģijai, jo savām acīm redzētu, kādas tam visam ir sekas pēc simts gadiem.
- Ak tad tā, - Belcebuls beidzot pasmaidīja, - tu vēliesss valdīt par passssauli. Tas jau ir tuvu tavam liktenim...
- Esmu par to domājis un zinu, ka negribu, - Ādams mazliet pagriezās un uzmundrinoši pamāja VIŅIEM. - Šo to var jau uzlabot, tomēr tad pie manis tāpat nāks cilvēki ar lūgumu sakārtot pasauli, atbrīvot no atkritumiem, audzēt mežus. Un kāds no tā labums? Tikpat kā sakārtot guļamistabu viņu vietā.
- Tu nekad neuzkop pat savējo, - Ādamam aiz muguras teica Pipars.
- Es nerunāju par savu guļamistabu, - (kurā jau gadiem nebija redzams paklājs). - Es runāju par guļamistabu vispār. Tas ir salīdzinājums. Tā.
Belcebuls un Metatrons saskatījās.
- Atklāti sakot, - Ādams turpināja, - man nav viegli visu laiku kaut ko izdomāt, lai Piparam, Venslijam un Braienam nebūtu garlaicīgi. Ziniet, man jau pietiek ar to pasauli, kas man ir. Tomēr paldies jums!
Metatrona sejā atspoguļojās izteiksme, kādu ar laiku pieņēma visi, ilgāku laiku klausoties Ādamā.
- Bet tu jau nevari noliegt to, kas esi, - Metatrons beigās teica. - Paklau, tava dzimšana un liktenis ir Lielā plāna sastāvdaļa. Visam jānotiek, kā paredzēts. Visi lēmumi jau pieņemti.
- Dumpotiessss ir jauki, - Belcebuls piebilda, - bet daži jautājumi dumpim nepakļaujas. Tasss tev jāsaprot!
- Es nedumpojos, - Ādams prātīgi atbildēja. - Vienkārši norādu uz dažiem jautājumiem. Manuprāt, par to jūs nevienu vainot nevarat. Man šķiet, ka būtu daudz labāk iztikt bez kariem un tad paskatīties, ko cilvēki darīs. Ja neiejauksieties, varbūt viņi beidzot sāks domāt un ieviesīs pasaulē kārtību. Nevaru galvot, ka tā būs, bet izslēgts nav, - viņš precizēja.
- Neredzu tur nekādu jēgu, - Metatrons atbildēja, - tu nevari stāties pretī Lielajam plānam. Tas ir tavos gēnos. Padomā labi!
Ādams vilcinājās.
Tumšā zemapziņas straume jau bija gatava uzplūst un čukstēja: jā, tik tiešām, tas taču ir galvenais - atbalstīt Plānu, es taču esmu tā sastāvdaļa.
Diena bija gara, un Ādams jutās noguris. Vienpadsmit gadu vecumā pasaules glābšana izsmeļ spēkus.
Kroulijs saķēra galvu.
- Mirkli, tikai mirkli domāju, ka mums ir cerība, -velns teica. - Bet Ādams viņus aizkaitināja. Jā, bija tīri labi, līdz...
Azirafals piecēlās.
- Atvainojiet, - eņģelis iesāka.
Visu skatieni pievērsās viņam.
- Lielais plāns, - Azirafals turpināja, - ir tas, kurš nav izskaidrojams, vai ne?
Uz brīdi iestājās klusums.
- Lielais plāns ir Lielais plāns, - Metatrons nešaubīdamies atbildēja. - Tu taču pats to zini. Pasaule pastāvēs seštūkstoš gadu un beigsies ar...
-Jā, jā, tas tiešām ir Lielais plāns, - Azirafals pieklājīgi, godbijīgi sacīja, tomēr izturējās kā cilvēks, kas politiķu sanāksmē uzdevis negaidītu jautājumu un stūrgalvīgi gaida atbildi. - Bet es jautāju, vai tas ir neizzināms. Gribu tikt skaidrībā.
- Vai nav vienalga? - nošņāca Metatrons. - Tas taču ir viens un tas pats!
Tiešām? Kroulijs prātoja. Laikam jau paši nezina. Velna sejā parādījās muļķīgs smaids.
- Tātad neesat pilnīgi pārliecināti? - Azirafals nelikās mierā.
- Mums nav lemts saprast neizskaidrojamo Plānu, -Metatrons atbildēja, - taču Lielais plāns, protams...
- Lielais plāns var būt tikai sīka visaptverošās neiz-skaidrojamības daļa, - Kroulijs iejaucās, - tāpēc no neiz-skaidrojamības aspekta jūs nevarat zināt, ka tas, kas tagad notiek, nav pareizi.
- Tasss ir rakstītssss! - Belcebuls auroja.
- Bet citur varbūt ierakstīts kaut kas pavisam cits, -Kroulijs turpināja, - un to jūs nevarat izlasīt.
- Ar lielākiem burtiem, - Azirafals piebilda.
- Un pasvītrots, - Kroulijs papildināja.
- Ar divām svītrām, - Azirafalam vēl šķita par maz.
- Varbūt tas nav pārbaudījums tikai pasaulei, - Kroulijs turpināja, - bet arī jums, ļaudis. Ko?
- Dievs ar saviem uzticīgajiem kalpiem nespēlējas, -Metatrona balsī jautās nemiers.
- Kā tad! - Kroulijs novilka. - Naivums tavā vecumā.
Visu skatieni pievērsās Ādamam, kas nopietni domāja.
Beigās viņš teica:
- Nesaprotu, kāda nozīme tam, kas rakstīts. Galvenais taču ir cilvēki. Visu, kas uzrakstīts, var taču arī nosvītrot!
Pār lidlauku pārlaidās vēsma. Augšā kā mirāža noviļ-ņojās sanākušie Visuma karapulki.
Iestājās klusums: tāds varētu būt dienu pirms Radīšanas.
Ādams stāvēja smaidīdams: sīks augums starp Debesim un Elli.
Kroulijs sagrāba Azirafala roku.
- Vai saproti, kas notika? - viņš satraukti čukstēja. - Viņu atstāja savā vaļā! Viņš izauga par cilvēku un nav ļaunuma vai labestības iemiesojums, bet vienkārši - cilvēks.
Un tad Metatrons paziņoja:
- Es domāju, ka man jākonsultējas par turpmāko darbību.
- Man arīdzzzan, - pamāja Belcebuls un pagrieza satracināto ģīmi pret Krouliju, - protams, es ziņošu, ka tu šššeit piedalījies, par to vari nešaubīties.
Pēc tam viņš paglūnēja uz Ādamu.
- Nezinu ari, ko par to teiks tavs Tēvs...
Nodārdēja apdullinošs sprādziens. Šedvels, kas vairākas minūtes bija satraukumā dīdījies kā uz adatām, beidzot spēja savaldīt trīcošos pirkstus un nospieda gaili.
Lodes izlidoja cauri gaisam, kur tikko bija stāvējis Belcebuls. Šedvels pat nenojauta, cik ļoti viņam paveicies, ka netrāpīja.
Debesis notrīcēja un atkal kļuva tādas kā parasti. Mākoņi pie apvāršņa sāka izklīst.
KLUSUMU PĀRTRAUCA MISIS TREISIJA.
- Vai viņi nebija jocīgi?
Tā viņa nemaz negribēja teikt, bet to, ko gribēja teikt, nespēja ietērpt vārdos, ja nu vienīgi varbūt kliedzot, tomēr cilvēka smadzenēm piemīt apbrīnojamas atjaunošanās spējas un vārdi Vai viņi nebija jocīgi liecināja par ātru izveseļošanos. Pēc pusstundas viņa jau domās, ka bijusi par daudz iedzērusi.
- Nu gan viss galā, kā tu domā? - Azirafals ierunājās.
Kroulijs paraustīja plecus.
- Baidos, ka mums ar tevi nē.
- Manuprāt, jums nav jāuztraucas,- Ādams mierināja. - Es par jums visu zinu. Neuztraucieties!
Pēc tam Ādams uzlūkoja VIŅUS, kuri centās neatkāpties ne soli. Brīdi padomājis, viņš teica:
-Jā, te viss bija pamatīgi sajaukts. Tomēr man liekas, ka citiem vislabāk būtu to aizmirst. Ne jau pavisam, bet vienkārši īsti neatcerēties. Un tagad iesim mājās!
- Tu taču nevari pamest darbu pusratā! - Anatēma panāca uz priekšu. - Padomā, ko vēl vari izdarīt! Kaut ko labu.
- Piemēram? - Ādama balsī iezagās aizdomas.
- Nu... iesākumam panākt, lai atgriežas vaļi.
Ādams piešķieba galvu.
- Un tad neviens viņus nenogalinās?
Anatēma vilcinājās. Labi būtu, ja varētu to apstiprināt.
- Ja cilvēki sāks viņus nogalināt, ko jūs man ieteiksiet darīt? - Ādams pajautāja. - Nē! Man vispirms viss jāizpēta. Ja reiz es sākšu iejaukties, tad tam nebūs gala. Vissaprātīgākais būtu likt cilvēkiem nonākt pie atziņas, ka, nogalinot vali, viņi dabū tikai beigtu vali.